Izrādē “Tas, ko mēs nedzirdam” galvenais varonis ir Ņikita. Apkārtējiem var šķist, ka Ņikita ir veiksmīgs, ir darbs, attiecības, tomēr tas, ko apkārtējie neredz, ir Ņikitas iekšējās sajūtas.
Sevis meklējumi, pagātnes pārdzīvojumi, nespēja justies labi noved pie mēģinājumiem izdarīt pašnāvību.
“Mūsu paaudzē ir ļoti daudz tādu cilvēku; ja cilvēkam ir lauzta kāja vai iesnas, to redz, bet, ja depresija vai citas problēmas, to izdodas ļoti labi paslēpt. Runājot par cilvēkiem, mēs sapratām, ka par to vajag runāt skaļāk, lai nav kārtējais cilvēks, kurš aiziet un kurš netiek pamanīts,” uzsvēra izrādes režisore Paula Pļavniece.
Iestudējums no ieceres līdz rezultātam ir absolūts kopdarbs dramaturģei Justīnei Kļavai un režisorei Paulai Pļavniecei, padziļināti ielūkojoties, kas notiek ar trīsdesmitgadniekiem.
“Apkārtējais spiediens par būšanu veiksmīgam, talantīgam, no vecākās paaudzes ir spiediens - man nekā nebija, bet tev tagad viss ir. Protams, ir kaut kādi traģiski notikumi dzīvē un tam ir ģenētiski faktori,” norādīja Pļavniece.
Savukārt aktrise Milena Savkina uzsvēra – ārēji šķiet, ka šai paaudzei viss ir – gan nauda, gan attiecības, gan laiks, taču vecākā paaudze norāda, ka problēma esot tajā, ka pārāk daudz laika tiek veltīts domāšanai.
Lai meklētu izeju, Ņikita atgriežas pie ģimenes. Pie mammas, kura viena rūpējas par savu plānprātīgo tēvu, skolas draugiem, sastopoties ar sāpīgiem pagātnes pārdzīvojumiem.
“Ļoti dziļi, ļoti privāti, es domāju, ka katrs, noskatoties šo izrādi, sajuta daļu līdzības ar savu dzīvi,” uzskata skatītāja Kristīne Zaharova.
Lai spētu tikt pāri, ir jāļauj, lai tas, ko apkārtējie nedzird, kļūtu sadzirdams.
