Daugavpils teātra direktors: Pilsētā ir «mafija», kas spēj pārvērst dzīvi ellē

Daugavpils teātris sācis jauno sezonu, un Rus.lsm.lv jau tradicionāli sarunājas ar teātra vadītāju un režisoru Oļegu Šapošņikovu par to, kas ir aktuāls pašlaik un kas gaidāms nākotnē. Un – arī tradicionāli – sarunās ar Šapošņikovu šķietami vienkāršas tēmas iegūst eksistenciālu piegaršu.

Ludmila Vessele: Nesāksim ar koronavīrusu, tas sarunas gaitā tāpat izlēks kā velns no tabakdozes. Rudenī jums ir pirmizrāde, uzreiz divas “Kaijas” – Antona Čehova un Borisa Akuņina. Jau 2014. gadā bija izrāde “Kaija. Under construction” – jūsu kopdarbs ar Georgiju Surkovu. Kāpēc atkal “Kaija”?

Oļegs Šapošņikovs: Režisori dažkārt atgriežas pie iestudētajām lugām, tā nav ierasta prakse, taču gadās. Lieta tāda, ka toreiz gribēju uzvest Akuņina “Kaiju”. Ideja par Akuņina “Kaiju” ir tikpat ilgspēlējoša, cik mana atrašanās Daugavpils teātra vadībā. Pat nē – es arī pirms atnākšanas uz Daugavpils teātri gribēju iestudēt Akuņina “Kaiju”, tā atrodas kaut kādā plauktiņā manās smadzenēs. Bet kaut kā gadiem ilgi neiznāca.

Man vienmēr bijusi problēma ar Trigorina lomu. Tajā mūsu iepriekšējā “Kaijā” Trigorinu spēlēja Georgijs Surkovs, šajā lomā sevi izmēģināja Andris Bulis, tagad strādāsim ar aktieri, kurš arī nav mūsu trupā, – ar Maksimu Terļecki (Daugavpilī viņš debitēja izrādē “Bez lieciniekiem”- L.V.). Trigorins mums vienmēr nez kāpēc ir uzaicinātais aktieris.

Rādīt Akuņina “Kaiju” un atstāt ārpus repertuāra klasisko “Kaiju” uzskatīju par neiespējamu. Nez vai skatītāji tā gatavosies Akuņina “Kaijai”, ka pirms došanās uz teātri pārlasīs Čehova “Kaiju”, bez kuras ir bezjēdzīgi skatīties Akuņina lugu.

Teātris nevar uzdot skatītājiem mājasdarbu un pēc tam pirms ieiešanas zālē sarīkot eksāmenu.

Akuņina “Kaija” mani vienmēr interesējusi nevis pati par sevi, bet saistībā ar Čehovu, jo Akuņins – kā uz psiholoģijas dzīlēm orientētie psihoterapeiti (pie tādiem sevi pieskaitu arī es), kuri interpretē, taču nekad neapgalvo, ka ir tikai viena interpretācija – piedāvā versijas. Ir pārliecinošākas versijas, ir mazāk pārliecinošas, viss tiek pārbaudīts ar pacienta reakciju. Akuņins mazliet turpina Čehova sižetu, šis turpinājums kalpo kā Čehova “Kaijas” interpretācijas instruments, un dažādi personāži mums atklājas pilnīgi jaunā gaismā, ņemot vērā neapzinātus procesus; tā atklājas, it kā ar viņiem strādātu psihoterapeiti.

Lūk, tas mani interesē. Un ir svarīgi klasiskajā “Kaijā” ielikt Akuņina interpretācijas. Mēs it kā tīsim lenti atpakaļ, centīsimies noskaidrot, kas noticis līdz brīdim, kad mirst Kostja.

Pagaidām neko vairāk neteikšu, gribu saglabāt zināmu intrigu, bet man pašam tā būs viena no neparastākajām izrādēm, kādas jebkad esmu iestudējis.

Tā nebūs līdzīga citām manām izrādēm. Varu pieļaut, ka milzīgajā visā pasaulē uzvesto “Kaiju” kolekcijā šī “Kaija” izcelsies ar to, kā tā ir iestudēta.

Un tā būs tāda izrāde divās sērijās – diviem vakariem. Var ietilpināt vienā vakarā, iznāktu četru stundu izrāde plus starpbrīdis. Baidos, ka mums nav tādu tradīciju. Dažos Eiropas teātros izrādes ilgst gan sešas, gan astoņas stundas, bet es neriskēju.

