Uz Daugavpils teātra skatuves centrālais tēls – ledusskapis, uz kura zīmīšu formā notiek saziņa starp izrādes "Dzīve uz ledusskapja durvīm" galvenajām varonēm – māti un meitu, kuru lomās iedzīvojas aktrises Jūlija Ļaha un Agnese Laicāne.
"Man tā ir viena no pirmajām lomām, kur es esmu māte. Tās mātes darbība varbūt no malas var šķist, ka viņa ir pat pārāk nežēlīga attiecībā pret meitu. Ka vajadzētu ar meitu vairāk runāt. Bet brīžiem pienāk tādas situācijas dzīvē, kad vieglāk ir runāt ar īsziņu palīdzību, ar zīmīšu starpniecību, nekā pateikt acīs visu, kā ir, tieši saudzējot tā tuvākā cilvēka jūtas un emocijas," saka Jūlija Ļaha.
"Daļēji tas ir atskats pašai uz savu pagātni, uz to laiku, kad es pati biju tīņa vecumā. Atnāk arī kādas atmiņas un sāpes, kad pati biju kopā ar saviem vecākiem vai vienkārši kādā ģimenes modelī. Šī izrāde man ir patīkams un reizē arī smeldzīgs ceļojums pagātnē," tā Agnese Laicāne.
Izrādes "Dzīve uz ledusskapja durvīm" pamatā ir angļu rakstnieces Alises Kuiperes romāns ar tādu pašu nosaukumu. Tas ir stāsts par attiecībām starp māti un meitu, kuras ikdienas rutīnā gandrīz nesatiekas. Visa viņu saziņa notiek ar zīmīšu starpniecību, kuras tiek atstātas uz ledusskapja durvīm. Taču abu ikdienas saraksti drīzumā papildina arī bailes un neziņa, kad abu dzīvē ienāk nelūgts viesis – mātes smagā slimība.
Laika paliek aizvien mazāk, lai izrunātu sasāpējušo un kaut vai īsā zīmītē pateiktu būtiskāko.
Tas ir tas svarīgākais – nepazaudēt saikni ar tuviniekiem, sarunāties, par izrādes galveno vēstījumu stāsta režisors Māris Korsiets, kura rokās Alises Kuiperes grāmata nonāca, pateicoties meitai.
"Meita paņēma šo grāmatu no bibliotēkas, viņa izlasīja un teica, ka tā ir ļoti laba grāmata, ka viņa ir ļoti raudājusi beigās. Viņa man to stāstīja ar tik pilnām emocijām, ka es nolēmu, ka ir noteikti jāizlasa šī grāmata. Kas tur ir tāds šajā jauniešu grāmatā, kura ir vairākus gadus atzīta kā lasītākā grāmata? Lasot es sāku sapratu, ka tas ir materiāls, vēl pat neizlasot līdz beigām un nezinot, kā būs. Neliegšos, ka beigās man pašam bija miklas acis, jo tas stāsts ir traģisks, bet tajā pašā reizē arī ļoti interesants Tā ka, pateicoties manai vecākajai meitai Elzai, es nonācu pie šī materiāla."
Iztirzātā tēma uz Daugavpils teātra skatuves viennozīmīgi ir aktuāla, tā liek aizdomāties par vērtīgo dzīvē, stāsta izrādes tapšanā iesaistītie.
"Svarīgākais, ko gribas pateikt, ka ir jārunā ar cilvēku. Var apsēsties, vakariņas paēst un paprasīt, kā tad tev tur gāju. Mēs bieži vien par to aizmirstam, ātri paprasīji – kā tev gāja skolā, atbilde – labi. Un tas ir arī viss. Bet vairāk tu jau arī neinteresējies, ko nozīmē šis labi," pārdomās dalās Māris Korsiets.
"Man kā Klēras lomas atveidotājai tas ir īpaši aktuāli. Pusaudžu vecumā liekas, ka nāves definīcija kā tāda ir netverama, viņai tas ir liels trieciens, ka pēkšņi nekas nav mūžīgs, un ir lietas, kuras var pazust mirkļa laikā. Tas arī iedot to emociju kodolu, ka ir jāturas pie tā, kas tev šajā tagadnes brīdī ir tuvs," piebilst Agnese Laicāne.
"Rutīna ir tā, kas nogalina emocijas, radošo, mēs daudz ko nepamanām un visu uztveram kā pašsaprotamu, un, kad pienāk tas brīdis, kad saproti, ka vari zaudēt to vērtību, kas ir, tad brīžiem tas jau ir par vēlu. Dažiem vēl ir dots laiks, lai varētu sakārtotu kaut ko, kādam tas laiks vairs nav dots. Un pienāk tas brīdis, un tava tuvākā vairs nav, un tev pat nav bijusi iespēja pateikt – es tevi mīlu! Vismaz to!" pārdomās dalās Jūlija Ļaha.
Saprast ātrāk, būt kopā un vairāk veltīt laiku viens otram un sev tuvākajiem, par to arī būs izrāde "Dzīve uz ledusskapja durvīm", kas priekškaru Daugavpils teātrī vērs šovakar un rītvakar.
