„Jonesko cīnījās pret rutīnu, tad mums nav variantu – mums arī jācīnās pret rutīnu,” uzskata izrādes režisore Indra Roga. „Sākotnējais īssavienojums notiek, un tad, ja tu spēj atbrīvoties un ļauties procesam, tad viss ir kārtībā. Ja tu viegli aizsvilsties un sāc dusmoties, un gribi iedomāties visu, kam vajadzētu būt, tad droši vien saslēgšanās nesanāk tik laba, bet arī tad to mēs esam iemācījušies izmantot.”
„Plikpaurainā dziedone” ir absurda teātra klasiskā vērtība.
Eižens Jonesko darbā vārsta satriecošas patiesības, piemēram, ka nedēļā ir septiņas dienas.
Absurdā drāma uzrakstīta pirms 60 gadiem un tiek dēvēta par antiteātri, pretstatot klasiskajai dramaturģijai.
„Visa luga ir par komunikāciju un valodas spēlītēm. Par to, cik bieži vārds traucē kādreiz saprasties,” skaidro Roga.
Lugā varoņi pazaudējuši paši sevi un maldās pasaulē, kuru paši nespēj izskaidrot. Viņi uz savu dzīvi raugās ar asprātīgu ironiju.
„Atslēgas vārds būs brīvība. Katru reizi būs cits skatītājs, mums jābūt atvērtiem, brīviem komunikācijā, jo izrāde tāpat kā pēdējā aina, plūst kā jūra,” uzsver aktieris Uldis Siliņš.
Savukārt aktrise Sanita Pušpure norāda - pretēji tam, ka pēdējā laika teātra tendence ir „šausmīgi gruzīties un visu rādīt tumšās krāsās”, šī izrāde būs viegla.
„Plikpaurainā dziedone” tika iestudēta Parīzē Latīņu kvartālā, mazā privātā teātrī 1957.gadā, un tā ir repertuārā vēl šobaltdien. Latvijā luga piedzīvo pirmiestudējumu.
Izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece - Anna Heinrihsone. Izrādē spēlē Nacionālā teātra jaunās paaudzes aktieri.
„Tas ir mūsu patoss. Mēs spēlējam šeit un tagad uz vietas. Atkarībā no tā, kādi cilvēki sanāk zālē, notiek spēle.
Kāpēc es runāju par ļoti augsta līmeņa aktieru tehniku? Tāpēc, ka improvizācijas šeit ir ļoti daudz,” uzsver Roga.
Izrādes “Plikpaurainā dziedone” pirmizrāde 8.martā.
