ĪSUMĀ:
- Gatis Gāga sevi dēvē par dārzkopi, kura hobijs – būt aktierim
- Liena Šmukste apvieno gan aktrises, gan režisores darbu
- Reinis Boters nekļuva par štata aktieri nevienā lielajā teātrī – un tapa “Kvadrifrons”
- Intars Rešetins – brīvmākslinieka statusa lielākais mīnuss ir sociālā neaizsargātība
- Uzskats, ka aktieris var strādāt vienīgi valsts vai pašvaldības teātrī, ir novecojis
Gatis Gāga sevi dēvē par dārzkopi, kura hobijs – būt aktierim
“Ja pirms tam bija otrādi – pamatdarbs bija teātrī, un ābeļdārzs un ābolu audzēšana bija tāds kā hobijs, tad tagad šīs abas nodarbes apmainījušās vietām,” saka Gāga.
Vēl aptuveni pirms diviem gadiem Gatis sevi pirmkārt būtu pieteicis kā Jaunā Rīgas teātra aktieri. Diemžēl viņš bija viens no tiem sešiem aktieriem, ko 2017. gadā, teātri reorganizējot, mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis atbrīvoja no darba. Ja pārējie piekrita palikt ārštatā, tad Gatis Gāga no teātra aizgāja pilnībā.
Gata Gāgas balss skan populārajā simtgades animācijas filmā “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”. Viņš piedalījies arī citos simtgades projektos – filmā “1906.” un seriālā “Sarkanais mežs”. Spēlē izrādē “Heda” Ģertrūdes ielas teātrī un izrādē “Antālija” Cēsu Mazajā teātrī.
Uz interviju Latvijas Radio Gatis Gāga ierodas tieši no lidostas, tikko atlidojis no Igaunijas – viņš stāsta, ka piedalījies kastingā igauņu filmai par spiegiem un čekistiem un tagad gaidīs atbildi, vai viņu apstiprinās, vai ne.
Novembrī savukārt Gati Gāgu redzēsim vienā no vadošajām lomām filmā “Dvēseļu putenis”.
“Es esmu Konrāds. Viens no galvenā varoņa tuvākajiem līdzgaitniekiem. Viņš filmā ir zemnieks no Latgales puses. Iespējams, ka ļoti atbilstošs tēls kaut kādai manai iekšējai būtībai un manam vizuālajam tēlam,” teic Gāga.
Gatim Gāgam netrūkst piedāvājumu kā aktierim, kaut arī pats sevi viņš īpaši neeksponē. Vienkārši tam nav laika, jo darbs dzen darbu viņa lauku saimniecībā Ugālē, kur trijos hektāros viņš iekopis ābeļdārzu.
Vēl līdz pat marta sākumam viņš tirgoja pērn izaudzētos ābolus, bet tagad pārdošanā palikusi tikai sula, ko Gatis savā “Facebook” lapā reklamē kā saldu un gardu kā nektāru un ambroziju kopā ņemtu.
Viņš stāsta, ka nomināli viņam esot četrpadsmit šķirņu, taču esot tādas, ko pārstāv vien dažas ābeles, tātad pamatā ir kādas sešas septiņas.
Uz jautājumu, kuras ir populārākās, Gatis Gāga atbild: ““Tīna” diezgan labi iet. Tā tāda pilnīgi salda šķirne, vispār bez ābolskābes. Tad ir klasiskais “Auksis”, “Zarja Alatau”, “Delikatese”, “Iedzēns””.
Tuvākajā laikā Gatis plāno savā dārzā ieviest lielāku šķirņu dažādību – uz ābelēm uzpotēt gan pavisam jaunas, perspektīvas šķirnes, gan arī vecās labās, kā, piemēram, sīpoliņš, ko atceramies no savu vecvecāku dārziem.
“Plāni lieli, skatīsimies, kā izdosies īstenot,” saka Gāga.
Saimniecību Ugālē savās dzimtajās mājās Gatis Gāga sāka veidot pirms 18 gadiem, jo kaut kur zemapziņā bija doma, ka viņam kā aktierim varbūt kādreiz būs vajadzīgs plāns B.
Pirms diviem gadiem arī pienāca šis brīdis, ko joprojām aktieris atceras ar lielu rūgtumu.
“Sajūtu pirms diviem gadiem varētu noraksturot divos vārdos – zemiski un pretīgi. Veids, kā tas notika, nebija korekts, taisnīgs un tamlīdzīgi. Bet arī jau tikko tas notika, es neļāvos izmisumam, baigi nebēdājos. Man jau arī tomēr bija tā “aizmugure”,” atklāj aktieris.
“Tagad varu teikt, ka uzskatu to par vērtīgu notikumu, kas ļāva man gan paskatīties uz tobrīd tuvumā esošiem cilvēkiem no citas puses, gan arī, kas nav mazsvarīgi, iepazīt to dzīvi otrpus – kā jūtas tie aktieri, kuri nav teātra štatā. Kāda ir likumdošana, nodokļu sistēma attiecībā uz šiem cilvēkiem. Tā kā tas ļoti vērtīgi,” viņš turpina.
Gatis Gāga norāda, ka secinājis – sistēma tomēr ir mazliet vairāk vērsta uz to, ka aktieri, kas nav štatā nevienā teātrī, no valsts puses tiek uzlūkoti mazliet kā otrās šķiras aktieri.
“Kas daudzos gadījumos, manuprāt, absolūti neatbilst patiesībai,” viņš norāda.
Liena Šmukste apvieno gan aktrises, gan režisores darbu
Gada sākumā Liena Šmukste kolektīvajā ieguldījumu platformā “Projektu Banka” izplatīja šādu aicinājumu: “Čau! Mani sauc Liena. Es gribētu ļoti uztaisīt izrādi, kuru varētu apmeklēt cilvēki, kuri neredz, vai tādi, kuriem ir atņemtas kādas maņas. Lai es to varētu izdarīt, es gribētu pie mums uz Rīgu uzaicināt no Lietuvas Sajūtu teātra vadītāju Karolīnu, kura novadītu šeit meistarklases”.
Viņai izdevās savākt vajadzīgo finansiālo atbalstu meistarklasēm, un tādējādi aprīlī tapa arī viņas pašas veidotā sajūtu izrāde “Grāmata – zīme”. Tas ir viņas maģistra darbs režijā, kam šobrīd viņa raksta teorētisko daļu, un jūnijā viņai būs maģistra darba aizstāvēšana.
“Tas bija arī tāds grūdiens turpināt ceļu. Kā es uzskatu, ja durvis aizveras, atveras varbūt logs, pa kuru iekāpt iekšā, tad es mēģināju izmantot šo logu. Ieskatīties, kas notiek šobrīd režijas pasaulē vai vispār teātra pasaulē padziļinātāk,” stāsta Šmukste.
Tā tagad jau ar laika distanci Liena Šmukste vērtē negaidīto pavērsienu pirms diviem gadiem, kad bija spiesta aiziet no teātra, tajā brīdī tas bijis ļoti liels pārdzīvojums.
“Sākotnēji laikam bija tāds izmisums, ka tev ir atņemta kaut kāda daļa ģimenes vai piederības vieta tev ir atņemta. Protams, arī sociālās garantijas, par ko ir jādomā, ja ir bērns un tev vairs nav 18 gadu. Kaut vai tik elementāras lietas, ka tev ir jāmaksā komunālie maksājumi,” toreizējās izjūtās dalās aktrise.
“Jā, kaut kāds laiks pagāja, ka es par to domāju, ļoti pārdzīvoju, arī tagad es aizdomājos joprojām un pārdzīvoju, bet šis ceļš ir atnesis arī pozitīvas lietas, ka es tagad nesēžu un negaidu – o, jā, tagad man iedeva lomu, kur man uznākt trīs reizes un uznest paplāti, es meklēju savu veidu, kā sevi realizēt, nevis vienkārši sēžu un gaidu.
Nu dzīve laikam nav tik gara, lai es vienkārši sēdētu uz vietas siltā vietiņā un kaut ko gaidītu. Tāpēc, iespējams, ka šī situācija priekš manis kā Lienas deva jaunu atspēriena punktu,” saka Šmukste.
Liena apvieno gan aktrises, gan režisores darbu. Kā aktrise spēlē izrādēs “Dirty Deal Teatro”, Ģertrūdes ielas teātrī un kā ārštata aktrise arī Jaunajā Rīgas teātrī. Kā režisore pērn iestudējusi izrādi “Kur zirgi” Liepājas Leļļu teātrī, šogad jau minēto maģistra darbu – sajūtu izrādi “Grāmata – zīme”. Sajūtu žanrs viņu ļoti saista, un šobrīd ir doma veidot arī šī žanra izrādi bērniem.
Atšķirībā no štata mākslinieka Lienai tagad pašai ir jārosās daudz aktīvāk, bieži vien papildus jābūt arī producentei, citkārt izrādes pašai jāreklamē sociālajos tīklos un jāmeklē tām finansējums.
Viņa noformējusies kā saimnieciskās darbības veicēja ar mikronodokļa maksātāja statusu.
“Par katru savu padarīto darbu es varu izrakstīt rēķinu un nomaksāt 15%. Kamēr es citas darbības neveicu, tikmēr man grāmatvedi droši vien nevajag, bet, ja es kaut ko citu vēl gribēšu darīt šajā statusā, tad būs jāmeklē kāda palīdzība, jo tā arī ir jauna lieta, ko es mācos,” atklāj aktrise.
Reinis Boters nekļuva par štata aktieri nevienā lielajā teātrī – un tapa “Kvadrifrons”
Ar situāciju, ka pašam ļoti rūpīgi jāseko savas dzīves praktiskajai pusei, jau uzreiz pēc studiju beigšanas saskārās Reinis Boters. Viņš aktierus beidza pirms četriem gadiem ar domu, ka varēs kļūt par štata darbinieku kādā no lielajiem teātriem, bet tas neīstenojās.
“Man pēc akadēmijas nekādu garantiju nebija, un man bija tāda doma, ka es vienkārši vienu vasaru nodzīvošu, pelnīšu naudu, kā varēšu, un redzēšu, kā tas viss turpināsies. Un tas vienkārši lēnā garā notika. Es gāju pa ielu, pie “Ozirisa” mani uzrunāja Vladislavs Nastavševs, tad mums vēl bija projekts ar Vari Piņķi, pēc tam ar Mārci Lāci, tā kā tas viss kaut kā tā lēnā garā iekurbulējās un aizgāja, un tagad jau pilnīgi ir sajūta, ka labi, ka tā,” uzskata aktieris.
“Es, protams, nekādā ziņā nenoniecinu savus kolēģus, kuri strādā štata teātros, bet man liekas, ka es tieši šī ceļa veidā esmu visvairāk attīstījies, tik daudz varējis darīt un pieredzējis. Es tiešām esmu laimīgs, ka man sanāca iet tieši šādu ceļu,”
neslēpj Boters.
Līdzās tam, ka Reini Boteru uzaicināja piedalīties vairākos teātra projektos, viņš pats kopā ar trim saviem kursabiedriem izveidoja teātra trupu “Kvadrifrons”. Tā darbojas Rīgas Cirka telpās un tūlīt noslēgs savu pirmo sezonu tieši ar Reiņa veidotu iestudējumu “LV vs RU”, pēc kura viņš nu jau kļūs arī par diplomētu režisoru.
Izrāde ir stāsts par latviešu un krievvalodīgo attiecībām, tajā skan latviešu un krievu valoda, lomas atveido Igors Nazarenko un Jānis Kronis.
Trupas “Kvadrifrons” pirmo sezonu Reinis Boters raksturo kā lielu izaugsmi caur kļūdām: “Pat ļoti grūti vārdos aprakstīt… Tur tik daudz emociju – gan pārstrādāšanās, gan ļoti liels prieks par to, kas ir sanācis. Nu, tas ir tāds iespaidu mutulis. Un, jā, var just, ka arvien vairāk cilvēku par mums interesējas, nāk mūs skatīties un tas loks tikai paplašinās. Un mums jāstrādā pie tā, lai tas paplašinātos vēl vairāk. Idejas ir “salasījušās” arī nākotnei, un nākamā sezona jau ir diezgan skaidra.”
Tomēr arī Boters atzīst – ir jāpatur prātā, ka viņš skaitās pašnodarbinātais, īpaši jautājumos, kas saistīti ar sociālām garantijām.
“Tas arī kaut kādā ziņā iemāca tev pašam parūpēties par sevi,” viņš atzīst.
Intars Rešetins – brīvmākslinieka statusa lielākais mīnuss ir sociālā neaizsargātība
Sociālo neaizsargātību par lielāko mīnusu brīvmākslinieka statusā min arī Intars Rešetins. Dailes teātrī kā štata aktieris nostrādājis 20 gadus, šī gada sākumā viņš pats aizgāja no teātra.
“Brīnišķīgs posms manā dzīvē ir sācies. Es atkal redzu savus bērnus, man ir vakari kopā ar bērniem. Es pats esmu savas dzīves noteicējs, un, kur es vēlos savu buru laivu pūst, tur es pūšu. Es pats izvēlos to, kas man varētu sniegt gandarījumu. Un tā ir milzīga tāda brīvības un patstāvības sajūta, kas mani uzlādē un ved uz priekšu.
Es vairs neesmu atkarīgs, jo – ja tu esi kāda teātra štata aktieris – tad tu nevari izvēlēties ne izrādes tēmu, ne režisorus, ne ansambli, kurā tu vēlies darboties. Tevi izvēlas. Un tad – vai nu tam aktierim ir savs režisors, vai nav,” atklāj Rešetins.
Vienīgā izrāde, kur Intars Rešetins spēlē kā aktieris, šobrīd ir “Cerību ezers” Jaunajā Rīgas teātrī, bet kopumā – kā pats saka – viņš patlaban vairāk izmetis enkuru režijas lauciņā.
Tikko Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvoja viņa iestudējums “Dēls”, kura centrā ir ģimenes problēmas un ko Intars dēvē par vienu no saviem personiskākajiem režijas darbiem.
Runāt par tiešām būtiskām un aktuālām tēmām, iet dziļumā un rosināt skatītāju domāt ir Intara Rešetina galvenais mērķis, veidojot izrādes, un viņš grib to likt pretī seklumam un tukšumam, kas, viņaprāt, Latvijas teātros ir visai izplatīta parādība.
“Mani tracina, ka mēs esam tik zemu tās latiņas nolaiduši. Nu, pieņemsim, es kā režisors teātrī cīnos ar to notrulināto skatītāju gaumi, ko ir veidojuši visi lētie šovi, lētie seriāli un viss šis. Tas mani kā mākslinieku tracina.
Vienkārši dzīve iet, un gribas darīt kaut ko jēgpilnu. Kamēr vēl gribas. Jo pēc tam, kad vairs negribēsies, tad vairs nebūs jēgas. Manuprāt, ja mēs strādājam, tad labāk mazāk, bet kvalitatīvāk, nekā vairāk un nekā,” norāda aktieris un režisors.
Uzskats, ka aktieris var strādāt vienīgi valsts vai pašvaldības teātrī, ir novecojis
Latvijā vēl joprojām dominē priekšstats, ka aktierim teju vienīgā iespējamā darba vieta ir valsts vai pašvaldības teātris – bet tas ir novecojis priekšstats – uzskata Zane Kreicberga, Latvijas Kultūras akadēmijas mākslas katedras vadītāja.
“Ne tikai priekšstati, bet arī realitāte parāda, ka pamazām, pamazām mēs arī tuvojamies tiem procesiem, kas īstenībā visur citur pasaulē un pat mūsu kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – jau daudz aktīvāk notiek – ka eksistē dažāda formāta teātri – neatkarīgas grupas, nelielas trupas, producentu kompānijas, kas organizē ap sevi aktierus un režisorus, tie formāti ir ļoti dažādi,” viņa stāsta.
Zane Kreicberga piekrīt, ka institucionālajos teātros aktieriem ir lielāka sociālā drošība, bet kopš – lai arī ar trūkumiem - pieņemts Radošās personas likums, arī brīvmāksliniekiem situācija kļuvusi labāka, un viņa cer, ka to vēl uzlabos gaidāmā Valsts kultūrkapitāla fonda modeļa maiņa atpakaļ uz akcīzes nodokļiem, kas palielinās fonda finansējumu. Līdz ar to arī neatkarīgie teātri varēs piesaistīt lielākus līdzekļus.
“Tālākā perspektīvā, man liekas, būtu atkal par jaunu vajadzīga nopietnāka diskusija par teātru modeļiem, tādā politiskā plānā papētot, kā to sistēmu iespējams mainīt, kā iespējams atvērt finansējumu dažādiem teātra modeļiem, ne tikai tradicionālajiem.
Tas viss vēl ir priekšā,” uzskata Kreicberga.
“Bet vienkārši automātiski domāt, ka mums kaut kas pienākas tāpēc, ka mēs esam izmācījušies par to vai to – nu tā vairs šodien nav, un tas īstenībā – diemžēl vai par laimi – ir normāli,” bilst Kreicberga.
Arī šogad Kultūras akadēmiju absolvēs 13 jaunie aktieri, ko Zane Kreicberga raksturo kā ļoti spēcīgu pieteikumu Latvijas teātriem.
To jau tagad ir iespēja novērtēt arī skatītājiem, jo no piektdienas, 31. maija, līdz jūnija vidum Kultūras akadēmijā notiks diplomdarba izrāžu skate, kur jaunos aktierus varēs iepazīt piecās izrādēs.
