"Pēdējais pionieris" ir stāsts par Ņikitu, Saņu un Sašu, kuri ir pusaudži pagājušā gadsimta 80.gadu beigās Rīgā. Saša draudzējas ar Ņikitu, bet Ņikita mīl Sašu. Vēl Saša un Ņikita draudzējas ar Saņu. Viņiem visiem ir 15 gadu un viņi runā krieviski. Ņikita, Saša un Saņa ir tie "pēdējie pionieri", kuriem uzņemšana pionieros desmit gadu vecumā bija tikpat nozīmīgs notikums kā kaklautu sadedzināšana pie skolas pusaudžu gados. Tas ir stāsts par paaudzi, kura savu dzīvi uzsāka reizē ar jaunizveidoto valsti. Par tās paaudzes neremdināmo vēlmi, lai lietas notiek citādāk - sākot ar atļauto matu garumu skolēniem, beidzot ar to, lai viss vienkārši notiktu īstāk.
"Pēdējais pionieris" ir stāsts, kas ir radies šeit un tagad, satiekot un uzklausot vairākus "pēdējos pionierus", aptuveni 40 gadus vecus mūsdienu Latvijas iedzīvotājus, tādējādi veidojot tiltu starp "šodien" un "tad".
Izrādes režisors Dmitrijs Petrenko par topošo iestudējumu stāsta: "Mūsu izrādes galvenie varoņi ir trīs visparastākie jaunieši. Kopā ar viņiem mēs cenšamies saprast to mūsu vēstures posmu, ko apzīmējam ar "atmodu". Man ir interesanti saprast, ko redzēja, juta un domāja tie krievu jaunieši, kas atmodas laikā mācījās vecākajās klasēs un auga krievu ģimenēs. Kad meklējām prototipus saviem varoņiem, atsaucās ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē, ka ir lietas un stāsti, kas mūsu kopīgajā vēsturē vēl nav izrunāti. Tāpēc man ir sajūta, ka, veidojot šo izrādi, es nodarbojos arī ar jēdziena "mēs" dekonstrukciju - kas esam tie "mēs", kas tagad veido Latvijas nāciju? Tā nav izrāde par krieviem un latviešiem, bet par Sašu, Saņu un Ņikitu. Par tiem, kurus "neapēda" nedz dīvains un sarežģīts laiks, nedz straujas pārmaiņas."
Dramaturgam Jānim Balodim un režisoram Dmitrijam Petrenko šī ir pirmā sadarbība. Izrādes scenogrāfe ir Sintija Jēkabsone, gaismu māksliniece - Jūlija Bondarenko. Iestudējumā spēlēs Ilze Āboltiņa, Armands Ikalis un Kristaps Ķeselis.
Nākamās izrādes tiks spēlētas 16. un 17.aprīlī, kā arī 5. un 6.maijā plkst. 19.
