Daugavpils teātra aktrise Мilena Savkina: «Mēs esam šeit! Brauciet pie mums!»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Iemesls sarunai ar aktrisi Milenu Savkinu ir ļoti priecīgs – izrāde “Kliedzēji” saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu nominācijā “Gada mazās formas izrāde”. Intervijā ar RUS.LSM.lv Milena Savkina stāsta par mākslu, Latviju, ģimeni, emigrāciju un mājiņu Itālijā.

Ludmila Vessele: Vai uzvaru “Spēlmaņu naktī” gaidījāt? Padalieties ar emocijām, kamēr nav atdzisušas. Un kā nosvinējāt?

Мilena Savkina: Es visas savas lomas ļoti mīlu; visās, pat ja tikai mazliet jāpastāv uz skatuves, ielikts ļoti daudz mīlestības un visa, ko spēju. Taču “Kliedzēji” man ir izaicinājums, pirmā galvenā loma, lai gan… tur ir arī citas galvenās. Trijos mēģinājumu mēnešos bija jātiek pāri tik daudziem kompleksiem, jāpārvar nedrošība. Un arī latviešu valodas prasme jāuzlabo, lai visas garumzīmes skanētu ideāli. Atceros, kā Viesturs (Roziņš, režisors — L.V.) kopā ar Jēkabu (Nīmanis, mūzikas autors), teica: “Vajag daudz maģijas, lai mēs kļūtu par gada izrādi.” Un mēs visi ieguldījām maksimāli daudz dvēseles un pūliņu.

Biju pārliecināta par panākumiem. Sēžu, sakārtoju kleitu, jostu; zinu, ka drīz jākāpj uz skatuves, somiņu un telefonu turu vienā rokā, tūlīt atdošu vīram un iešu… Gan kleita, gan kurpes ir tikai šim brīdim, lai pastāvētu uz Dailes teātra skatuves… Te pēkšņi doma – un ja nu ne? Ja mēs balvu nedabūsim? Kā visi saskums… Mēs taču radījām maģiju… Starp citu, izrādi neesmu redzējusi – es ne reizi neesmu atvērusi acis (Milenas varone ir neredzīgā meitene Tāsīte, un aktrise spēlē ar aizvērtām acīm – L.V.) Lai tā dzīvo manā galvā.

Un lūk – mūs izsauca. Vairs neko neatceros, stāvu uz skatuves, žņaudzu dramaturģes Ludmilas roku. Laimes līmenis ir vienkārši neticams!

Mēs, mūsu teātris, mēs esam šeit! Brauciet pie mums, skatieties mūs, Daugavpils nav tik tālu no Rīgas!

Jā, mēs arī pie jums atbrauksim, taču jūs arī atbrauciet. Un paldies žūrijai, kritiķiem par vērtējumu. 

Vai kaut kā svinējāt?

Spiedzām, kliedzām. Bija jābrauc mājās – nākamajā rītā pulksten 11 bija “Brāļu Karamazovu” mēģinājums, bet Rīgā viss beidzās pusvienos. Atsevišķa svinēšana mūsu mazajam “Kliedzēju” kolektīviņam vēl ir priekšā.

Jūs jau pieminējāt mēģinājumu. Pie kā pašlaik strādājat?

Ak… Mēs strādājam pie Dostojevska “Brāļiem Karamazoviem”, režisore ir Lucina Sosnovska. Viņai ir unikālas darba metodes. Es vēl nezinu, ko spēlēju… Pagaidām mums nav svarīgi, kurš ko spēlē, mēs mēģinām saprast romāna problēmas, tēmas un to, kas mūs šodien satrauc šajā romānā. Ko mēs šodien, 2019. gadā, varam no šī romāna izvilkt un pateikt cilvēkiem. Lucina no katra aktiera maksimāli izvelk personisko attieksmi pret visu, viņa mūs izgriež uz āru.

Jūs taču ļoti agri atnācāt uz teātri…

2007. gadā, kad mācījos skolā 11. klasē, gāju teātra pulciņā pie Veras Hramņikovas un kopā ar klasesbiedreni Kristīnu Baranovsku nokļuvu izrādē. Mums tur bija loma bez vārdiem, tāda horeogrāfiska partitūra – iet, dejot valsi, paklanīties…  

Un nolēmāt kļūt par aktrisi?

Man vienmēr bijusi vēlme uzstāties. Tagad skatos savus ierakstus, kuros man ir trīs četri gadi, un par to pārliecinos. Esmu no tiem bērniem, kuri stāv uz ķeblīša, skaita dzejoļus un dzied dziesmiņas. Sākumā domāju kļūt par fizioterapeiti, gatavojos mācīties Daugavpils Universitātē, jo negribēju aizbraukt, man patīk mana pilsēta. Taču mani paaicināja Vera Hramņikova, pie kuras es gāju uz pulciņu, teica, ka mūsu universitātē tiek izveidots kurss mūsu teātrim. Atbildēju:  “Es taču eju mācīties par fizioterapeiti.” Savukārt viņa teica: “Man šķiet, tev uz skatuves būs labāk nekā baltā halātā.” Un es aizgāju mācīties šajā kursā. Pie mums brauca pedagogi no Krievijas, no Rīgas; man bija daudz papildu nodarbību ar Viktoru Jansonu. Bija ļoti piesātināta programma. Taču aktiera profesija jāapgūst visu dzīvi, un līdz pilnībai ir tālu.

Vai drīkst pajautāt par iemīļotajām lomām?

Mīlu visas lomas. Un viena lieta ir izrāde, bet cita – mēģinājumu process. Tas mani līdz šim nelaiž vaļā, ja runā par “Kliedzējiem” – mūsu sarunas, braucieni uz neredzīgo ļaužu centru… Un citas izrādes. Atceros, kā sēdēju “Džeinas Eiras” mēģinājumos un redzēju šo milzīgo mašīnu, kas veido izrādi, redzēju Oļega (О. Šapošņikovs – “Džeinas Eiras” režisors un teātra direktors – L.V.) estētiku, kas savāc kopā tādu vērienīgu projektu. Pat kad izrādē “Nūgrymušō pile” divas reizes stāvēju uz skatuves ar lāpstu, tas atstāja spilgtas atmiņas.

Droši vien esmu aktrise, kurai process svarīgāks par rezultātu.

Neapšaubāmi, rezultāts arī ir svarīgs, taču es dzīvoju procesā. “Jubilejā 98” es taču tikai skaitu monologus un netiekos ar citiem personāžiem, taču esmu bijusi visos mēģinājumos, man tas bija jāredz.

Kā vecāki izturējās pret jūsu profesijas izvēli?

Vecmāmiņa teica: “Mūsu ģimenē nekādu aktieru nekad nav bijis.” Tagad viņa ir mana vislielākā fane. Viņai tagad ir grūti iet uz izrādēm, bet mēs viņai rādām ierakstus, fotogrāfijas. Un viņa ar mani bezprātīgi lepojas. Vispār vecāki mani vienmēr atbalsta.

Mūsu profesijā mēdz būt kritumi, tādi mirkļi, ka šķiet - es neko neprotu.

Un, lūk, reiz tādā brīdī es atnācu pie mammas, raudu un saku: “Esmu tevi pievīlusi. Tālāk vairs nevaru.” Viņa atbildēja, ka vienmēr mani mīlēs neatkarīgi no manas profesijas un panākumiem tajā. Un tas man deva tādus kolosālus spēkus.

Vecāki man ir lieli kritiķi. Mamma vienmēr pateiks, ja kaut kas nav iznācis, taču vecāki ir arī lieli mani fani. Un vīrs arī. Viņam nav saistības ar teātri, taču viņš ļoti mīl teātri, iet uz visām izrādēm, izsaka savu viedokli. Un arī cieš vairāk par visiem…

Pirms septiņiem gadiem jūs uzņēmāt videosižetus par aizbraucošajiem jaunajiem daugavpiliešiem. No šīs tēmas nekur nav iespējams tikt vaļā. Kāpēc pati neaizbraucāt? Un vai tagad rodas domas par aizbraukšanu?

Brīžos, kad iet slikti, domas par aizbraukšanu uzrodas. Mums ar vīru ir tāda fantāzija – mēs ļoti mīlam Itāliju, kādreiz uz turieni noteikti pārcelsimies. Kad mums būs 80 gadu. Man ir svarīgs klimats, un tādēļ zemes, uz kurām mūsu cilvēki brauc pelnīt naudu – Skandināvija, Lielbritānija, Vācija – man vienkārši neder.

Katram cilvēkam ir tiesības veidot dzīvi tā, kā viņš grib. Un man nav tiesību kādam teikt, lai viņš atgriežas tikai tāpēc, ka man ir garlaicīgi. Visi mani klasesbiedri ir aizbraukuši.

Es viņus saprotu, ja viņiem tur ir labi. Taču, kad aizbraucu pie viņiem ciemos, tad saprotu, cik man tā ir sveša vieta. Un es nemīlu Rīgu, lai arī man tur strādā vīrs, man bieži jautā par pārcelšanos. Nē. Pirmkārt, mana dzīve ir mans teātris un mani bērni no Poļu kultūras centra. Un es jūtu, ka esmu šeit vajadzīga. Man neko vairāk arī nevajag.

Kā jūs domājat, vai var apturēt jaunatnes aizplūšanu no Latgales? Man liekas, ka nevar. Un šis process ir jāpieņem…

Мan arī tā šķiet, lai gan man no tā visa ir neprātīgi smagi. Taču man ir izjūta, ka kaut kas mainīsies. Pats no sevis mainīsies.

Es ticu jauniešiem, kuriem pašlaik ir 15 gadu. Viņi ir drosmīgāki par mums, viņi ļoti tic sev.

Tas ir jūsu audzēkņu vecums. Jūs taču Poļu namā vadāt teātra studiju “Smaidošā varavīksne”. Ko jūs pirmkārt mācāt bērniem?

Vadu jau desmit gadu. Laiks skrien… Tagad sāku mācīt mazos – 2. klase. Vecākie ir no 9.klases, viņiem ir eksāmeni, šogad viņi pie manis paņēmuši atvaļinājumu. Es gribu viņus iemācīt sevi mīlēt tādus, kādi viņi ir, nebaidīties un riskēt. Es arī pati uz to tiecos. Un noteikti jāmīl tas, ko dari.

Kā jūsu apziņā mijiedarbojas trīs valodas – krievu, poļu un latviešu? Un vai kāda no tām ir galvenā?

Piemēram, ar režisori Paulu Pļavnieci es runāju tikai latviski, ar Lucinu Sosnovsku un tēvu – poliski, ar māti – krieviski, māte ar tēvu savā starpā – tikai krieviski. Droši vien dominē krievu valoda, taču poļu un latviešu valodu es pastāvīgi slīpēju. Un Poļu namā cenšos runāt tikai poļu valodā.

Daudzvalodībā ir daudz jēgas – kultūras, tradīciju nodošana. Lūk, tajā ir jēga, nevis tajā, lai aizbrauktu.

Lai gan es Polijā jūtos pilnīgi kā mājās. Reizi gadā man noteikti vajag pabūt Polijā un Itālijā. Tās ir mana spēka vietas, es tur uzņēmu enerģiju no cilvēkiem. Un arī itāliešu ekspresīvā kultūra man ir tuva. Vēl – man šķiet, ka šīs valstis ļoti ciena savas tradīcijas un vārda labā nozīmē ir ķertas uz savu vēsturi.

Jūsu profilam “Facebook” ir savdabīgs epigrāfs: “Dažkārt es izliekos, ka esmu normāla, taču tas kļūst garlaicīgi, un es atkal kļūstu es pati.” Kam pieder šie vārdi?

Nezinu autoru, tas ir no interneta. Man šķiet, ka normālā stāvoklī personībai nav jēgas. Es mēdzu būt normāla, es taču skolā biju teicamniece, bet mākslā teicamniekus nemīl. Es ar sevi pašlaik strādāju, mācos kļūdīties, pieņemt kļūdas, pat mīlēt tās. Sava dzīve ir jāpieņem un tā jāizbauda, katrs mirklis. Es kaut kā par to aizdomājos, kad strādāju pie “Kliedzējiem”, un šāds stāvoklis ilgst jau gandrīz gadu. Lūk, mūsu saruna, šī kafija, šis dīvāns, visi šie sīkumi tagad ir mana dzīve. Un es to izbaudu.

Vasarā jums apritēja trīsdesmit. Vai jums patīk kalt plānus un atzīmēt sasniegtā robežas? Ko jūs vēlētos, kad jums būs četrdesmit un piecdesmit?

Мan šķiet, ka es kļūstu arvien laimīgāka, es labāk saprotu cilvēkus, un tas man ir ļoti svarīgi. Es labāk saprotu sevi, es pieņemu citus un sevi. Arvien vairāk piedodu un mīlu, strādāju pie tā. Neesmu pārliecināta, ka tas ir saistīts ar konkrēto trīsdesmit gadu jubilejas datumu. Neko neplānoju, nekur nesteidzos. Un kas gan ir trīsdesmit gadi? Man un manām draudzenēm, kas ir manas vienaudzes, kad mēs pērkam alkoholu, prasa dokumentus… Un tas ir lieliski!

Bet četrdesmit un piecdesmit gadu vecumā gribu tāpat kā tagad – nekam nepieķerties, neteikt, ka agrāk bija labāk, nesalīdzināt un nezaudēt empātiju. Skaudri uztvert visu, kas notiek pasaulē, un skaudri just līdzi, nebūt vienaldzīgai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti