Horeogrāfs teic, ka ir par agru skatīties atpakaļ un jālūkojas uz priekšu. Liepājā augusta beigās gaidāma jauna dejas izrāde. Darbs pie tās jau nopietni iesākts. Galvenās tēmas – mīlestība un latviešu mītiskais gars, dvēsele.
Viņš teic: “Dejošana ir kas tāds, kas ielikts man šūpulī.
Laima gājusi garām un ielikusi šūpulī – šamējais būs tas deju pieradinātājs, kā es saku: pieradināt dejas.
Jo cik es sevi atceros, tā dejošana ir notikusi jau no maza bērna kājas, un sāku dejot es Angļu ģimnāzijā, pēc tam “Uguntiņā”, tad “Līgo”, tad “Dailē”, tad sāku jau 18 gados vadīt savu pirmo ansambli. Nav nevienu mirkli bijušas šaubas vai pārdomas, ka tas varētu būt kaut kas cits, jo viss tā ir noticis no maza bērna kājas.”
Pats sevi horeogrāfs dēvē par rīdzinieku ar kurzemnieka asinsriti, jo mamma nākusi no Kurzemes, no Kazdangas, bet tēvs – no Ērgļiem, no Vidzemes, Rīgā viņi sapazinušies un tur piedzimis arī Jānis Purviņš.
“Tā mana mītiskā un spēka vieta ir Kazdanga, kur jau gadus kādus piecus rodas tās īpašās dejas, gan rituāla, gan spēka, gan liriskās, gan dabas dejas. Tā ir vieta, kur es pats arī smeļos spēku pēc tādiem lieliem projektiem, kad vajag aizlaisties no cilvēkiem projām un pabūt pašam ar sevi, sakārtot sevi dabā: dižkoki, pilskalns, ezeri, upe un arī jūra nav tālu, kas kā jebkuram radošam cilvēkam ir tāds ļoti liels enerģijas avots, jo jūra nekad nav vienāda,” teic Purviņš.
Viņš atklāj, ka mūzika ir tā, kas pasakot, kāda būs deja, tāpat iedvesmu smeļas lasot, skatoties dažādus mākslas projektus, ejot pie dabas un no saviem personīgajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
“Man vispār liekas, ka deja pēc būtības ir tāds vairāku žanru kopā salikts, tāds spēcīgs meistardarbs, jo tur ir gan mūzika, gan vārds, kustība, ornaments. Un galu galā vēl arī tā horeogrāfa iecere un plus arī dejotājs kā mākslinieks nāk klāt. Dejotāja līdzpārdzīvojums, ko katrs dejotājs šajā dejā izjūt, tas ir ļoti, ļoti būtisks,” saka Purviņš.
“Šīs visas lietas kopā saliekot – ja tas viss sanāk, tad veidojas fantastisks meistardarbs, kuru arī skatītājs nevis vienkārši vēro, bet tam dzīvo līdz.”