Pēdējā pusgadā daudz kas mainījies. Baltkrievijas “Revidentu” mēs tuvākajā laikā noteikti neredzēsim. Un “Kailais karalis” uz Minsku nesteidzas. Jūs piedalījāties festivālos Brestā, Mogiļevā. Vai sazināties ar Baltkrievijas kolēģiem? Kas tur notiek?

Problēmu ir daudz. Kupalas teātra (Jankas Kupalas Nacionālais akadēmiskais teātrisL. V.) vairs nav. Un viņu “Revidentu” Daugavpils neredzēs nekad. Teātris nenodzīvoja burtiski pāris dienu līdz savai simtajai jubilejai, tā dažkārt gadās ar cilvēkiem. Tas ir šokējošs stāsts.

Mēs uzturam sakarus ar teātri, kura vairs nav. Kupalieši, kas nokļuvuši uz ielas, nezina, kas būs tālāk. Sirreāla situācija.

Mums septembrī bija jābrauc uz festivālu Brestā, bet Bresta paziņojusi par tā pārcelšanu uz nākamo gadu, un mūsu ielūgums ir spēkā. Mogiļevā sola sarīkot festivālu martā, esam saņēmuši apstiprinājumu no organizatoriem. Koronavīruss mūs iemācījis neticēt nevienam un nekam, pat prognozēm par rītdienu. Man nav īpaši rožainu cerību, ka tuvākajā laikā viss stabilizēsies. Man, lūk, vienkārši šķiet, ka – Dievs ar to vīrusu, ka jāpaiet šim gadam. Man ir nosliece vērsties pie mistikas un dažādām okultām zinātnēm, tāpēc uzskatu, ka jābeidzas šīs velna Žurkas gadam. Nevis kalendārajam 2020. gadam, bet tieši ķīniešu Žurkas gadam, februārī, un tad – es ticu – viss nokārtosies.

Mēs varēsim atgriezties pie iepriekšējās dzīves – plānot, iecerēt… Tagad to darīt būtu bezjēdzīgi.

Un man ir priekšnojauta – šī gada beigšanās izraisīs stabilizāciju visās sfērās – politikā, ekonomikā, sabiedrības veselībā.

Tas, kas pašlaik notiek – gan koronavīruss, gan situācija Baltkrievijā – ir katastrofa, kas jāpieņem kā stihiska nelaime, un jāgaida, kamēr tā norims. Ceru, ka gadiem ilgi tā neturpināsies.

Šogad gaidījām arī Maskavas Jevgeņija Vahtangova teātri…

Ar Vahtangova teātri mums arī ir kontakts. Pagaidām izlēmām – mēģināsim realizēt savus plānus pavasarī, agrāk nekādi neiznāk.  Mums taču arī brauciens uz Orenburgu izjuka, vēl arī izrādi “Džeina Eira” uz Pēterburgu uzaicināja – uz festivālu, kuru rīko Vasilija salas teātris. Plānoja pavasarī, pēc tam tika pārcelts uz rudeni, tagad – uz decembri. “Džeinai Eirai” jāatklāj festivāls, mēs, protams, ļoti gribam braukt. Taču arī decembris pagaidām izskatās diezgan bēdīgi braucienu un robežu atvēršanas ziņā, lai gan – kas zina… 

Kādā stadijā ir jautājums par Dinaburgas operas izveidošanu uz teātra bāzes? Šo ideju jūs pirmo reizi paudāt 2016. gadā, bet 2018. gada beigās teicāt, citēju: “Dodu zobu, ka Daugavpilī uztaisīšu operu.”

Šo ideju diemžēl esmu apglabājis, jo redzu, ka pašvaldība nav gatava tik nopietnām pārmaiņām. Runa nav pat par to, ka nav gatava, runa ir par to, ka ir spēki – konkrēti cilvēki, kuri darbojas pret Dinaburgas operas ideju. Šo cilvēku dēļ vara šo ideju neatbalsta.

Pilsētā ir “mafioza” struktūra, kura grib pilnīgi visu kontrolēt, tostarp visu finanšu plūsmu.

Es agrāk domāju, ka ļoti svarīgs ir mēra atbalsts – gan Andrejs Elksniņš, gan Rihards Eigims bija par operas izveidošanu. Elksniņš uzdeva izveidot darba grupu, taču viss tika sabotēts, apzināti sagrauts. Ar pašreizējo mēru Igoru Prelatovu es, tiesa, vēl neesmu runājis. Diemžēl tāda sabotāža ir iespējama XXI gadsimtā demokrātiskā valstī.

Kad runāju par mafiju, tad, protams, domāju, varas ietekmēšanas formu, bet ne kaut kādus kriminālus elementus. Runa nav par bandītiem, par Daugavpils bandītu dzīvi es neko nezinu.

Vai esat gatavs nosaukt šos cilvēkus?

Tiklīdz es viņus nosaukšu, mūsu teātra dzīve pārvērtīsies ellē. Un atkal – tas ir mafiozas struktūras stils, ka visur ir savi taustekļi un notiek atriebšanās.

Saku godīgi: es baidos nosaukt šos cilvēkus, baidos ne par sevi – nez vai viņi izdarīs kaut ko man personīgi.

Taču, esot pietuvināti varai, viņi, piemēram, nākamgad, kad atkal kļūs aktuāls jautājums par Vahtangova teātra ierašanos, var pateikt “nē”. Un kam no tā būs sliktāk? Pirmām kārtām pilsētai. Gadījumā ar Dinaburgas operu viņi atņem pilsētai fantastisku vizītkarti, samazina Daugavpilij starptautisko atpazīstamību. Ja es nosaukšu šos cilvēkus, viņi izdarīs visu, lai kaitētu teātrim un ar teātra starpniecību – pilsētai. Šie cilvēki – esmu gatavs atbildēt par saviem vārdiem – ir sīkumaini, savtīgi, atriebīgi un bezkaunīgi. Saprotot, kādas var būt sekas teātrim, es publiski paziņoju: es baidos runāt, es esmu spiests klusēt.

2011. gada 9. februārī jūs kļuvāt par Daugavpils teātra māksliniecisko vadītāju, nedaudz vēlāk – par valdes priekšsēdētāju. Nākamais ir jubilejas gads. Vai kaut kā gatavojaties to atzīmēt? Un padalieties, lūdzu, ar stratēģiskajiem plāniem. Man, lūk, šķiet, ka trūkst jaunas filozofiskas izrādes. Bija taču iecere iestudēt Pjēra Paolo Pazolīni lugu “Affabulazione”, citēšu mūsu abu sarunu pagājušā gada jūnijā: “Tas būs multimediju projekts par Tanadu jeb mortido, kurš cīnās ar Erosu jeb libido. Tie ir tādi filozofiski vingrinājumi par nāvi…”

O! Un šī desmitgade sakrīt ar jaunā gada sākumu pēc ķīniešu kalendāra! Pazolīni joprojām ir mūsu plānos, viņš nekur nav pazudis.

Pirmais, ko gribu pabeigt no nepabeigtā, ir tieši izrāde pēc Pazolīni lugas.

Es ļoti ceru, ka tas notiks pašreizējā sezonā – pavasarī. Man ir lielas cerības saistībā ar šo izrādi. Un ceru, ka arī “Kaija” kļūs par ļoti svarīgu eksperimentu. Lūk, šis izrādes uzskatu par ļoti būtiskām, tās iezīmēs mana darba desmitgadi šajā teātrī.

Esot pie teātra stūres un atbildot par absolūti visu šeit notiekošo, man jānodrošina teātra netraucēta funkcionēšana, jānodrošina pilna zāle – bez tā nebūs teātra, būs tukša kaste. Visus šos gadus jutu lielu atbildību un savas diezgan lielās režisora ambīcijas sašaurināju līdz to izrāžu iestudēšanai, par kurām zināju, ka tās spēs piepildīt zāli. Es to nevērtēju kā kaut ko otršķirīgu, tā nepavisam nav haltūra, bet es vienmēr esmu domājis – vai pēc šīs izrādes būs pieprasījums no publikas, pirmām kārtām vietējās, vai nebūs. Es apzināti kaut ko nedarīju, jo nebiju pārliecināts par skatītāju gatavību. Dažas lietas man bija vienkāršāk uzticēt uzaicinātiem režisoriem.

Es kaut kā mēģināju saistīt Pazolīni ar savu jubileju (2019. gadā Oļegam Šapošņikovam apritēja 50 gadu, un tajā pašā gadā bija iecerēta pirmizrāde iestudējumam pēc Pazolīni lugas – L.V.), neiznāca. Varbūt arī vajadzēja, lai paietu desmit gadu un mēs visi nobriestu. Liktenis man nedeva iespēju saistīt Pazolīni ar personīgo jubileju, iespējams, tas jāsaista ar mana darba teātrī desmitgadi. Notikusi kaut kāda spēku pārkārtošana. Ļoti svarīgi, kā šīs sarežģītās izrādes – gan “Kaija”, gan Pazolīni manā interpretācijā – uzņems skatītāji. 

Taču, ja vēl runā par kaut kādu stratēģiju, kādu redzu teātrim, tad tā lielā mērā ir saistīta ar Daugavpils teātra virzīšanu starptautiskajā arēnā. Tā ir ne tikai Krievija un Baltkrievija, tur mūs jau zina. Mums jāiekaro starptautiskā auditorija. Katrs brauciens uz festivālu – tie vienmēr ir jauni kontakti, jaunas iespējas virzīties tālāk. Manos plānos ir mūsu ģeogrāfijas paplašināšana uz rietumiem. 

Kas jūs satrauc?

Kā teātra direktoru mani satrauc tādas primitīvas lietas kā, piemēram, dotācijas teātrim nākamgad. Un kāds būs valsts budžets. Taču mēs ar šo teātri esam pārdzīvojuši tik briesmīgus laikus, ka es zinu – mūs nekā nevar nogremdēt.

Mēs jebkurā gadījumā izdzīvosim, taču man negribētos atkal pāriet pie kaut kādām piespiedu izmaiņām štatu struktūrā, atlaist cilvēkus, visu samazināt un tā tālāk.

Ja teātris iekritīs bezdibenī, tad atjaunot to pēc tam būs ļoti grūti, un es otro reizi atjaunošanu neuzņemšos.

Mani satrauc, kā attīstās, kādā virzienā iet mūsu Rietumeiropas kultūra. Mani satrauc tādas orveliskas lietas, kad zem liberālisma, demokrātijas, tolerances maskas (es neesmu pret visām šīm parādībām) notiek kaut kas briesmīgs – tiek pastiprināta kontrole pār cilvēku, samazināta iespēja izteikt savu viedokli, notiek dzīvības uz Zemes saglabāšanai ļoti svarīgu tradicionālo vērtību degradācija. Mēs nevaram pilnībā atteikties no gadsimtiem veidotajām tradīcijām, daudzas kultūras tradīcijas nav kaut kādas paliekas no viduslaikiem, tām ir ļoti stingrs, dziļš pamats, tās palīdz cilvēkiem izdzīvot. Daudz kas apdraud cilvēci, un mēs pašlaik apdraudam paši sevi.

Mani satrauc tas, ka cilvēki kļūst stulbi, izglītotība samazinās visā Eiropā. Man iznāk tikties ar tiem, kuri beiguši skolu, augstskolu, runāt ar viņiem, un es redzu, ka viņiem uz papīra viss ir kārtībā, ir pat kaut kādas sekmes, bet būtībā viņi ir cilvēki, kas padarīti stulbi, kas nav spējīgi kritiski domāt, ir viegli zombējami un nav spējīgi uz to, kas dots cilvēcei, lai arī grēkā krišanas ceļā – atšķirt labu no ļauna. Viss ir sajaukts, un tāds cilvēks ir nāves ceļa rādītājs, var pūli tādu pašu kā viņš vest aiz sevis. Mani tas viss satrauc ne tikai kā teātra direktoru, bet kā cilvēku, kas ne mazums redzējis un zina, kā funkcionē sabiedrība, kā iekārtoti tās likumi. Iespējams, šis process nav spontāns, to kāds vada, bet nezinu, kas. Un es nezinu, ar ko tas viss beigsies.

Bet kas priecē?

Visvairāk mani priecē tas, kas notiek Daugavpils teātrī. Mani priecē katra reize, kad teātrim ir panākumi, lai gan mums gadās arī neveiksmes. Es nevaru atdalīt savu emocionālo dzīvi no teātrī notiekošā. Mana personīgā dzīve un darbs teātrī nav šķirami.

Tas ir tāds lokāls prieks, es nevaru to projicēt uz visu pasauli. Toties bažas man ir globālas.

Katrs cilvēks ir savas laimes kalējs, un, lūk, es to kaļu un pats sev sagādāju prieku kopā ar teātra kolektīvu.

Un vēl es teiktu, ka mani ļoti priecē tas, ka man veidojas domubiedru komanda, tā vēl nav galīgi izveidojusies. Izrādi var iestudēt arī bez domubiedriem, pirmajos gados man tāds nebija neviens, bet izrādes izdevās. Runa ir par uzskatu vienādību, kas ne vienmēr ietekmē izrādes panākumus, bet ir svarīga dažādām smalkām matērijām. Ir svarīgi just, ka esi tādā kā laboratorijā, kur visi nodarbojas ar kopīgo lietu, kopīgo pētījumu. Azarts ir tad, kad cits citu aizrauj ar idejām, tas ir iespējams tikai domubiedru komandā. Un es jūtu, ka domubiedru loks paplašinās, iespējams, drīz būs vesels pulks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti