Šņorbēniņi

Anita Znutiņa-Šēve. Leļļu teātra maģiskajā dimensijā

Šņorbēniņi

Skatīties uz visu kā brīnumā. Saruna ar Nacionālā teātra suflieri Ilzi Meškovu

Gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis: Nepareizu ceļu nav!

Daba saka priekšā, kas jādara teātrī. Saruna ar Latvijas gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Saule!" – tā uz jautājumu par lielāko autoritāti savā profesijā atbild Mārtiņš Feldmanis, divkārtējs "Spēlmaņu nakts" balvas laureāts kategorijā "Gada gaismu mākslinieks" (2006. – "Kaligula" Dailes teātrī un "Idiots" Valmieras Drāmas teātrī; 2017. – "Karalis Līrs" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī un "Precības" Liepājas teātrī). Liepājas teātrī, kur štata gaismu mākslinieks Mārtiņš bijis no 1991. līdz 2005. gadam, bet aizvien ik sezonu piedalās vairāku izrāžu gaismošanā, viens no Mārtiņa jaunākajiem veikumiem ir dalība Elmāra Seņkova iestudētās izrādes "Grimmi" radošajā komandā, bet Rīgas teātros piedalījies Jāņa Kalniņa "Hamleta" uzveduma tapšanā Latvijas Nacionālajā operā.

Mārtiņš Feldmanis: Precizēšu, ka neesmu Liepājas teātra gaismu mākslinieks – es esmu Latvijas gaismu mākslinieks, jo Liepājas teātrī štatā nestrādāju kopš 2005. gada.

Ieva Struka: Vai drīkstu jautāt par Liepājas teātri?

Protams, tas ir mans dzimtais teātris.

Liepājas teātri mēdz dēvēt par ērtāko teātri, kam ir ideālās proporcijas – attiecībā uz skatuves izmēru, aktieru pašsajūtu, ērts režisoriem, kuriem ir jāaptver konkrētais laukums, un arī skatītājiem. Vai tas ir ērtākais arī gaismu māksliniekam?

Īsti ideāls teātris vēl ir tikai galvā visiem gaismu māksliniekiem, jo katram teātrim, arī Liepājas, ir nianses, kuras vēlams uzlabot, bet tas visu laiku ir tāds zilais cerību stariņš.

Kāds tad ir tas ideālais teātris gaismu māksliniekam?

Tas vairāk atkarīgs no, piemēram, prožektoru izvietojuma, ko katrs gaismu mākslinieks ir iztēlē uzbūvējis tā, lai viņam būtu ērti strādāt, tāpēc arī man liekas, ka katram gaismu māksliniekam ideālais teātris ir tikai viņa galvā.

Vai kāds no Latvijas teātriem vairāk tuvojas šim "ideālajam teātrim"?

Ļoti sen neesmu strādājis Nacionālajā teātrī, nezinu, kā tur ir ar aprīkojumu. Dailes teātris ir krietni sevi uzlabojis, bet arī tur vēl ir, kur augt. Opera arī uzlabojas – viss uzlabojas.

Kad domā par kādas konkrētas izrādes gaismu partitūru, tev ir izšķirošs, piemēram, prožektoru skaits, izvietojums un citi tehniski parametri? Vai vairāk domā par krāsu efektiem, salikumiem, kombinācijām?

Vispirms apskatos maketu un tad sāku domāt, kā tas varētu izskatīties dzīvē, dabā, un vizualizēju, kā tas varētu būt, pietuvināts dabiskajiem apstākļiem. Tad ierodos teātra zālē ar dažādu aprīkojumu un sāku štukot, kā ar visu to, kas šeit atrodas, to varētu panākt. Citreiz izdodas veiksmīgi, citreiz mazāk. Bet primārais ir ideja, un tad jādomā, kā šo ideju realizēt.

Man kā skatītājai ir sajūta, ka izrādes paliek aizvien tumšākas, un tas vēl nav saistīts ar manu vecumu. Notiek gaismēnu spēles, pasteļtoņi, mēs redzam bildi kopumā, bet aktierus un viņu acis es redzu aizvien mazāk. Tā ir mana subjektīvā sajūta vai arī tā varētu būt?

Tas var būt gan subjektīvi, gan pēc režisora vēlmēm. Vienubrīdi dominēja princips, ka pie mazas gaismas acis pietiekami ātri pierod. Tagad, manuprāt, pasaulē un arī teātros līdz ar jaunas aparatūras ienākšanu ir parādījies ļoti liels gaismas piesārņojums. Šobrīd liekas, ka no vecajiem prožektoriem gaismu vispār neredz, bet kādreiz ar visiem vecajiem prožektoriem likās, ka izrādes ir gaišas un pietiekami izgaismotas.

Vai tas tiešām ir kaut kāds efekts, kas strādā uz smadzenēm? Bez liekulības sajūtas varu teikt, ka brīžiem es drīzāk nojaušu, kas ir nolasāms aktiera sejā, nevis to redzu, lai gan visos teātros gaismu aparatūra ir stipri labāka. Cik lielā mērā gaismu mākslinieks to var ietekmēt? Vai tomēr esi spiests redzēt tā, kā redz režisors?

Ir režisori, ar kuriem var strīdēties, ir režisori, kuri ir strikti izplānojuši gaismu partitūru un tev atliek tikai to risināt. Ir arī tādi režisori kā Elmārs Seņkovs, kurš teica, ka šeit nav nepareizu gaismu – tu vari darīt, ko gribi, tev ir pilnīga brīvība.

Tas ir ļoti interesanti, kad saproti, ka nepareizu ceļu nav, un vari tikai papildināt vai uzlabot izrādi.

Izrāde "Grimmi"
Izrāde "Grimmi"

Vai visi aktieri ir vienādi pateicīgi gaismu māksliniekam, vai tomēr ir kaut kāda specifika? Kas ir tas pateicīgākais, ko aktierī gribas izgaismot?

Ir aktieri, kuri vienmēr atradīs vietu, kur nostāties, lai viņus redzētu perfekti, kaut kā intuitīvi mani jūt. Bet ir arī aktieri, kuriem kāds stars iespīd acīs, un viņi intuitīvi slēpjas un cenšas atrast tumšāko vietu, kur viņi varbūt jūtas komfortablāk nekā gaismā.

Vai ir interesantāk veidot gaismu partitūru raksturlomām vai, piemēram, varoņiem?

Tas ir individuāli. Tagad teātris ir tik plašs, ka prīmas var spēlēt raksturlomas un otrādi. Piemēram, Artūrs Skrastiņš var spēlēt ļoti spilgtu raksturlomu un kāds jaunais mākslinieks – galveno lomu. Jācenšas sabalansēt abus divus, bet tā, lai raksturloma "nenoēd" galveno aktieri. Ar gaismu to var paregulēt, ir mazas viltības. Galvenais, lai aktieris pats neizstumj galvenās lomas atveidotāju no viņa stara.

Kā ir kļūt par režisora ieceres mehānisko vai tehnisko īstenotāju, bet pats jūti, ka režisora, piemēram, vizuālā vai krāsu izjūta nav teicama? Vai ir kādas viltības, kā to uzlabot?

Regnārs Vaivars ļoti strikti vienmēr ir izdomājis visu vizuālo. Viņš ir ļoti ilgi strādājis pie tā, lai izdomātu noskaņas, un tad man tās jārealizē. Bet tas nav tikai tīri tehniski – viņš dod pietiekami brīvu plato joslu, un tās joslas ietvaros varu ar prožektoriem darboties. Ar viņu var arī diskutēt un pēc mēģinājuma pateikt: "Klau, varbūt labāk darām tā." Ja tas būs viņa ieceres ietvaros, tad viņš visu akceptēs. Tādi režisori, ar kuriem tiešām būtu jāmokās – tā drīzāk ir vienreizēja sadarbība. Viņš saprata, ka neesmu viņam piemērots vai otrādi, un pēc tam mēs vienkārši vairāk nesatiekamies.

Kad izej ārpus teātra, vai tev pasaule ir tāda, kuru vēl vajadzētu izgaismot vai otrādi?

Man ir tieši otrādi.

Es ļoti daudz no ārpasaules cenšos ienest teātrī. Piemēram, šodien staigāju pa Gleznotāju ielu. Tur bija žogs, caur kuru saules stari tik skaisti apspīdēja bruģi, ka es to nofotografēju un sapratu, ka to var izmantot arī teātrī. Daba saka priekšā, kas teātrī jādara.

Bet tā ir saule un bruģis. Vai no īstas dabas, no laukiem arī vari kaut ko ieviest teātrī?

Jā. Tas ir dievīgi, it īpaši krāsas – saullēkts, saulriets, migla, ir apmācies vai gaišs – krāsas ir neaprakstāmas. Kad man kāds pasaka, ka dabā tādu krāsu nav, es viņam parādu fotogrāfiju, kurā šīs krāsas ir. Daba ir vienkārši neizskaidrojama.

Izrāde "Frankenšteins" Dailes teātrī
Izrāde "Frankenšteins" Dailes teātrī

Indra Roga sarunā teica, ka, pieaugot tehnoloģiju kvalitātei, arī gaisma kļūst sintētiskāka. Tā varētu būt? Ja jā, vai ir iespēja panākt, ka tas tā nav?

Gaismas aparātos arvien vairāk tiek izmantotas LED un lāzertehnoloģijas, un to dabīgo "sveču gaismu", kas cilvēka acij ir ļoti patīkama, ir arvien grūtāk panākt.

Respektīvi, lai nonāktu atpakaļ pie dabiskās gaismas, mums vajag vēl smalkāku un dārgāku aparatūru.

Jā, jo vecie prožektori bija uz kvēlspuldzēm, un tur dabiskā gaisma bija telpas gaisma. Bet kvēlspuldzes tagad ir tik energoneefektīvas, ka vienkārši vairāk aiziet siltumā, nevis gaismā. Tagad visi jaunie prožektori ir energoefektīvi, bet būvēti pēc citiem principiem.

Kas notiek brīdī, kad tu atstāj teātri?

Sveces, naktslampiņas – tās ir burvīgas gaismas mājas apstākļos (smejas).

Viens no agresīvākajiem gaismu mākslinieka instrumentiem, manuprāt, ir stroboskops. Esmu diezgan nelaimīga, kad tas tiek izmantots, bet saprotu, ka dažkārt režisoram tas ir ļoti vajadzīgs. Arī gaismu māksliniekam tas, iespējams, sagādā zināmu baudu – laist darbā "smago artilēriju". Cik vērtīgs tev liekas šāds "smagais ierocis"? Vai tiešām amplitūdas otrā galā ir tikai svece?

Tā varētu būt svece. Citreiz teātrī mānās tā, ka sēž cilvēks un ir tikai maza, maza gaismiņa uz sejas.

Bet tava attieksme pret stroboskopiem?

Ja vajag, tad vajag. Tas ir tāds efekttriks. Tas ir dramatisks efekts, kas reizēm ļoti labi strādā, bet tas ir īslaicīgs.

Gaismu mākslinieka profesija ir kaitīga, ņemot vērā, ka tik daudz jāskatās uz intensīvām gaismām?

Reizēm nogurst acis. Ja ir garie mēģinājumi, tad pēc tiem cenšos iet kājām kādus četrus kilometrus, lai acis atpūšas.

Izrāde "Karalis Līrs" Rīgas Krievu teātrī
Izrāde "Karalis Līrs" Rīgas Krievu teātrī

Kad kā skatītājs nonāc citu teātru izrādēs, pēc kādiem kritērijiem vērtē citu gaismu mākslinieku darbu?

Laba gaismu partitūra ir tāda, kas mani pārsteidz, bet netraucē.

Bet ar ko tevi var pārsteigt pēc tik daudziem gadiem profesijā?

Katram ir savi triki. Citreiz piegājiens liekas ļoti interesants, bet, ja tas ļoti skaisti izskatās, tad tas ir pārsteidzoši.

Tāpēc jau ir šajā profesijā tik forši, ka visu laiku var brīnīties.

Bet tu vispār redzi izrādi, analizējot gaismas? Vai tomēr vari tai ļauties?

Es varu ļauties. Pirmie desmit gadi ir grūtākie, kad tu visu pēti, bet pēc tam var ļauties.

Vai tev ir kāds, ko vari saukt par autoritāti gaismu mākslā?

Saule!

Noslēdzošais jautājums ir par šņorbēniņiem – kā tu tos gaismotu un vai tu tos gaismotu?

Šņorbēniņos esmu bijis diezgan daudz. Liepājas teātrī ir perfekti šņorbēniņi, un tie visi izgaismojas no skatuves gaismas. Tā gaisma, kas atstarojas no skatuves, atspīd šņorbēniņos, un vairāk nekas nav jāgaismo. Tie ir skaisti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti