Labrīt

Gunta Ancāne: Sabiedrībā galvenā emocija attiecībā uz pandēmiju nav bailes, bet dusmas

Labrīt

Eksperts: Covid-19 saslimšanas uzliesmojumu Eiropas valstis pārlaidīs atšķirīgi

Skatuves māksla e-formātā: secinājumi par teātru digitālo piedāvājumu

Dārgs un ne sevišķi populārs surogāts? Secinājumi par teātru digitālo piedāvājumu

Kopš pandēmijas sākuma lielākā daļa Latvijas teātru paralēli tradicionālajām izrādēm veidojuši digitālus projektus. To mērķis – uzturēt saikni ar skatītājiem arī tad, kad teātri ir slēgti, kā arī meklēt jaunas izpausmes formas. Arī šobrīd, kad teātri atkal ir ciet, daļa no tiem aktualizējusi digitālo piedāvājumu. Liepājas teātrī 28. oktobrī būs digitālā iestudējuma bērniem "Sapraši un nesapraši" pirmizrāde "Zoom" tiešraidē, šīs nedēļas sākumā virtuālo teātra telpu atvēris Ģertrūdes ielas teātris un Latvijas Leļļu teātris, tāpat e-teātra izrādes turpina būt arī citu teātru repertuārā.

Pēc pusotra gada meklējumiem digitālo izrāžu formātā teātriem jau ir savi secinājumi, kas no šī formāta strādā vislabāk un ir attīstāms tālāk un kas nestrādā un ir tikai lieka resursu tērēšana.

ĪSUMĀ:

  • Jaunajā Rīgas teātrī kā veiksmīgu vērtē seriālu "Aģentūra": Ir vērts radīt atsevišķu digitālu produktu, kas atšķiras.
  • Nacionālais teātris secina: Skatītājs nav gatavs audiogrāmatām; labākais sadarbības partneris – "Skolas soma".
  • Dailes teātris: Pieprasījums pēc digitāliem kultūras produktiem nav pietiekams, lai tajos investētu.
  • Valmieras teātris: Digitālu projektu sagatavošana ir dārga.
  • Teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča: Joprojām nepieciešams digitālais teātris kā alternatīva, bet tā nevar būt dominējošā skatuves mākslas pastāvēšanas forma.

Aktieris Gundars Āboliņš ar grāmatu lasījumiem bija viens no pašiem pirmajiem, kas sāka tikšanos ar skatītājiem digitālajā telpā. Viņam drīz vien sāka piebiedroties citi aktieri un teātri kopumā, un vairāk nekā pusotra gada laikā teātri piedāvājuši visdažādākos digitālos projektus, audio un video lasījumus, audio pastaigas, izrāžu ierakstus un tiešsaistes izrādes. Daļa no tiem bijusi pieejama par velti, kā dāvana skatītājiem, bet lielākā daļa kā teātra produkts, kad skatītājam ir jāiegādājas biļete.

Viens no šādiem Jaunā Rīgas teātra digitālajiem produktiem bija seriāls "Aģentūra". Jaunā Rīgas teātra pārstāve Inga Liepiņa projektu ‘’Aģentūra’’ raksturo kā veiksmīgu teātra izvēli gan idejas, gan rezultāta ziņā: ‘’Ko pierāda skatītāju interese, jo bija tuvu 6000 pirkumu pa šo laiku no pagājušā gada novembra, kad filma piedzīvoja pirmizrādi, līdz šim brīdim. Un šobrīd, kā ir zināms, filmu ir iespējams skatīties dažāda veida citās platformās, to ir arī Latvijas Televīzija rādījusi, un šobrīd filma ir nominēta arī divās kategorijās ‘’Lielajā Kristapā’’. Tā kā tas mūsu secinājums ir, ka droši vien ir vērts radīt atsevišķu digitālu produktu, kas atšķiras, kas ir orientēts tieši uz šo digitālo vidi, un tad arī tas rezultāts ir.’’

Seriāls "Aģentūra"

Sava veida turpinājums šim ceļam ir arī topošā Alvja Hermaņa filma ‘’Baltais helikopters’’, veidota pēc tāda paša nosaukuma izrādes motīviem, kas šobrīd atrodas pēcapstrādes procesā.

Jau tikko sākoties pandēmijai, par ļoti aktīvu digitālo projektu veidotāju kļuva Nacionālais teātris, strādājot visdažādākajos virzienos un pētot, kas skatītāju no šiem formātiem spēj uzrunāt visvairāk.

Audio grāmatas, tiešraides izrādes, izrāžu ieraksti, seriāla tipa izrādes ir vēl tikai daži no digitālajiem formātiem, kādos spēkus izmēģināja Nacionālais teātris, un teātra direktoram Jānim Vimbam šobrīd ir jau skaidri secinājumi, kas attīstāms tālāk un kas jānoliek malā: ‘’Pie digitālā piedāvājuma pieder arī audiogrāmatas, un šobrīd es varu atklāt, ka Latvijas sabiedrība nav gatava audiogrāmatām, tas ir mūsu secinājums. Un, jā, ir atsevišķi projekti, no kuriem mums nebija attiecīgas atdeves, līdz ar to šo ceļu mēs vairs neiesim. Bet turpināsim investēt tajos, kas mums deva kaut kādu peļņu un no kuriem bija atgriezeniskā saikne.

Varu pateikt priekšā, ka lielākoties tas bija saistībā ar ‘’Latvijas Skolas somu’’, jo tas bija vienīgais garantētais un pietiekami ieinteresētais partneris, kurš gribēja patērēt teātri digitālā veidā.’’

Kā atklāj Jānis Vimba – no Nacionālā teātra e-repertuāra absolūts bestsellers ir ‘’Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris’’, kam seko izrāde ‘’Latvieši’’ un koncertuzvedums ‘’Īstā sālsmaize’’.

Arī Dailes teātrim sākotnēji bija mēģinājumi digitālajā formātā, bet Dailes teātris uz to izlēmis vairs nekoncentrēties, jo, kā atzīst teātra direktors Juris Žagars, – investīcijas šajos digitālajos produktos vismaz viņu gadījumā nav adekvātas rezultātam: ‘’Mums tas īsti nestrādā. Es pieņemu, ka šis pieprasījums pēc digitāliem kultūras produktiem varētu būt nepietiekams, lai mums būtu jēga tur investēt. Jo vissvarīgākais ir, cik daudz cilvēku šo tavu digitālo projektu noskatās.

Nav jēgas kaut ko uztaisīt, lai tikai tas būtu; ja skatīšanās daudzums nav pietiekami liels, tad, manuprāt, ar to nevajag nodarboties, nevajag tam tērēt laiku un enerģiju.’’

Līdzīgi ir arī Valmieras teātra direktores Evitas Ašeradenas secinājumi: ‘’Mēs neaizrāvāmies ar digitālajiem projektiem, jo, pirmkārt, tas ir saistīts ar autortiesībām un visa tā sagatavošana kopumā iznāk ļoti dārga. Mēs palikām tradicionāli ticībā uz savstarpējās enerģijas apmaiņu klātienē.’’

Teātra zinātniece Lauma Mellēna-Bartkeviča atzīst, ka viņa sākotnēji uz teātru centieniem digitālajā vidē raudzījās visnotaļ optimistiski kā uz iespēju teātriem apgūt jaunus instrumentus saziņai ar skatītājiem un bagātināties mijiedarbībā ar mūsdienu tehnoloģijām. Pusotra gada laikā šajā formātā bijuši arī vairāki ļoti labi piemēri, tomēr pašos pamatos teātris ir un paliek klātienes māksla. Viņa uzsver: ‘’Protams, joprojām ir nepieciešams šis digitālais teātris kā alternatīva, lai teātri varētu uzturēt publikas vajadzību par teātri vispār un liktu ilgoties pēc dzīva teātra klātienē, jo kaut kā visiem kopā tas laiks ir jāmēģina pārdzīvot.

Un, ja izdosies kādu jaunu eksperimentu ceļā kaut ko jaunu atrast, tad tas ir tikai priecējoši, bet, protams, ka digitālā forma nevar būt dominējošā skatuves mākslas pastāvēšanas forma.’’

Izrāde "Irānas konference"

Par vienu no visā šajā laikā pašiem veiksmīgākajiem digitālajiem projektiem Lauma Mellēna-Bartkeviča uzskata Elmāra Seņkova tīmekļa izrādi ‘’Irānas konference’’, kas izpelnījās arī ‘’Spēlmaņu nakts’’ balvu kā gada notikums digitālajā vidē. Tāpat liels šī laika ieguvums ir audio pastaigu vai līdzdalības izrādes, to vidū īpaši izceļams Kristas Burānes veikums – ‘’No tā laika koki vairs nerunā’’ un Diānas Kondrašas, Viestura Baloža un Jāņa Baloža kopdarbs – audio pastaiga ‘’Nekad nezūdošās Pārdaugavas’’, veltīta Pārdaugavas pagrīdes elektronikai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt