Kultūras rondo

Mākslinieki ar starptautisku projektu izgaismo neērtās, bieži noklusētās tēmas

Kultūras rondo

Literatūrzinātne un dzejrade. Iznācis Ivara Šteinberga pirmais krājums "Strops"

Dailes teātra gadsimts. 8. un 9.studija. Teātra nesenā pagātne

Dailes teātra gadsimts: 8. un 9. studija. Teātra nesenā pagātne

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Dailes teātra astoto aktieru studiju, kura mācījās Latvijas Kultūras akadēmijā, vadīja Kārlis Auškāps, un pēdējās – devītās – studijas audzinātājs bija Mihails Gruzdovs, iezīmējot vēl divus virzienus aktieru apmācībā.

Dailes teātra gadimts

1920. gada 19. novembrī tika dibināts Dailes teātris. Pamatus jauna veida teātrim lika Eduards Smiļģis un Jānis Muncis, kurš pie teātra izveidoja studiju jaunu aktieru uzņemšanai.

Par pirmo un otro aktieru studiju lasi šeit.

Par trešo aktieru studiju lasi šeit.

Par ceturto un piekto studiju lasi šeit.

Par sesto un septīto studiju lasi šeit.

Par astoto un devīto studiju lasi šeit.

Astotā Dailes teātra aktieru studija – muzikālā teātra aktieri

No astotās Dailes teātra aktieru studijas šodien teātrī ir četri aktieri – Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Aldis Siliņš, Lauris Subatnieks. Latvijas Radio radījumā “Kultūras Rondo” viens no studijas audzēkņiem, Dailes teātra aktieris Gints Grāvelis stāstīja par mācību sākšanu.  

“Mēs uzreiz zinājām, ka tā būs Dailes teātra astotā studija. Izglītības programmā bija arī teikts, ka mūs gatavos kā mūziklu kursu, jo tagad Dailes teātris iestudēs vismaz vienu lielu mūzikla tipa izrādi katru sezonu un vajag to baru, kas to aizpildīs, dziedās un augs,” atcerējās Grāvelis.

Aktieris arī stāstīja, ka studijas audzēkņi samērā ātri kāpuši uz skatuves, tieši pateicoties kursa muzikālajai ievirzei. “Dīvainākais ir tas, ka mēs jau 2000. gadā pie pilnām zālēm ar Raimondu Paulu pie klavierēm, ar “Bet Bet” dzīvajā, ar Gunāru Kalniņu uz skatuves spēlējām “Leģendu par Zaļo jumpravu”.

Tajā brīdī mēs visi kļuvām par aktieriem. Mums vairs nevajadzēja mācības.”

Astotās studijas audzēkņu ikdiena ritēja Kultūras akadēmijā, galvenokārt "Zirgu pastā".

“Protams, "Zirgu pasts", bet vēl vecais, neremontētais ar mūsu labo čomu Daini Sumišķi kā sargu. Tur kādam bija jābūt uz vietas, pat mani kursa biedri, mēģinot piepelnīties, pa naktīm sargāja "Zirgu pastu". Man liekas, ka Intars un Dzelzis pastrādāja tur,” stāstīja Gints Grāvelis. “Bija Karamazovu zāle, kas bija gandrīz okei, tad bija lielā zāle, kurā ielika kaut kādu vai nu parketu, vai laminātu, lai saglābtu visu. Tur bija skatuves arka mēģinājumiem.”

"Zirgu pasts" kopš Grāveļa studiju laikiem ir piedzīvojis manāmas pārmaiņas. Aktieris stāstīja, ka nesen, atgriežoties savu studiju vietā, nav vairs varējis orientēties.

“Iegāju un apstulbu, nesapratu, kur jāiet, kur kas notiek. Mani ieveda pagrabos, kur visi mēģina, visi skrien, virtuve lejā, tāda sajūta, ka cilvēki tur pārceļas uz dzīvi. Ļoti labi, viss iet uz priekšu, viss mainās,” atzīmēja Grāvelis

Dailes teātra astotās studijas vadītājs bija režisors Kārlis Auškāps. Viņš šajā laikā vēl bija Dailes teātra galvenais režisors. Starp astotās studijas pedagogiem bija arī Dailes teātra aktieri Lidija Pupure un Juris Strenga. Kursā bija uzņemti 25 jaunieši, līdz studiju beigām bija palikuši 17.

“Ar Juri Strengu bija interesanti tas, ka viņš ar mums taisīja izrādi kamerzālē, un kā pedagogs viņš ļoti daudz ar mums runāja, stāstīja. Viņš visādā veidā mēģināja parādīt to teātra spēlēšanas mirkli un prieku ar piemēriem, ar daudz priekšā rādīšanas mirkļiem,” atcerējās Grāvelis.

Aktieris stāstīja, ka arī Dailes teātra aktrise Lidija Pupure ļoti daudz iemācījusi jaunajiem aktieriem: “Lidija Pupure ļoti daudz ar mums strādāja tieši ar runu. Man viņa ļoti palīdzēja. Bija individuāli sadalīti laiki, kad varējām iet ar saviem dzejoļiem. Pirmoreiz tu redzi, ka viņa paņem, viņa lasa, un tu jau redzi, kā viņa to dara, kā viņa strādā ar valodu, ar pieturzīmēm, ar domu. Es ļoti daudz mācījos, un līdz ar to tas dzejas mirklis vēl kaut ko man pavēra vaļā. Man dikti patika.”

Raksturojot darbu ar Dailes teātra māksliniecisko vadītāju Kārli Auškāpu, Grāvelis atzina, ka tikai ar laiku ir spējis novērtēt pedagoga un režisora apmācību – sarežģītais darbs nesis arī augļus.

“Viņš bija visāds. Katram vienmēr būs savs Kārlis. Mums bija ļoti sarežģītas attiecības sākumā, jo kā viņš man vēlāk teica: “Tev tik daudz ir dots, bet tu negribi darīt.” Man šķita, ka viņš uz mani ir uzēdies, ka viņš man dara pāri, ka man grib kaut kā tā, ka viņš man publiski to un viņš man tā,” atzina Grāvelis. “Bet tikai tagad es saprotu, cik ļoti viņš gribēja labu, jo, tad kad mēs jau sākām strādāt teātrī, es, man šķiet, biju četrās piektdaļās viņa izrāžu. Paldies par lielām un skaistām lomām.”

Dailes teātra arhivāre un redaktore Līvija Dūmiņa citēja Kārļa Auškāpa teikto no laika, kad astotā studija beidza mācības. Tas labi raksturo režisora pedagoģisko pieeju aktieru apmācībā:

“Tikai neslavē viņus. Pašlaik viņi ir kā svētie māli, kas vēl jāmīca ar asarām, sviedriem un asinīm. Tikai tad podnieks tos varēs likt krāsnī.

Viņi nav ne labāki, ne sliktāki par iepriekšējām studijām. Es tikai aptuveni varu nojaust, kuri no studentiem pēc Kultūras akadēmijas beigšanas paliks teātrī. To starp citu, noteiks ne tikai talants, bet arī psiholoģiskā saderība, spēja iekļauties kolektīvā.”

Dailes teātra māksliniecisko vadītāju maiņa un Mihaila Gruzdova ierašanās mainījusi noskaņu teātrī.

Gints Grāvelis stāstīja, ka režisora un astotā aktieru kursa konfrontācija nav bijusi vienkārša: “Tad, protams, bija Gruzdovs. Kur mēs tādā mazliet vieglprātībā, mazliet rokenrolā te dzīvojām un pēkšņi atbrauc Gruzdovs un saka: “Pēc kā tu izskaties? Kas tas tāds ir? Tu nedrīksti būt aktieris ar gariem matiem. Tu esi par resnu, tādi nav aktieri.” Protams, katra lieta jau izraisa cilvēkā negācijas.” Tomēr aktieris atzīst, ka ar laiku sapratis, ka Gruzdovs kā režisors un pedagogs aktiera profesiju ir redzējis citādi, kā īpašu un cēlu nodarbošanos.

Ar Mihaila Gruzdova ierašanos arī konkurence aktieru starpā augusi, jo viņš uzņēmis arī savu aktieru studijas skološanu.

“Tikko Miša nāca pie vadības, viņš paņēma savu studiju. To arī tu saproti, ka ir pagājuši tikai četri gadi un jau ir nākamā devītā studija. Protams, daļa jau ir arī mūsu pašu vainas tajā visā, es nevaru runāt par visiem, bet konkrēti par sevi,” skaidroja Grāvelis. “Vienalga nepameta sajūta, ka tas nav līdz galam labi, bet tas kaut kādā brīdī pat radīja arī tādu papildu spītu, ka, nē, es tomēr varu. Ne velti tam ir pierādījums – ir 2020. gads, un mēs vēl daļa esam šeit.”

Devītā Dailes teātra aktieru studija – Mihaila Gruzdova aktieru etalons

Dailes teātra devītā studija bija pagaidām pēdējā, kas gatavota tieši Dailes teātrim, un mācības beidza 2009. gadā. Dainis Grūbe ir viens no šīs studijas absolventiem, viņš ir Dailes teātra aktieris vēl joprojām.

Kursa vadītāji bija Mihails Gruzdovs un Indra Roga, un šajā laikā Gruzdovs bija Dailes teātra galvenais režisors. Kā allaž, arī ar šo studiju bija sarežģīti visus aktierus iekļaut Dailes teātra štatā. Stāstot par mācībām, Dainis Grūbe neslēpa arī trūkumus, kādi bijuši šīs studijas izglītošanas laikā.

Līvija Dūmiņa stāstīja, ka Dailes teātra devītajā studijā tika skoloti tādi Dailes teātra aktieri kā Gints Andžāns, Artūrs Dīcis, Inita Sondore, Ērika Eglija-Grāvele, Dainis Grūbe. Arī Elīna Dzelme, Mārtiņš Počs, Kristaps Rasims, ar kuriem ceļi šķīrušies. No šī kursa izaugusi arī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra vadītāja Dana Bjorka.

Pats mācību sākums un uzņemšana kursā aktierim Dainim Grūbem saistījusies ar lielu prieku.

“Jebkurā gadījumā tas sākums visiem bija ļoti entuziastisks. Visi bija laimes pārņemti. Es pats atceros, ka tad, kad es izlasīju, ka es esmu ticis iekšā, zvanīju mammai un no laimes man asaras bira, un es pats tam nespēju noticēt. Tas bija pārsteigums visiem, ka es vispār biju atnācis stāties iekšā, ka man nepietrūka šīs bezkaunības, kas, gadiem ejot, es sapratu, ka aktierim ir ļoti laba īpašība,” atzīmēja Grūbe.

Aktieris stāstīja, ka pirms studijas bijis arī sagatavošanas kurss. Viņš arī atklāja, ka iesākumā arī bijis mazliet vīlies mācību procesā.

“Es jau apmēram zināju, ko tas nozīmē, un iesākumā biju tajā visā vīlies. Man likās, ka es atnākšu, un dodiet man lugu, dodiet man tekstu un laižam uz skatuves. Bet redz, ka nē, ka tur sākās ar visādām dušām, dzīvnieku etīdēm un atdzīvojušies priekšmeti, un visas šīs sajūtas, kas tajā brīdī likās absolūti nevajadzīga lieta,” skaidroja Grūbe.

Dainis Grūbe stāstīja, kas Mihailam Gruzdovam un Indrai Rogai aktieru atlasē bijis nozīmīgi, atšķirībā no iepriekšējo studiju vadītājiem: “Čaļus viņš ņēma gara auguma.

Viņam vajadzēja, lai mēs visi esam fiziski spēcīgi, lai mēs visi gluži pa sienu uzskriet nevaram, bet lai mēs varam ļoti daudz ko izdarīt.

Kaut kādas lietas, bez kurām aktieris, piemēram, nav iedomājams, piemēram, dziedāšana, tās nebija primārās lietas, kaut arī Dailes teātris ir dziedošais teātris.” Grūbe uzsvēra: “Un es arī esmu viens no nedziedošajiem. No čaļiem mēs bijām diezgan daudz tie nedziedošie, bet mana lieta bija dejošana, kustība. Citiem džekiem bija kaut kas cits. Meitenes jau arī viņi pēc kaut kādiem kritērijiem ņēma. Arī tur gandrīz visas bija slaidas un garas.”

Līvija Dūmiņa stāstīja, ka teātra mākslinieciskajam vadītājam bijusi svarīga tieši savstarpējā saskaņa starp studijas audzēkņiem:

“Protams, ka Mihails Gruzdovs ļoti cīnījās un pastāvēja uz to, ka viņiem ir jāienāk teātrī kā kopumam. Viņš saka: “Tā ir vienīgā iespēja repertuāra nākotnei, protams, var katru reizi ņemt no malas un neaudzināt savējos. Tad teātris paliek bez savas sejas.

Teātris jau nav futbola komanda, salasījusi vislabākos no malas un nu spēlēs. Ja nav kopējas valodas, ideālu par mākslu un dzīvi, tad teātris līdzinās mājas būvēšanai, bet teātris ir koks, kas aug.""

Aktieris Dainis Grūbe atzina, ka pēc studijas beigšanas situācija ir bijusi ļoti sarežģīta: “Mēs beidzām tieši tad, kad sākās lielā krīze. Un tanī brīdī, ja bija runa, ka varētu uzņemt divpadsmit, tad pēkšņi desmit, tad bija kaut kādi seši un tad neviena. To mēs arī visi sapratām – kā var ņemt kādu aktieri klāt, ja visiem teātrī algas griež nost. Tas bija brīdis, kad kurss izšķīda.”

Runājot par kursā iestudētajām izrādēm, aktieris ar īpaši siltām atmiņām izcēla dalību Krakovas teātra festivālā, kur trešā kursa audzēkņi spēlēja Mihaila Gruzdova un Indras Rogas iestudēto Staņislava Vispjaņska simbolisko lugu “Kāzas”.

