Rasas Bugavičutes-Pēces jaunākais teātra veikums gaidāms Liepājas teātrī. Tur 25. janvārī pirmizrādi piedzīvos “Vienaldzības gadsimts” Dmitrija Petrenko režijā. Lugu dramaturģe rakstījusi pēc Aleksandra Moločņikova idejas. “Vienaldzības gadsimts” ir stāsts par trīsdesmitgadniekiem – par šīs paaudzes šodienas realitāti un pasaules izjūtu. “Par cilvēkiem, kuri ir jau kaut ko sasnieguši un kuriem vēl nav par vēlu sākt lietas no jauna, izvērtējot iepriekš paveikto,” izrādi raksturojis režisors Dmitrijs Petrenko.
Dramaturga niša – teksts
Dramaturga loma teātra dzīvē šodien būtiski mainījusies, salīdzinot ar to, kāda tā bija vēl pirms 20 gadiem, kad dramaturgs atnesa savu tekstu uz teātri un neļāva ne burtu tajā mainīt bez viņa ziņas.
Kāda šī loma ir šodien, kad dramaturgs bieži ir klātesošs gan mēģinājumu procesā, gan radošajā darbā ar režisoru pirms mēģinājumu sākuma?
Rasa Bugavičute-Pēce atbild: “Tas ir ļoti matemātisks process, tajā pašā laikā bez “valodas garšas” arī neiztikt. Dramaturgs teātrī – viņš ir tas cilvēks, kurš rūpējas par to, lai saturs būtu skaidrs, saprotams, rosinošs, aizraujošs, un visādi citādi domā tieši par saturisko līniju, nevis par formu un bildi.”
Viņa norāda – katram radošajā komandā ir sava niša. Dramaturgam tā ir teksts.
Dramaturgs bez teksta
Tomēr Bugavičute-Pēce kā dramaturģe vairākkārt sadarbojusies arī ar režisoru Sergeju Zemļanski, veidojot viņa horeogrāfiskās izrādes (“Precības” Liepājas teātrī, balets “Trīs draugi” Latvijas Nacionālajā operā) – tajās teksta nav, bet darbi balstīti Nikolaja Gogoļa lugā un Ēriha Marijas Remarka romānā. Šeit dramaturga loma izpaužas citādi.
“Sadarbība ar Sergeju un visu viņa komandu man ir ļoti labs profesionālais treniņš,” atklāj Bugavičute-Pēce. “Man ir jāizlasa romāns, ne tas mazākais, un jāspēj izvilkt, pirmkārt, būtiskākā līnija, bez kuras vispār nekas nebūtu skaidrs un saprotams.
Un man ir jāuzraksta tāds kā darba plāns režisoram – tas ir ainu plāns, ļoti konkrēts, kurā ainā kuri tēli ir, kāpēc viņi tur ir, ar visām motivācijām un vajadzībām, lai viņš, izmantojot to darba plānu, var domāt, kādā veidā to ietērpt plastiskā formā.”
Dramaturgam jāpazūd
Strādājot, piemēram, pie literatūras un teātra klasikas dramatizējuma, dramaturga uzdevums ir vienlaikus kā antenai notvert autora pausto un šķietami tieši pretējais – atrast, kā caur darbu pateikt to, kas svarīgs ir pašam un šodien.
Bugavičute-Pēce atklāj: “Jā, bet kad man jāraksta dramatizējumi, tad viens no galvenajiem uzdevumiem, kuru es viennozīmīgi sev lieku pirmajā vietā, ir tas, ka man tajā tekstā ir jāpazūd.
Mani tur nedrīkst just. Tā ir tieši tā kontrabanda.”
Stāsti, kuros ielikt sevi
2019. gadā tapušajā Valtera Sīļa iestudējumā “Puika, kurš redzēja tumsā” Bugavičute-Pēce ielikusi daudz no sevis pašas.
“Puika, kurš redzēja tumsā” ir gan luga, gan romāns – abus autore rakstījusi vienlaikus. Viņa stāsta: “Nevar vairs nošķirt, kas bija pirmais. Principā apstiprinājums, ka būs izrāde, bija pirmais, tad es gāju uz izdevniecību, viņi apstiprināja, ka būs grāmata, un tad kopā visu pa visiem gaņģiem mēģināju uztapināt - gan grāmatu, gan lugu.”
Grāmatas pieteikumā “Puika, kurš redzēja tumsā” dēvēts kā “uz patiesiem notikumiem balstīts stāsts”. Autore gan uzsver:
“Tā nav dokumentāla biogrāfija. Iedvesma ir no mana vīra un viņa bērnības, bet tur ir arī no manis dikti daudz.”
