"Abi šie cilvēki nav galējību cilvēki. Ja mēs iedomājamies vienā galā labējo galu un otrā galā to kreiso galu, viņi nav tur galos. Viņi ir te pa vidu un kopā ar mums. Viņi kopā ar mums visiem ļoti labā valodā, paradoksālā veidā mēģina risināt lielos jautājumus, kā mums kopā tālāk dzīvot un kas ir laime," stāsta Vilis Daudziņš.
Savukārt Kaspars Znotiņš abus domātājus raksturo tā: "Pītersons ir skumjš optimists, un Žižeks ir jautrs pesimists. "Viss būs pakaļā," saka Žizeks, un Pītersons saka: "Viss būs labi.""
Izrādes ierosme ir pirms pāris gadiem Toronto notikusī abu domātāju publiskā diskusija, kas tā arī neizvērsās par asu dueli. Arī JRT iestudējums nekļūst par cīņu, drīzāk tas ir pretēju viedokļu pingpongs, kas ļauj skatītājam pieslieties te vienam, te otram personāžam.
Teātra kritiķe Zane Radzobe par izrādi teic: "Tas tiešām ir stāsts par to, kādā pasaulē mēs dzīvojam, un pasaule, protams, radikalizējas ļoti lielā mērā, un tāpēc tas ir ļoti aktuāls temats. Kā šīs pretējās domas samierināt vienā sabiedrībā, kā panākt, ka mēs kaut kā kopā spējam dzīvot, – tas, protams, ir ļoti interesants jautājums."
Izrādes režisors Alvis Hermanis ir kritisks: "Normālā valstī šādām izrādēm nevajadzētu būt, protams. Jo šāda veida diskusijām nav jānotiek teātrī. Šāda veida diskusijām jānotiek sabiedriskajos medijos, šāda veida diskusijām jānotiek kultūras portālos vismaz. Kā zināms, tur nenotiek diskusija vispār."
Konservatīvā un liberālā pasaules uztvere, vērtības, sieviešu un vīriešu lomas sabiedrībā, dažādu iedzīvotāju grupu līdzāspastāvēšana – tās ir tikai dažas no tēmām, kas tiek apspriestas uz skatuves. Viss aktieru runātais teksts ir Žižeka un Pītersona domu virknējums, kas pārvērsts dialogā un šādā veidā iegūst jaunu jēgu. Tiesa, bieži vien visai komiskā veidā, izraisot publikā daudz smieklu.
"Zinot Žižeku, tas nevar būt nopietni. Un, redzat, tas ir viņa paņēmiens – skaidrot smagas, sarežģītas, filozofiskas tēmas ar anekdotēm. Vienkārši tas ir viņa paņēmiens, tā viņš ņem auditoriju, un skaidrs, ka šīs anekdotes ir trakas un aizraujošas, un, protams, ka cilvēkiem tad ir daudz vieglāk sekot," pārliecināts Daudziņš.
"Viņi vienojas tajā negantumā, ja varētu teikt, paradoksu meklēšanā un kaut kādā tādā vitalitātē. Tur viņi vienojas abi. Tas tad arī ir tas, kas vispār dzīvi padara dzīvošanas vērtu un teātri skatīšanās vērtu, ka tur ir tās pretrunas, pret-ru-nas," piebilst Znotiņš.
Zane Radzobe novērtē režisora pieeju izrādei: "Man patīk brīvība, ko Hermanis vienmēr ir savās izrādēs konceptuāli piekopis, proti, atļaušanās smieties arī par lietām, par kurām sabiedrībā vairs nav pieņemts smieties. Un tā brīvība, man liekas, ir ļoti, ļoti arī kā intelektuāla darbība."