Arī diplomdarba izrāde “Idiots. Pēdējā nakts”, kurai jaunie aktieri etīdes ir sākuši gatavot jau pēdējā kursā, bijusi svarīga.

“Tad, kad pienāca ceturtais kurss, kad mēs uzzinājām, ka šo izrādi taisīs kā diplomdarba izrādi un tajā būs tādi aktieri kā Harijs Spanovskis, Juris Žagars, Ģirts Ķesteris, Rēzija Kalniņa, tanī brīdī visiem sirsniņa ietrīcējās,” atklāja Grūbe. “Mums paziņoja, ka būs divi sastāvi. Nosauca pirmo sastāvu, kur Mārtiņš Počs bija idiots – kņazs Miškins. Tad pēkšņi otrā sastāva kņaza Miškina lomā izskanēja mans vārds. Tajā brīdī es atceros, es domāju: “Nu velns, laikam būs jāizlasa tas materiāls”. Vai mēs tajā laikā vērojām, kā strādā meistari, – es šaubos. Mēs vairāk skatījāmies viens uz otru. Ka tikai tas otrs neizdara labāk par mani.”

"Idiots. Pēdējā nakts"
"Idiots. Pēdējā nakts"

Darbs pie diplomdarba izrādes ļāvis devītās studijas audzēkņiem iepazīt Dailes teātra aktierus. “Ir kaut kādas lietas, ko es atceros no paša mēģinājumu procesa. Piemēram, Rēzija Kalniņa man deva ļoti labus padomus par lietām, kas neattiecas tikai uz aktiera darbu, bet vispār uz teātra struktūru, uzbūvi, kā notiek lietas teātrī un kā tām jānotiek. Jau tad Juris Žagars deva labus padomus. No Ģirta Ķestera es mācījos daudz ko izrāžu laikā, kā nesamulst un iziet no situācijas brīdī, kad tavs partneris ir aizmirsis tekstu,” stāstīja aktieris.

Ienākšana teātrī izgaismojusi arī trūkumus aktieru apmācībā. Kā Dainis Grūbe atzina, darba uzsākšana nav bijusi viegla.

“Kad mēs iegājām teātrī uz šīm pašām diplomdarba izrādēm, kaut vai “Trīs māsas”, ko mēs spēlējām jau uz lielās skatuves, kur sēdēja skatītāji, mēs nezinājām absolūti neko. Viss, tu esi uzkāpis uz skatuves, tos četrus gadus, to, ko tu esi darījis kursā, vari aizmirst. Pat es ar savu metrs deviņdesmit viens uz šīs skatuves sajutos mazs un niecīgs,” atzīmēja Grūbe. “Un tanī brīdī jau sākās tā īstā skola, jo tu runā uz tās skatuves un tev bļauj: “Es neko nedzirdu! Ko jūs tur esat četrus gadus mācījušies?”. Tad tu pārej uz Mazo zāli, Mazajā zālē arī tieši tas pats ir: “Es tevi nedzirdu!” Tad kamerzālē ir: “Kāpēc tu bļauj? Ko tu te uzvedies kā uz lielās skatuves.””

Atšķirībā no Dailes teātra aktieru piektās un sestās studijas, kuri ieguva specialitāti “Kino un teātra aktieris”, šodien kino aktieru izglītības, kā to atzīmēja Dainis Grūbe, Latvijā pietrūkst.

“Piedāvājumi piedalīties masu skatos nāca, bet uz tiem mūs nelaida. Tas bija nepareizi, jo, sākot strādāt teātrī, mēs kā aktieri patērējām ļoti daudz laika, ļoti daudz enerģijas, lai vispār visu to saprastu. Tieši tāpat Latvijā ir viens mīnuss, kas saistās ar aktieriem, un tas ir kino. Mums nav nekādas skolas kino, mums nav nekāds kurss, kur mēs varētu mācīties,” vērtēja Grūbe.

Šādu aktieru kursu veidošana, kas ir piesaistīti Dailes teātrim, vairs nav notikusi. Dainis Grūbe tomēr atzina, ka šajā situācijā tas būtu nepieciešams. “Tad, kad mēs pabeidzām, tās runas jau bija, ka tas ir pēdējais kurss, kurš šādi ir piesaistīts teātrim. Teātris kaut kādā ziņā tomēr ir atbildīgs par viņiem visiem. Tas ir risks.

No otras puses, šodien mums ir Viesturs Kairišs. Viesturam un Jurim noteikti ir savs skatījums uz to, kādu aktieri viņi gribētu ievest Dailes teātrī.

No šī viedokļa – pilnīgi noteikti ir vajadzīga desmitā studija,” sacīja Grūbe.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti