Kultūras ziņas

Nacionālā teātra 100 gadi vienā izstādē

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

«Kliedzēji» Daugavpils teātrī

Dramaturģe Ludmila Roziņa: «Māksla un daba spēj dziedēt»

Daugavpils teātrī pirmizrāde – “Kliedzēji” pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Sniegi”. Režisoram Viesturam Roziņam un dramaturģei Ludmilai Roziņai šis iestudējums ir debija Daugavpils teātrī. Rus.lsm.lv mazliet aprunājās ar Ludmilu par izrādi, pilsētu un… verdzību Lielbritānijā.

Esat vairāku lugu autore, taču dramaturģijas materiālu pēc romāna esat radījusi pirmoreiz. Vai tas ir grūti?

“Kliedzēji” mums ar Viesturu ir trešais kopdarbs, taču pirmajos divos es biju lugas autore, toties tagad – jums taisnība –

pirmo reizi dramatizēju romānu. Tas ir ļoti grūti.

Es it kā eju cauri romānam, radu dramaturģisko struktūru. Protams, ne viss romāna materiāls iekļūst šajā struktūrā.

Pēc tam mēģinājumos ar aktieriem kļūst skaidrs, kas der un kas neder. Kaut kas tiek saīsināts, kaut kas, gluži pretēji, pierakstīts klāt. Bet plānos ir “Dona Kihota” dramatizējums Viesturam, nāksies pasvīst.

Klīdzēja romāns “Sniegi” ir cieši saistīts ar Latgali.

Strādājot pie izrādes, aktieri un režisors apmeklēja rakstnieka dzimtās vietas (Rēzeknes novadā — L.V.), kur viņš dzimis, gājis skolā, tikās ar viņa radiniekiem. Latgalei un Klīdzējam ir ciešas saiknes.

Par ko vēl var runāt pirms pirmizrādes? Lai neizjauktu intrigu un vienlaikus pateiktu kaut ko svarīgu.

Lugas centrā ir neredzīgas meitenes tēls, tāpēc izrādes komanda brauca Rīgu, uz Juglu, kur atrodas neredzīgo centrs. Mēģināja saprast, kā uztver pasauli cilvēki, kam atņemta redze.  Izrādē ir daudz mūzikas, ritma, kas ir saprotams tiem, kuri neredz.  Tāda savdabīga meditācija. Mums ir cita izrāde “Piramīda” (Rīgas “Dirty Deal Teatro” — L.V.), tajā ir saasināti visi maņu orgāni, izņemot redzi, un aktieri mijiedarbojas ar skatītājiem. Un Viesturam ir pieredze, strādājot ar nedzirdīgu aktrisi. Viņš ir mācījies drāmas terapiju, viņam tas ir interesanti.

Es nedaudz mainīju romāna sižetu. Visi trīs varoņi – zemnieks Eduks, neredzīgā meitene Tāsīte un muzikants-klejotājs Ruduks – ir galvenie, katrā norisinās cīņa un transformācija. Tāsīte palīdz Edukam izārstēties no tuberkulozes – viņš nāk uz mežu dziedāt un kliegt, un slimība atkāpjas.

Režisoram tas ir ļoti personīgs stāsts, viņa vectētiņš slimoja ar tuberkulozi, arī gāja uz mežu kliegt un dziedāt. Un Viesturs velta izrādi savai ģimenei. Man ir svarīga doma par to, ka

māksla, šajā gadījumā dziedāšana, un daba spēj dziedēt.

Burtiski desmit minūtes pirms tikšanās ar jums uzzināju, ka esat mācījusies Daugavpilī un šī pilsēta jums nav sveša…

Pirms vienpadsmit gadiem pabeidzu Daugavpils Valsts ģimnāziju un vienmēr saku, ka Daugavpils ir viena no manām dzimtajām pilsētām. Jo esmu dzimusi Rēzeknē, esmu Latgales krieviete. Mācījos Rīgā, Kultūras akadēmijā, par dramaturģi, tagad mācos par kinorežisori, tāpēc, ja kādam ir scenārijs – vērsieties pie manis.

