Dziļdomīga klusēšana un raudzīšanās skatītājos, viegls smaids, neizpratne un mulsums gan tajos, kas uz skatuves, gan zālē – tāds ir izrādes sākums. Tas bija mēģinājums emocionālai tuvībai.
Izrāde nav mēģinājums kādām ko pierādīt, ar tajā paustajiem stāstiem izrādes autoriem ir vēlme skatītājiem likt aizdomāties – cik patiesībā cilvēks tuvs varbūt citiem un sev?
„Ļoti daudziem cilvēkiem ir bail satikties pašiem ar sevi, ļoti bieži iespaido citi cilvēki, apstākļi un vēl kaut kas, man tuvība ir spēja atvērties neatkarīgi no tā, ko tu saņemsi pretī, man tuvība saistās ar bezbailību,” stāsta horeogrāfe, izrādes idejas autore Irina Saveļjeva.
„Šī ir milzīga problēma, atsvešinātība, tāpēc, lai pretotos tam mūsu izrāde saucas tuvība nevis atsvešinātība, tikai un vienīgi, ka cilvēki izmanto vairāk aizsardzības nevis mīlestības paņēmienus, tas noved pie vislielākām katastrofām,” skaidro Daugavpils teātra valdes priekšsēdētājs Oļegs Šapošņikovs.
Ķermeņa valoda ir patiesa un atklāta, tā nespēj melot. Iespējams tieši šis patiesums bija tas, kas uzrunāja skatītājus.
