Leģendārās Dona Žuana personības interpretācijai pasaules kultūrā ir daudz versiju. Viņš ir to personāžu galerijā, pie kuras mēdz atgriezties. Mocarts, Puškins un arī Moljērs, kura komēdijas “Dons Žuans” pirmizrāde pirms teju 400 gadiem, līdzīgi kā šogad Valmieras teātrī, notika 15. februārī.
Beļģu dramaturga Ērika Emanuela Šmita lugā “Valoņas nakts” Dons Žuans ir jau krietni pusmūžā, kad vīrieti sāk tirdīt domas par līdz šim piedzīvotā vērtību.
“Vīriešiem tas ir normāli. Sākas dzīves izvērtēšana. Dons Žuans ir kā Jānis! Tas ir normāls Jānis, normāls vīrietis, kurš ir nodzīvojis savu dzīvi un kuram priekšā nakts, lai mēģinātu kaut ko izprast par sevi. Kā dzīvot tālāk?” galveno varoni raksturo izrādes režisors Rolands Atkočūns.
“Visas uzvaras ir bijušas un palikušas pagātnē. Tagad jāplūc tas, kas ir sadzīvots,”
pārdomās dalās aktieris Imants Strads. “Viņš mēģina būt godīgs, cik nu viņš var būt godīgs. Vairāk vai mazāk viņš tomēr arī meklē visu mūžu ideālu, ko nevar atrast.”
Pārdomu krustcelēs piedzīvojumu meklētāju pārsteidz sievietes. Piecas spilgtas būtnes vieno attiecību pieredze ar Donu Žuanu. Aktrises Elīna Vāne, Ilze Pukinska, Skaidrīte Putniņa, Māra Mennika un Ance Kukule asprātīgā veidā izrādē izceļ ļoti atšķirīgus sieviešu tipāžus.
“Kamēr dāmas ir kopā, viņu solidaritāte darbojas. Parādoties vīrietim, pie tam Donam Žuanam, solidaritāte sabrūk. Tas visu laiku mainās,” stāsta Elīna Vāne.
Režisoram Rolandam Atkočūnam izrāde “Valoņas nakts” ir pirmais iestudējums Valmieras teātrī.
“Man ļoti patīk strādāt ar viņu. Ļoti erudīts, ļoti gudrs un radošs režisors. Un katreiz tā ir bauda strādāt ar cilvēku, kurš ir tik daudz piedāvāt spējīgs aktieriem,” atzīst Strads.