Citāts

“Klīdzēja romānā mani saistīja dzīvā valoda un latviešu cilvēks, kurš ir daļa no dabas, no zemes, un tas raisīja dzīvas asociācijas par maniem vecvecākiem un bērnībā pavadītajām dienām laukos. Visi zina Jāņa Streiča filmas "Cilvēka bērns” un "Likteņdzirnas”, kuras popularizēja Jāņa Klīdzēja darbus, bet, apskatot skapi, pilnu ar nevienam nezināmiem Klīdzēja darbiem, un apzinoties viņa meistarību, rodas sajūta, ka viņš nav līdz galam novērtēts rakstnieks Latvijā. Tāpēc šis iestudējums man ir arī sava veida goda misija, jo viņa darbu skatuves versijas uz Latvijas profesionālā teātra skatuvēm nav bieži izplatītas, lai neteiktu, ka to nav vispār.

Viesturs Roziņš,
režisors 

Vai pēc pārcelšanās uz Rīgu apciemojat Daugavpili? Tagad esat atbraukusi pirms pirmizrādes. Vai pilsēta mainās?

Dzīvojot Rīgā, reizēm atbraucu uz Daugavpils teātri. Mani interesē galvenokārt kultūras dzīve. Tagad atbraucu, un pirmais, ko man pateica – Daugavpilī ir Latvijas visdārgākā egle. Esmu priecīga, ka teātrī strādā Oļegs Šapošņikovs, šeit iestudē izrādes Viestura kursabiedri Georgijs Surkovs un Paula Pļavniece. Ar jūsu aktieriem ir ļoti patīkami sadarboties. Protams, man patīk Marka Rotko mākslas centrs. Pilsēta, manuprāt, kļūst labāka. Tomēr redzu, ka cilvēku ielās ir maz. Starp citu, tāpat kā citās valsts pilsētās – Rēzeknē, Kuldīgā… Visur, izņemot Rīgu.  

Zinu, ka jūs ar Viesturu esat strādājuši Lielbritānijā un pēc tam uzrakstījāt par to lugu. Vai braucāt pēc materiāla?

Nē, mēs vienkārši vasarā aizbraucām uz diviem mēnešiem, lai sapelnītu naudu rudenim. Un

pēc pirmās nakts maiņas fabrikā es sapratu – vienīgais, kā spējam noturēt sevi normālā stāvoklī, ir pierakstot visu notiekošo.

Tur katru dienu ir seriāls – kolēģi, notikumi, mūsu attiecības uz tā visa fona. Vispirms mēs strādājām cepumu fabrikā, pēc tam ziedu fabrikā, un katru dienu pierakstījām savus iespaidus. Tas bija… skarbi!

Mēs naivi cerējām uzreiz nopelnīt, tur visapkārt bija daudz jauniešu, kas bija atbraukuši tūlīt pēc skolas arī ar cerību nopelnīt un izsisties. Droši vien tas ir iespējams, ja paliek ilgāku laiku, taču mēs sapratām, ka tas nav mums… 

Bet lugas nosaukums bija “Dērbijas vergi”. Dērbija ir pilsēta, kurā mēs dzīvojām. Izrādi ar tādu pašu nosaukumu pēc manas lugas iestudēja Viesturs, palīdzēja Liepājas teātra aktieris Kaspars Gods, viņam tur ir savs Goda teātris. Aktieri braukāja pa skolām un spēlēja izrādi aktu zālēs. Mēs dalījāmies savā pieredzē ar tiem, kuri, iespējams, nezina, no kā sākt pieauguša cilvēka dzīvi. Mēs piedāvājām viņiem aizdomāties, nebraukt projām.

Tad jau jūs atbalstījāt valsts reemigrācijas programmu!

Tie, kuri ir iekārtojušies ārzemēs, nez vai brauks atpakaļ. Jāpanāk, lai nebrauktu projām jaunieši.  Es visiem iesaku ceļot, apskatīt pasauli, paplašināt savu redzesloku, taču izmēģināt savas spējas šeit.

Izrādes “Kliedzēji” pirmizrāde – 23. februārī plkst.18.00.

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti