Monopols

"Saplēsto mežģīņu" autore Karīna Račko arī nākamos darbus sola ar erotisku pieskaņu

Monopols

Miķelis Žideļūns: Pieaugušais nāk uz teātri, lai viņu apmānītu. Bērns - pēc patiesības

Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra vadītāja Dana Bjorka

Dana Bjorka - cilvēks ar degošām acīm un vēlmi strādāt

Cilvēks ar zināšanām, degošām acīm un vēlmi strādāt… Tās būtu īpašības, kuras ikviens darba devējs par galvenajām uzskatīs visos laikos. Tā ar sevi iepazīstina jaunā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka.

Saņemot „Spēlmaņu nakts” balvu kā gada jaunā skatuves māksliniece, jūs uzrunā saviem kolēģiem teicāt: „dzīvosim draudzīgi”. Man uzreiz padomju laika multenīte prātā – "давайте жить дружно". Ir pagājuši septiņi gadi; kā ir ar to mūsu teātra sabiedrību, dzīvojat draudzīgāk?

Nu, mēs jau draudzējamies un dzīvojam draudzīgi, un draudzējamies tie, kuri vēlas draudzēties un paši par sevi kā cilvēki, personības ir gana atvērti, komunikabli.

Teātra vidē noteikti neatradīsies neviens aktieris, kas ir kaut kā naidīgi noskaņots un negrib draudzēties. Viss ir atkarīgs no katra paša, un tāpat kā katra vadītāja, es arī par savu teātri gribētu rūpēties, lai mūsu aktieri ir gana aktīvi un komunikabli, ejot ārā, komunicējot ar latviešu aktieriem, jo līdz šim ir bijis tā, ka mēs esam dzīvojuši tā kā nodalīti no latviešu sabiedrības.

Teiksim, pat aizkulišu ziņā, - ja savā starpā latviešu teātra komunikācija draudzējas, tusējas, ja mēs runājam parastā valodā, tad mūsu teātris ir gadiem bijis tāds savā nodabā, savā starpā mēs draudzējamies, mums ir savas tradīcijas, rituāli, bet tā nepiedalamies sabiedriskajā dzīvē tik aktīvi, cik vajadzētu to darīt.

Man šķiet, ka te viens interesants moments, kā parasti ir – nāk jau tie  skolas biedri līdzi no dzīves, kur tie aktieri mācās pirms tam, tas arī ir viens no tiem momentiem, kā tā draudzība tiek dabīgi veidota.

Latvijas teātri ir bagāti tieši ar Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem, un mēs visi nākam no vienas vides, no vieniem un tiem pašiem pedagogiem. Mēs augam vienā vidē, un tad vienkārši katram ir sava darbavieta, bet jau esam pazīstami no studiju laikiem. Tad krievu teātriem ir atšķirība, ka mūsu teātra aktieru trupas sastāv no cilvēkiem, no dažādu skolu aktieriem, pilsētu un arī dažādām valstīm, līdz ar to, ja tā ir Krievija, tad tā nav tikai, teiksim, Pēterburga, Maskava. Ir arī Karēlija, Sibīrija, Novosibirska, no pasaules malām savākti cilvēki. Un arī pirms četriem gadiem, kā jūs zināt, mūsu jaunais kurss ir rīdzinieki, Latvijas Kultūras akadēmijas studenti. Tāpēc es arī saistu to ar valodas barjeru, ka mūsu Krievu teātra trupas lielākā daļa sastāv no īstiem krieviem, tie, kas ir ārpus Latvijas dzimuši, auguši, jau savā apzinīgā vecumā atbraukuši uz Rīgu un sākuši strādāt teātrī.

Neskatoties uz to, mums ir daži cītīgi aktieri, kuri apgūst latviešu valodu, iet uz kursiem, jau pabeidz trešo pakāpi un mēģina runāt un sadarboties. Vienalga mans uzdevums būtu iedrošināt mūsu aktierus būt daudz aktīvākiem, un pirmais solis jau sperts 13. janvārī.

Mūsu teātrī ir skaista tradīcija, mēs svinam jauno gadu 13. janvārī, un mēs esam sākuši jaunu projektu, un katru šo 13. janvāri mēs aicinam viesos kādu no Latvijas teātriem, īpašu viesi. Šogad mums viesos bija Latvijas Leļļu teātra trupas - gan latviešu, gan krievu trupa. Atnākuši pāri par 50 cilvēkiem no leļļu teātra trupām, un kopā mēs bijām 100 cilvēki šajā tusiņā. Rezultāts jau ir skaists, ka pabeidzām mēs puspiecos no rīta šo pasākumu, un jūs varat jau iedomāties, ka tika ļoti ātri atrasta kopīga valoda, tur vairs netraucēja valodu barjera latviešiem un krieviem,  un jau pēc šīs tikšanās ir divi kopprojekti izdomāti, ko mēs mēģināsim realizēt šosezon, un tā mēs [darīsim] katru gadu.

Šīs ir tās pozitīvās aizkulises.

Tas ir tāds darbs par šo aizkulišu sabiedriskās dzīves veicināšanu no mūsu puses. Mūsu teātrim jāiet ārā no savas komforta zonas šajā ziņā un jābūt pašiem daudz aktīvākiem komunikācijā.

Redz, cik vienkārši viss. Jau pirms astoņiem gadiem, starp citu, tad, kad jūs ienācāt Krievu teātrī, nesāt līdzi arī savas svaigās idejas. Es nezinu, cik tās toreiz pieņēma un vai tas, ka jūs pēc tam izvēlējāties studēt maģistrantūrā Kultūras akadēmijā kultūras menedžmentu, bija tāds kā pamudinājums, ka gribas vairāk kaut ko svaigu, jaunu un mainīt lietas.

Iemesls bija mazliet savādāks. Es pabeidzu Kultūras akadēmijā aktierus pie Mihaila Gruzdova un Indras Rogas. 2009. gadā bija krīze mūsu valstī, un mēs pabeidzām, mēs esam diezgan spēcīgs  aktieru kurss, un mēs bijām Dailes teātra studijas audzēkņi, kas tendēti uz darbu Dailes teātrī. Un nevienu no mums nepaņēma, jo teātri nebija spējīgi uzņemt nevienu štatā tajā gadā, tā kā dažus aktierus arī atbrīvoja no aktieriem teātros, un es biju vienīgā, kurai piedāvāja no kursa štata vietu, un tas bija Rīgas Krievu teātris. Līdz ar to es pirmā tiku pie darba Krievu teātrī, un tad tikai pēc gada kursabiedri sāka ieņemt savas pozīcijas teātros. Bet tajā pašā 2009. gadā mūsu Krievu teātrī bija rekonstrukcija, ēka bija slēgta.

Es kā jauna studente, tikko beigusi absolvente, es nevienu nezināju Krievu teātrī, neviens nepazina mani. Atkal vide, kur mēs augam, kur es esmu svešs cilvēks un -  nav arī iespējas iepazīties, jo nav ēkas, kurā visi uzturas.

Visi tā kā izmētāti pa Rīgu, un mans raksturs ir tāds, ka es nevaru neko nedarīt, jo tajā gadā repertuārs bija sadalīts. Es skaitījos štatā, bet darba man nebija, līdz ar to es izvēlējos, ka es labāk iešu studēt maģistrantūrā, iestājos kultūras menedžmentā, un es domāju, ka tā ir tāda laimīga sakritība šajā ziņā, jo es atklāju sevī un attīstīju tās menedžera dotības, kas manī ir,  un man tas ļoti iepatikās, un uzreiz savu  praksi sāku praktizēt Rīgas Krievu teātrī, un līdz ar to arī panesās visas manas jaunās idejas, ko es tā kā apvienoju ar savu radošumu.

Šis ir ļoti moderni, var teikt, jo cilvēks jau nav tikai kaut kādā savā vienā ailītē ierakstīts un punkts, āmen, uz visu mūžu. Bet tomēr aktrise un tagad direktore, nu ir tāds hierarhijas moments. Kaut kā savādāk viss liekas, sajūtas citādākas un tomēr, no otras puses, mūsdienās jau hierarhija tāda, ka arī tik ļoti vairs nepastāv, tas bija senāk.  Kas ir mainījies jūsu personīgajā attieksmē un tajā pašā teātrī?

Pirms es ieņēmu amatu oficiāli, tas notika 8. janvārī, šis jautājums bija ļoti aktuāls teātrī. Un tas pats Jakovs Rafalsons, Igors Čerņavskis, viņiem nepatīk, ka viņus sauc par zvaigznēm, bet nu fakts paliek fakts -

viņi uzreiz teica: viss, Dana Jurjevna, tikai uz jūs – un tā ir viņu pozīcija, tā ir viņu pieredze, skola. No manas puses ir tā, ka būs mums vēl sanāksme, kur mēs apspriedīsim jautājumus, bet jau astotā diena šodien, kā es pildu savus pienākumus, un kaut kā tas pats par sevi nostājas vietās. Ir bijuši mēģinājumi cilvēkiem sākumā uz jūs, bet tā ir liekulība, mēs draudzējamies astoņus gadus, nu kā tu tagad vari mani uz jūs saukt.

Es piekrītu jums, ja mēs runājam par mūsdienīgu vadīšanas stilu, arī menedžmenta grāmatā ir ļoti labi aprakstīts, ja mēs runājam par iepriekšējo pieredzi un, ja mēs runājam arī par Krieviju, tur ir izteikta šī vertikālā hierarhija – ir vadītājs, ir padotie apakšā, bet, ja mēs runājam par vienīgo un arī tā kā eiropeizētu stilu vadīšanai, tad tā ir horizontālā - jo horizontālāka ir šī plāksne, uzticība komandai, jo efektīvāks darbs. Es esmu komandas cilvēks, līdz ar to, ja godīgi, man ir vienalga, kā mani uzrunā, ka tik ir cieņa vienam pret otru.

Es savu omi, kuru es ļoti mīlu, - viņa ir man ļoti tuvs cilvēks, kura ļoti daudz man devusi manā dzīvē, - viņu no mazotnes uzrunāju uz jūs, un ļoti daudzi brīnās, kā tu vari uzrunāt uz jūs savu omi, bet man tas netraucē viņu mīlēt un būt mīlētai, un ļoti uzticēties un uztvert viņu kā tuvu cilvēku. Tās uzrunas ''jūs'' vai ''tu'', es neredzu atšķirību, man galvenais, lai ir cieņa starp cilvēkiem un uzticība.

Ir vēl viena tāda īpaša lieta, ka  Krievu teātrī Eduards Cehovals jau trīsdesmit gadus pirms tam darbojies. Es varētu teikt – tāds ilgs un stabils pamats, lai jūs nāktu, viņa vietā stātos, un tas ir  reizē arī apgrūtinoši, nav nemaz tik vienkārši. Kā ir, teiksim, spert kaut kādu jaunu pakāpienu, veidot kaut ko jaunu? Nav kā ēna?

Protams, ka šī ēna ir, bet tur, kā jūs teicāt, ir gan plusi, gan mīnusi. Es vairāk smeļos no plusiem, ja mēs runājam par šo apgrūtinājumu, tā kā cilvēki stāv klāt un, protams, viņu viedoklis ir svarīgs, un  viņam blakus stāv arī viņa domu biedri, kas arī teātrim ir klāt par garantu apvienību, bet Cehovala kungs ir gana gudrs, krieviski ir labs vārds "мудрый". Kā ir latviski?

Dzīvesgudrs.

Jā, dzīvesgudrs cilvēks, un viņa pozīcija ir tāda – tagad tu esi direktore, tev jāpieņem lēmumi un es nejaukšos tavos lēmumos, es tikai varu dot tev padomus, ja tev pašai ir vēlme uzprasīt. Un līdz šim, astotā diena, šī pozīcija ir spēkā, un es to jūtu, ka viņš nejaucas manos lēmumos, viņš nejaucas manā pozīcijā, viņš var tikai ieteikt, bet viņš beidz ar frāzi – tev ir atbildība, tā ir tava vieta, tu tagad esi direktore.

Tur bija par to boikotu pret ''Spēlmaņu nakti'' - varbūt tiešām Krievu teātris tajā latvijas latviešu kultūras dzīvē nedaudz tā kā diskriminēts jūtas un netaisnīgi šajā situācijā?

Bet līdz šim ir bijis tā, ka no iekšienes tā ir arī Cehovala pozīcija un tā ir stipra, un es jau esmu teikusi vienā intervijā, ka katram cilvēkam ir tiesības, balstoties uz savu pieredzi, izteikt savu viedokli, un Cehovala kungam viņa divdesmit septiņu gadu lielā pieredze ļauj tā izteikties, tad viņam ir taisnība. Ja mēs runājam par mani, par manu redzējumu, subjektīvo redzējumu līdz šim, tad es uzskatu, ka viss ir mūsu rokās.

Ja mēs gribam būt pamanāmāki kādā nozarē, pasākumā, ja mēs runājam par "Spēlmaņu nakti", tad mums vienkārši jādarbojas aktīvāk tajā virzienā, ko no mums sagaida konkrēts pasākums, un šeit, jā, ja mēs runājam par "Spēlmaņu nakti", tiešām, uz papīra varam redzēt, ka to nomināciju ir mazāk nekā salīdzinoši ar kādu latviešu teātri, bet šeit es arī saredzu, un katrs no mūsu aktieriem arī ir to apspriedis ļoti bieži, - mēs esam atšķirīgi no latviešu teātriem, mums ir sava skola, mēs esam 135 gadus vecs teātris, mums ir savas tradīcijas, mēs esam krievu aktieru skolas turētāji un turpinātāji.

Latviešu teātri, viņi balstās vairāk uz Eiropas skolām, ļoti krasa atšķirība pasniegšanas stilā, izrāžu stilā, estētikā, domāšanā, un, ja mēs salīdzinam mūsu repertuāru tagad, mēs esam sākuši dalīt repertuāru divos virzienos – ir tas klasiskais krievu skolas repertuārs, iestudējumu stils un spēles veids un tas Eiropas stils, kas ir Seiņkova izrādes, Kairiša izrādes, katrs var atnākt, salīdzināt un saprast, par ko es runāju. Ja mēs runājam par šo krievu repertuāru, kas netiek vērtēts "Spēlmaņu nakts" kontekstā, šeit pilnīgi attaisnojošie ir tā estētika, kritiķu viedokļi, nu un, ja galīgi neinteresē vairs šī krievu tradīciju skola, viņa nemainās, viņa vienkārši paliek, mēs viņu turpinām. Tad, kad mēs aizbraucam, piemēram, ārpus Latvijas, uz Krieviju īpaši, katra šī izrāde tiek sagaidīta ar ovācijām, bravo kliedzieniem, zāles ceļas kājās, mēs vienmēr atgriežamies ar n-tām balvām, atzinībām. Mūs gaida, mēs esam, ja mēs salīdzinām Krievu teātri ar visiem pārējiem latviešu teātriem, tad mēs esam tas teātris, kas atrodas ārpus Latvijas daudz, daudz, daudz  biežāk, mēs esam laikam divreiz vairāk; ja, piemēram, kāds teātri brauc sešus izbraukumu gadījumus, tad mums ir 13.

Jā, un par šo vajadzētu aizdomāties.

Jā, un mēs esam tas kultūrpolitikas instruments mūsu valstī, kas nes Latvijas vārdu ārpus Latvijas. Man sāp mazlietiņ šis stāvoklis, ko es gribētu mainīt, ka mūsu teātris ir daudz atpazīstamāks, mīlēts un gaidīts ārpus Latvijas, nekā ir atpazīstams šeit, latviešu sabiedrībā. Tas atkal ir mūsu rokās. Man personīgi un mūsu teātrim ir tāda pozīcija, ka mēs nemeklēsim vainīgos. Ja mēs paši gribam kaut ko mainīt, mēs no savas puses to darīsim.

Tā attieksme ir ļoti pareiza, jo, piemēram, izrādās, ''Neatkarības bērni'' un  ''Mēdeja'' pierāda to, ka jūs atkal mēģinat paust savu domu, drusciņ pietuvināties latviešu skatītājiem.

Paplašināt auditoriju, mums tas arī ir ļoti interesanti, bet mēs nedrīkstam aizmirst par mūsu pienākumiem. Mums ir pienākums, 135 gadi – tas nav joks, un līdz ar to kaut ko krasi mainīt un kļūt par Eiropas stila teātri, kā visi, un virzīties, tā mūsdienīgi attīstīt pilnīgi visu savu repertuāru, mēs nedrīkstam atļauties, jo arī Latvijā kļūst uzticīga auditorija - piemēram, šī repertuāra daļa, visas izrādes ir izpārdotas un iet gadu gadiem, astoņus, desmit gadus, jo krievu auditorijas mentalitāte un tā estētika pieprasa priekš krievu auditorijas – šis ir īstais teātris.

Nu, latviešiem jau arī tā līdzīgi. Katrai nācijai, es domāju. Mūsu šīvakara viešņa Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka. Jāpaklausās arī jūsu izvēlētā mūzika. Mēs sāksim ar „The Way” – Beyonce, ko ir izpildījuši arī citi dziedātāji.

Tā ir diezgan veca dziesma, nevis veca, bet Beyonce nav tā, kas viņu izpildīja pirmā. Es baidos samelot. Tā ir Barbara Streizande. Man šī dziesma ļoti, ļoti patīk, un pats teksts, vārdi, melodija, tas dziļums. Kad es gribu, piemēram, atpūsties no kaut kādas ikdienas grūtībām, problēmām, es ieslēdzu šo dziesmu, un mani šī dziesma aiznes manā bērnībā, jo man kaut kā asociējas šīs dziesmas tēma ar to laimi, ko es piedzīvoju, kad biju maza.

Mūsu šī vakara viešņa Dana Bjorka, Krievu teātra direktore. Parunāsim par laiku, kad jūs sauca par Danu Čerņecovu. Kur ir tā vieta, kur mazā Dana ir dzimusi? No kurienes viņa nāk?

Es esmu jelgavniece. Dzimusi Jelgavā, augusi Jelgavā, mācījusies Jelgavā. Es ļoti mīlu savu pilsētu. Kad es braucu pie mammas un māsas uz Jelgavu, bieži tas nenotiek, man ir liels prieks un gandarījums par to, kā mūsu pilsēta pēdējo gadu laikā aug un attīstās. Ir uzbūvēta brīnišķīga sala pie Jelgavas pils, ieliņas smukas te, un tā baznīca lielā, un restorāni, un pati tā atmosfēra, ka mēs esam studentu pilsētiņa Latvijā, piedod tādu šarmu. Pirms pieciem gadiem es tikko biju pabeigusi studijas, man bija projekts, ka mani paņēma tādā mākslas filmā “Kailums”. Šo  filmu iestudēja mūsu pašu latvietis Jānis Rutmanis, kurš 16 gadus toreiz jau dzīvoja Losandželosā un strādā Holivudā, un viņš bija izdomājis atbraukt uz Latviju un nofilmēt savu filmu. Un tad viņš brauca mani savākt Jelgavā, pirmo reizi viņš bija aizbraucis uz Jelgavu ar mašīnu, un viņš bija aizmaldījies un meklē, kur tad mana adrese. Kamēr viņš ir mani atradis, viņš izbraukāja visu Jelgavu cauri, un man bija ļoti patīkami dzirdēt no viņa, ka patīkami, tāds šarms tā mūsdienīgā vide un būs jābrauc uz Jelgavu tāpat vien. Man bija tā patīkami kā Jelgavas patriotei to dzirdēt.

Kādu spēcīgu lomu spēlē ģimene, ka Dana pēc tam vēlas kļūt par aktrisi?

Nu atkal mana ome šeit parādās, kuru es uzrunāju uz jūs. Mana ome ir visu savu mūžu atdevusi Latvijas kultūrai, viņa ir bijusi vairāku kultūras namu direktore un ļoti ciešā saistībā ar valsts jauniešu dziesmu un deju svētkiem, ilgus gadus piedalījusies šī pasākuma organizēšanā. Līdz ar to, cik es sevi atceros, katras skolas brīvdienas es pavadīju Rīga pie omes. Man bija sastādīta kultūras programma, dienā 2-3 pasākumi, operas, baleti, izstādes, visādas izrādes, cirks. Vislabāk man patika cirks. Nu, lūk, piecu gadu vecumā ome aizveda mani uz Rīgas Krievu teātri, uz Krievu drāmas teātri vēl toreiz, un mēs sēdējām trešajā rindā pa vidu un skatījāmies Blaumaņa izrādi “Trīnes grēki”, un es ļoti smējos līdz asarām, man ļoti patika šī izrāde, tā frāze, ko galvenā varone kliedza: “кипятко нехватает, чтобы мне глаза выкoлоть”.

Es tā smējos. Kad bija starpbrīdis, ome tradicionāli no somas izvilka sviestmaizes, ko mēs ēdām, un tad es teicu omei, ka es gribu būt tāpat kā viņa, kad es izaugšu. Un tad es ļoti labi atceros šo brīdi, ka - viss, es izvēlējos un es būšu, un tad no piecu gadu vecuma man šo domu ģimene nekādi nevarēja izsist no galvas ārā.

Sākumā labvēlīgie smaidi, sauca par aktrisi, aktrisi, bet, kad tas palika nopietni, pamatskolā šī doma palika, un mamma bija uztraukusies. Mamma ne pārāk gribēja, lai izvēlos šo profesiju, jo saprata, cik viņa ir grūta un brīžiem nežēlīga, bet, kad man vidusskolā šī doma nekur neaizgāja, tad mana ģimene samierinājas un gaidīja, kā izvērtīsies.

2011. gads atnesa jums balvas par izrādēm “Graņonka” un “Ziema” ''Spēlmaņu naktī'' kā jaunajai skatuves māksliniecei. Vai tās ir arī personīgi jūsu lielās lomas jūsu dzīve?

Lielās nē. Man lielā ir  cita loma, ko es vēlāk pieminēšu, bet šie projekti ir mani producēšanas projekti. Es toreiz atkal studēju maģistrantūrā, un "Graņonka" ir tas  projekts, kur es piesaistīju, pirmo reizi izvedu Elmāru Seņkovu. Viņš bija toreiz students, es arī biju studente, un mēs savācāmies, satikāmies kafejnīcā. Es teicu: “Elmār, klausies, nu Krievu teātrī tādi ģeniāli aktieri, tu vispār nezini, kādi viņi ir. Es atnācu uz Krievu teātri, es biju šokā, bet tur ģēniji sēž, aktieri. Neviens viņus Latvijā nezina, kā tā var? Davaj, taisām kaut ko”.

Tad mēs izdomājām, un Elmārs piedāvāja uztaisīt izrādi par alkoholu, un vispār alkohols cilvēka dzīvē etīžu principā. Es no savas puses savācu kolēģus, pielauzu viņus, viņiem tas bija grūts lēmums, līdz šim eksperimentu nebija Krievu teātrī un mēs sākām mēģināt, un tad mani kolēģi ne uzreiz nāca tā pretī uz to etīžu metodiku. Tomēr mēs sadraudzējāmies un sākām darboties, un rezultātā piedzima “Graņonka”.

Mēs viņu parādījām Cehovala kungam. Cehovala kungs uztaisīja viņai tādu lielu izrādi, ka atnāca visi kolēģi, savācās visi zālē. Bija tāda prezentācija, un tika nolemts paņemt viņu repertuārā. Nu "Graņonka" dzīvo jau astoto gadu ar pārpildītām zālēm, un skatītāji ir ļoti neapmierināti labā nozīmē, ka zvana un prasa, kāpēc nevar dabūt biļetes. Jo tikko parādās “Graņonka” afišā, biļetes tiek izpirktas stundas laikā.

Un kas ir tā lielākā loma jums pašai personīgi?

“Grenholma metode” līdz šim. Jo šī izrāde, es nezinu, varbūt man vēl kaut kas būs ar viņu saistīts, es nedrīkstu stāstīt šīs izrādes sižetu, jo tas ir detektīvs savā veidā, un tur ir intrigas. Šī izrāde ir nospēlējusi lielu lomu manā dzīvē, vienreiz tā bija ļoti liela skola priekš manis. Es to drīkstu atklāt, stāstīt, jo es šo skolu izgāju, daudz ko iemācījos. Es vienmēr sevi uzskatīju par ļoti apzinīgu, man vienmēr viss ir pēc plāna, un tad notika teātra plānošanā, repertuārā dažādas izmaiņas. Izrāde notika trešdien, bet manā plānotājā bija rakstīts, ka ceturtdien, un es šo trešdienu pavadīju sporta zālē.

Un 19.20 es iznācu no sporta zāles un ieraudzīju n-tos zvanus, pāris simts no teātra, ka izrāde ir sākusies, bet manis nav. Es piedzīvoju manu šausmīgāko aktiera šausmu sapni, murgu, kad aktieris nokavē izrādi vai neatnāk.

Tā bija šī mana lielākā un sāpīgākā dzīves skola. Par šo sadarbību no teātra organizatoru puses, ka tur nebija arī saskaņots pareizi repertuārs, ka tur pēdējā brīdī kaut kas mainīts, es neiedziļināšos. Man toreiz bija sava pozīcija par to visu, bet es biju uzņēmusies visu atbildību uz sevi, un arī tagad uzskatu, ka tas ir pareizi izdarīts, jo tas mani izaudzināja kā personību, pirmkārt. Tajā plānošanā es kļuvu vēl gudrāka un prasīgāka no savas puses. Otrkārt, tas pārdzīvojums, ko es kā aktrise pārdzīvoju, es neslēpšu, tie bija divi gadi, kad es turpināju murgot, cēlos pa naktīm, pārdzīvoju, jo tas bija sitiens pa mani, un visi aktieri mani visādā ziņā mēģināja atbalstīt.

Tā bija sāpīgākā skola, ko es piedzīvoju ar šo izrādi. Labi, ka es viņu piedzīvoju, jo tas mani padara stiprāku, gudrāku daudzos dzīves apstākļos.

Tas ir fantastiski.

Jā. Otrais gadījums, kas man ir saistīts ar šo izrādi, ir tas, ka pirms 3–4 gadiem man piezvanīja no festivāla “Baltijas pērle” producente un saka: “Dana, ko jūs šovakar darāt?” -  “Piedodiet, ko jūs ar to domājat?” - “Dana, šovakar, rītvakar Dailes teātrī uz lielās skatuves notiks Maskavas Nāciju teātra izrāde “Grenholma metode”. Aktieru sastāvs ir izlidojis, bet aktrise, kas spēlē jūsu lomu šajā izrādē, ir palikusi Maskavā, slimnīcā. Lūdzu, aizvietojiet viņu.” Es piekritu, un atlidoja šīs krievu kino zvaigznes, un es ielecu tajā, aizvietojot ļoti zināmu Krievijas aktrisi. Man iedeva lugu, un šī luga bija divreiz lielāka par mūsu lugas inscenējumu. Viņu interpretējumā bija citi varoņu vārdi, un tam ir būtiska nozīme šajā izrādē, un man tajā vakarā, desmitos vakarā, bija izrāde Ģertrūdes ielas teātrī, un mēs savācāmies Dailes teātrī pusnaktī un līdz pulksten trijiem mēģinājām, tā kā vadīja mani iekšā viņu izrādē. Plkst. 19.00 mēs uz lielās skatuves spēlējām, tā bija pusimprovizācija, nevis spēle. Karaliskais improvizācijas teātris manā personā, ja mēs varam tā pajokot.

Tā atkal bija nežēlīga skola, bet atkal tāda pašizaugsme, drosme, izaicinājums ielēkt tādu līmeņu aktieru kolektīvā. Mēs ļoti sadraudzējāmies, es viņiem iepatikos, un viņi uzrunāja vadību, ka vēlās ar mani strādāt arī turpmāk, un mēs ar viņiem noslēdzām līgumu uz veselu gadu uz priekšu, bet es paspēju ar viņiem nospēlēt Maskavāun Novosibirskā vienu izrādi. Tad Maskavas Nāciju teātrī mainījās direktors, mainījās pilnīgi viss darbinieku sastāvs, un tad jaunais direktors pieņēma lēmumu, ka viņi neapgrūtinās  sevi ar tādu starpvalstu sadarbību.

Viņš mani personīgi nepazina, šis direktors, un mēs pārtraucām šo sadarbību, bet joprojām draudzējamies. Kad šie aktieri brauc ciemoties uz Rīgu, vienmēr zvana man un mēs tiekamies, mēs komunicējam feisbukā, un līdz ar to es esmu šajā pieredzē paaugusies par diviem soļiem. Pārliecināju sevi kā aktrisi no iekšienes, kas man bija ļoti patīkami. Tajā izrādē bija arī mani kursabiedri, viņi mani neatpazina, Mārtiņš Počs, Dainis Grūbe: “Danačka ir uz skatuves.” “Nē, nē, nē, tā nav viņa.” Tā man stāstīja aizkulisēs. “Nu bet tā ir viņa.” “Bet tas ir Maskavas teātris, ko tu muldi.” Sēdēja arī mani kolēģi no Krievu teātra, kuri mani tikai beigās atpazina, jo nevarēja noticēt, ka tā esmu es, un arī tāds dziedātājs Ukupņiks Arkādijs, viņš bija šajā izrādē. Viņš pie manis pienāca pēc  izrādes un teica: “Jūs esat maskaviete? Kur jūs esat spēlējusi? Mani komplimenti. Pie jums nākšu”. Tad es teicu, ka nē, es esmu rīdziniece, brauciet pie mums. Trešais, ja mēs runājam par šo izrādi: tas bija pats pirmais, kad mani uzaicināja uz šo lomu, tas bija atkal aizvietojums, jo šo lomu mēģināja cita aktrise, bet viņa palika stāvoklī,  un, kad Sergejs Golomazovs uzrunāja mani sākumā, es ļoti gribēju atteikties, jo šis sižets pilnībā atkārtoja manu sižetu no dzīves. Tur ir viena aina, kad mana aktrise, viņa nebrauc projām no šī darba, no kastinga uz darba vietu, bet viņai piezvana, ka viņas mammai ir slikti, ka viņa ir slimnīcā, un viņa izvēlas cīnīties par darbu, un viņas mamma šajā brīdī mirst slimnīcā. Kad es atnācu uz teātri, pavisam pirmais gads, mans tētis bija slims un viņam bija vēzis. Tas bija garš posms, kad viņš dzisa, un es ļoti mīlu savu tēti, es mēģināju darbā aizmirsties, kamēr mēģināju, pēc mēģinājumiem braucu pie viņa, un tad tas bija pirms pirmizrādes.

Pirms "Divpadsmitās nakts” man piezvana, ka tētim slikti, vedam uz slimnīcu, un es teicu, kad mēģinājums beigsies, es atbraukšu, un tad pēc šī mēģinājuma man piezvana un pasaka... Līdz ar to... man tagad asaras ir pašai, un tas nav pārdzīvots, daudz par to domāts, un kad es saņemu šo lomu, nu tas ir "copy paste"... Tad šī izrāde ir sarkans diegs, bet šī izrāde ir izglābusi arī, jo tajā posmā, kad tas notika ar manu ģimeni, man ieslēdzās tāda psiholoģiskā barjera, ka es nespēju raudāt veselu gadu.

Mans pārdzīvojums iekšēji ir ļoti liels, bet es esmu uz skatuves, es spēlēju lomu un man tur ir jāatdodas, bet es to nespēju darīt, jo es fiziski nebiju spējīga paraudāt. Tad, kad es sāku strādāt tomēr ar šo lugu, es biju ļoti ciet. Režisors nevarēja saprast, kas ar mani notiek. Viņš mēģināja mani atvērt visādi, no visādām pusēm, viņš saka: “Dana, es saprotu, kas ir jādara, par ko runāt. Es taču redzu, ka jūs varat, bet kas ar jums?” Un tad vienā mēģinājumā nosēdināju savus kolēģus, režisorus, teica: “Tagad es runāšu, mani, lūdzu, nepārtrauciet.” Un tad es izstāstīju visu šo stāstu. Par to nezināja neviens mans kolēģis, viņi nezināja manu stāstu, kas ar mani notika gada laikā, ka mans tētis ir aizgājis. Tajā brīdī, kad es sāku to stāstīt – tā bumba sprāga. Bija tik daudz asaru, ka režisors bija pārbijies līdz nāvei. Viņš lūdza saukt ''ātros'', kas ar mani tagad notiks. Bet tas bija tas emocionālais sprādziens – atbrīvotība. Tad ir sācies veseļošanās process, psiholoģiskā dzīšana. Uz šo izrādi es neatnācu, iepriekšējā un nākamā šī izrāde mani iecēla tādā citā saulītē.  Nu, lūk, un šī izrāde ir ļoti pieprasīta. Viņa arī astoto gadu tiek spēlēta, un, ja mēs runājam šobrīd par to lomu, kas mani dzīvē kaut kā ietekmējusi, tad tā ir “Grenholma metode”, un Mersedesa Degas ir tā loma.

Tas augums, kāds jums ir un tā izliektā mugura, man liekas jau no šiem bērnības laikiem, bet Irinas dēls (iepriekšējā vizītkarte) jautā konkrētu jautājumu, viņš arī varbūt tagad domā noskatīties – kāds ir tas ceļš uz panākumiem?

Es nezinu. Ticēt sev. Man liekas pats, pats galvenais ir mērķis. Ir jānodefinē savs mērķis, jo, ja tu nesaproti, kur tu ej un ko tu gribi, tad diez vai tu vari kaut kā kaut ko panākt. Ja tev ir mērķis un tu noteikti skaidri zini, ko tu no dzīves vēlies, vienkārši sāc iet, uztaisi sev uzdevumus. Ja tev kaut kas nesanāk, tā ir skola. Tu kļūsti gudrāks, pieaugušāks šajā ziņā, bet nekad nezaudē šo mērķi un ticību sev un tās degošās acis, par kurām es runāju. Šī iekšējā motivācija tiešām dod spēku, un, kad cilvēki redz tevī šo vēlēšanos un gribu, viņi tev uzticas, tic un vēlās palīdzēt, un tas ir ļoti svarīgi. Gribēt un ticēt, man liekas, tas ir, ja es runāju par sevi, tas primārais, kas manā dzīvē ir.

Ja mainīsies pats, tad mainīsies arī pasaule tev visapkārt. Larisa Doļina, mūsu nākamā dziesma, jūsu muzikālā izvēle.

Man ļoti patīk šī dziesma, un es viņu bieži neklausos, bet viņa mani iedvesmo. Šajā dziesmā ir arī atbilde, - ja ir siena priekšā, tad viņa jāpārvar, būs nākamā siena. Bet tajā brīdī, kad sienas nav, jāuzbūvē sev jauna siena, lai tu varētu attīstīties un pierādīt, jaunu virsotni sasniegt.

Šī vakara "Monopola" viešņa Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore Dana Bjorka. Stājoties amatā, vienmēr pieņem arī kaut kādus tādus paraugus. Es kaut kur lasīju, ka Ojārs Rubenis, kā viņš izmainījis Nacionālo teātri, ir viens no tādiem paraugiem. Ir vēl arī tādi pasaules paraugi kā "Teslas" vadītājs.

Žurnālā “Ir” man jautāja, un es godīgi esmu atzinusies, ka mans iedvesmotājs ir Īlons Masks. Viņa vēlme glābt cilvēci. Es lasu par viņu, mēģinu sekot viņa gaitai: cik miljardus viņš ir ieguldījis, lai to raķeti palaistu uz Marsa, trīs neveiksmes piedzīvojis. Aizņēmies naudu no saviem līdzgaitniekiem, kas viņu atbalsta, bet smejas par viņu un par viņu centieniem. Kāpēc  tev tas ir jādara, ja neviens to nenovērtē? Kāpēc atdod visu, kas tev ir?  Tā cilvēka degsme un vēlēšanās padarīt, glābt mūsu pasauli, cilvēci, realizēt idejas, kas līdz šim ir likušies nerealizējamas, un viņš pierāda, ka tas ir realizējams, un ka viņš sasniedz tāpat kā "Tesla", ko viņš izgudrojis. Viņš nav izgudrotājs, bet viņš stārtapā ir iesaistījies ar citiem cilvēkiem, palīdzējis viņiem to stārtapu veidot, bet tad šie cilvēki pagāja nost, jo nespēja tikt līdzi tam smagumam un tai slodzei. Un tad Īlons uzņēmās atbildību to "Teslu" turpināt.

Es, tā klausoties, varu iedomāties, ko tagad padomā Krievu teātra aktieri. Kas viņiem priekšā nāks?

Mihails Gruzdovs ir tas, kas man ļoti daudz ir iedevis dzīvē. Es viņam piezvanīšu pati un pateikšu daudz vārdu par šo, ko viņš šodien man pateica. Gruzdova kungs, publiski varu pateikt, nepārdzīvojiet, es neturu ļaunu un es neapvainojos uz to sāpīgo momentu savā studiju laikā. Es esmu augusi, un šis gadījums mani ir izaudzinājis, un jūs esat tas, kas mainījis manu likteni, jo tad, kad jūs man būtu iedevis šo lomu, es paredzu, ka es tagad strādātu par Dailes teātra aktrisi, bet nu es esmu Rīgas Krievu teātra direktore.

Atbilde uz šo jautājumu – man ir paveicies ar vīru. Man ir ideāls vīrs, retums, un to atzīst arī mani kolēģi. Viņš mani pilnība atbalsta, saplānojot nākotni un runājot par bērniem, mums viss ir saplānots: kad mēs to mēģināsim panākt, paplašināt savu ģimeni, bet tas darbam netraucēs. Pagaidām viss ir pēc plāniem.

Mums būtu par ko runāt. Man jautājumu ir daudz, daudz vairāk nekā mēs izrunājām. Tomēr mēs labi, labi varējām ieraudzīt to cilvēku, kuru sauc par Danu Bjorku. Paldies par šo interviju! Gribētos tā kā Irinai teikt, novēlēt tieši to pašu, - nezaudēt spārnotību un turpinām tajā kalnā kāpt.

Paldies! Paldies arī Irinai, piezvanīšu. Man bija ļoti patīkami dzirdēt viņu, un tas bija pārsteigums, viņu uzreiz neatpazinu.

Es mēģināšu, centīšos nepievilt nevienu, kas tic maniem spēkiem, un tādu cilvēku ir ļoti  daudz, un tas mani iedvesmo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti