Visai neparastās pusdienās kafejnīcā "Osiris" nedēļu pirms lugas pirmizrādes aktrise Dārta Daneviča tikās ar psihoterapeitu Juri Batņu un filozofi Janu Kukaini. Oficiants viņiem pienesa paplātes, uz kurām ēdienu vietā ir dažādi citāti no lugas, ko tad viņi visi savstarpēji apsprieda.
Pirmais citāts: "Mēs mīlējām ar tādu jaudu! Patiesībā tas bija vājprātīgi! Es ceru, man nekas jums nav jāskaidro. Es ceru, ka jums vismaz vienreiz dzīvē tā ir bijis."
Aicināts komentēt citātu, Juris Batņa atzīst, ka viņam kā ārstam vispirms ir fizioloģiskā atbilde: "Mūsu smadzenes izstrādā tādu vielu kā dopamīns. Tas ir mūsu galvenais diriģents. Tas liek tiekties uz kaut ko. Kad darbojas dopamīns, tad tiešām mums "norauj jumtu". Bet kur ir problēma? Dopamīns darbojas pusgadu vai labākajā gadījumā gadu."
Aktrises saruna ar speciālistiem ir gara un pamatīga, un fragmenti no tās būs lasāmi arī izrādes programmiņā, jo luga brīžiem ieved ļoti sarežģītos cilvēka psihes labirintos. Ļauj izsekot, kā galvenās varones satriecošais, lieliskais partneris, kas viņu tik ļoti atbalstīja un iedvesmoja, pārvēršas savā pretmetā un visbeidzot arī baisā varmākā, līdz notiek traģēdija.
Izrādes režisore Diāna Kaijaka lugu raksturo kā spēcīgu un aktuālu dramaturģiju: "Es vēl aizvien atceros pirmo brīdi, kad es izlasīju šo lugu. Tas bija šoks un sajūsma vienlaicīgi par to, ka tas ir satriecošs materiāls, vērtīgs un dziļš. Tajā brīdī, kad es izlasīju, es domāju pie sevis, kas to varētu nospēlēt. Tad, kad es uzzināju, ka arī Dārta ir izlasījusi šo lugu un ka viņai ir tāda pati interese par to, vienkārši viss tā kā saslēdzās. Pēkšņi man acis atvērās un es ieraudzīju, ka neviens cits cilvēks nevar šo materiālu nospēlēt tā kā Dārta. Un tā arī ir."
Lugas izaicinoši skaudrais vēstījums diemžēl nav autora vēlme šokēt, bet gan dzīves īstenība, ko apliecina arī statistika, tāpēc aktrisei Dārtai Danevičai arī svarīgi par to runāt: "Diāna vēl bija tik rūpīga, ka viņa šo statistiku pārbaudīja, vai tur nav kaut kas piemelots. Nē, nav, viss ir vārds vārdā, kā ir pateikts arī izrādes noslēgumā, ka šādi gadījumi notiek ārkārtīgi bieži. Tas, ka mums ziņās šādi stāsti ir divas vai trīs reizes gadā, tas ir ļoti izkropļots problēmas atspoguļojums. Tie skaitļi, ko mana izrādes varone piemin, ir reāli, un tas nav stāsts par citām valstīm, tas ir stāsts arī par Latviju. Lai cik skaudrs, fantastisks liktos tas stāsts, lai cik izdomāti būtu citi lugas elementi, šis elements nav izdomāts. Tad kāpēc nerunāt par kaut ko tik aktuālu un būtisku un nemeklēt tam risinājumus?"
Viens no jautājumiem, kas izrādes saistībā aktrisi nodarbinājis visvairāk un ko viņa vaicājusi arī psihoterapeitiem – vai ir kādas pazīmes, kas jau laicīgi var liecināt, ka cilvēkā mīt varmāka: "Atbilde bija tāda, ka principā ikdienas dzīvē nav nekādu izšķirošu pazīmju, pēc kurām tu vari noteikt, ka ir potenciāls šādām situācijām. Jā, kaut kādā profesionālā izpētē, kur psihiatri, psihoterapeiti nedēļām, mēnešiem kādu cilvēku pēta, viņi var izsecināt, bet ne tādā garām slīdošā dzīvē, kurā mēs vērojam viens otru. Atbilde bija – nē. Un tas ir, manuprāt, tiešām biedējoši. Mierinājums ir tāds, ka mēs runājām ar psihologu, profesoru Artūru Miksonu, un viņš teica, ka viņš apšauba to, ka tas varētu notikt ar jebkuru cilvēku."
Režisore Diāna Kaijaka arī uzsver, ka izrādes centrā būs tieši sievietes spēks un mīlestība, ko neviena tumsa nevar apslāpēt. Dārtas Danevičas monoizrādes "Zēni nav meitenes" pirmizrāde Dailes teātrī skatāma 10. februārī.