Diena sākusies

Zane Prēdele: Latvijas piedāvājumam Eiroradio Ziemassvētku dienai ir drosmes krāsa

Diena sākusies

Kauņa – 2022. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta. Modernisms nākotnei

Edīte Tišheizere: izdevums "Neatkarības laika teātris" parāda Latvijas teātra daudzveidību

Cita brīvības pakāpe – neatkarības laika teātris. Saruna ar teātra zinātnieci Edīti Tišheizeri

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Gada nogales svētku laikā svētki arī teātrim – ir iznākusi iespaidīga monogrāfija “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā”, kas ir turpinājums iepriekšējiem vēsturiskiem sējumiem par Latvijas teātri. Tas ir četru autoru – Edītes Tišheizeres, Ievas Rodiņas, Ditas Jonītes un Laumas Mellēnas-Bartkevičas – kopdarbs.

Signe Lagzdiņa: Kas ir šis laika posms, kad teātris iegūst neatkarību?

Edīte Tišheizere: Patiesībā teātrim tāds ir visu laiku. Teātra vēsture ir rakstīta vienmēr – latviešu teātris šajā ziņā ir ļoti apkopts. Man ir bijusi tā laime jau kopš 90. gadu vidus piedalīties grāmatu “Latvijas teātris. 70. gadi” un “Latvijas teātris. 80. gadi” tapšanā, pēc tam arī “Latvijas teātris. 20. gs. 90. gadi un gadsimtu mija”. Tā iznācis, ka ik pa desmit gadiem esam centušies iepriekšējo desmitgadi apkopt. Kad atkal bija pienācis laiks kārtējam sējumam, ar kolēģiem sapratām, ka teātris ir ļoti mainījies un iepriekšējais modelis – stāstīt par visiem lielajiem teātriem – neder, tas vairs nav aktuāli. Runājot par režisoriem: katrs režisors ir savs teātris, pilnīgi neatkarīgi no tā, kur viņi to realizē. Tāpēc šis jaunais piegājiens balstās uz personībām un parādībām. Pamazām izrādījās, ka par daudz ko runāt ir jāsāk ar 90. gadiem, reizēm pat 80. gadiem, jo nav noticis vienmērīgs plūdums – tolaik bija ārprātīgi būtisks lūzums un ļoti liela bedre, no kuras teātrim bija jāizkāpj.

Mums bija nevis desmit, bet trīsdesmit gadu perspektīva, un pēkšņi varēja novērtēt, cik neiedomājami tālu mēs tomēr esam aizgājuši.

Darba gaitā kļuva skaidrs, ka teātra māksla būs priekšmets, ko pasniegs skolās, tāpēc šī grāmata drusku ir arī tāda kā mācību grāmata. Katrā profesijā ir savi specifiskie termini, ko lieto kā tādu putnu valodu – pašam ir skaidrs, bet cilvēkiem no malas vārdi vienkārši paskrien garām. Tāpēc nolēmām paskaidrot, kas ir postmodernisms, kas ir postdramatiskais teātris, kur tie sastopas, kur iet paralēli un atšķiras. Par to raksta mana kolēģe, mākslas zinātņu doktore Ieva Rodiņa. Es domāju, ka šo grāmatu varētu lasīt skolotāji, jo mēs mēģinājām rakstīt tā, lai dotu impulsu, spērienu lasīt arī tālāk.

Mūsu mērķis bija radīt interesi un parādīt, cik tas latviešu teātris ir ārkārtīgi daudzveidīgs un neparasts un cik lieliski ir mūsu sasniegumi.

Mēs arī konstatējām, ka daudz kas iepriekš ir apskatīts maz, piemēram, Andra Freiberga darbs un viņa fantastiskā scenogrāfijas skola – tas bija mans sirdsdarbs. Savukārt Lauma Mellēna-Bartkeviča rakstīja par operas režiju, kas tieši neatkarības laikā, lielā mērā pateicoties Andrejam Žagaram un viņa revolūcijai operā, pēkšņi kļuva par nopietnu teātra sastāvdaļu. Protams, ir arī tas, ko varētu dēvēt par pamatplūsmu – teātris, uz kuru cilvēki iet, nedomājot par īpašiem virzieniem. Par to rakstīju es, mēģinot saprast, kas tad ir psiholoģiskais teātris, kā tas ir mainījies un no sociālistiskā reālisma kļuvis par kaut ko pavisam citu.

Vēl es gribētu piebilst, ka šī ir tikai puse no mūsu darba. Apmēram februārī iznāks mazdrusciņ plānāka grāmata – neatkarības laika teātra hronika. Jo parasti šo vēstures grāmatu beigās bija hronikas. Strādājot pie šīs grāmatas, mana kolēģe Dita Jonīte teica: bet pag, nekad nav bijusi savākta neatkarīgo teātru hronika! Protams, nu, kas tad tur: Ģertrūdes ielas teātris, “Dirty Deal Teatro”... Nē, nu vēl bija “Skatuve”, “Teātris TT”, protams, “Kabata”... Un tad, ziniet, maisam gals bija vaļā. Un kādā brīdī bija pilnīgs izmisums. Sapratām, ka tomēr jāmēģina savākt pēc iespējas vairāk, jo, protams, valsts teātriem hronika turpināsies no tā brīža, kur iepriekšējā sējumā beidzās, bet neatkarīgos teātrus mēs centāmies savākt no paša sākuma.

Reizēm tas bija detektīva darbs, jo neatkarības pašā sākumā pirmajos neatkarīgajos teātros cilvēki vairāk domāja par procesu, pavisam maz domāja par piefiksēšanu.

Bija jāmeklē pirmizrāžu datumi, bija jāmeklē aktieri, kas spēlēja...

Droši vien arī jāzvana pašiem autoriem?

Tas būtu pats mazākais – viņi jau neatcerējās! Labākajā gadījumā atcerējās, teiksim, gadu. Un tad pa avīzēm bija jāmēģina atrast, varbūt ir kāds sludinājums, kad izrāde notika... Kāds no mums zvanīja Kasparam Znotiņam, lai noskaidrotu viena diplomdarba datumu, un viņš skatījās savās tā laika studenta dienasgrāmatās.

Jā, un mēs sapratām, ka galu galā ir arī diplomdarbi un kursa darbi – tas patiesībā ir brīdis, kad mākslinieks piedzimst. 

Un tā hronika pamazām auga, un kādā brīdī bija skaidrs, ka tas būs atsevišķs sējums – un arī šis būs biezs.

Kas ir tās parādības, kas radās tieši pateicoties neatkarībai?

Patiesībā jau tā radās gandrīz viss. Piemēram, mūsu jaunie režisori – tāds milzīgs vilnis, tik interesanti strādājoši – nemaz nevarēja rasties tajā normatīvajā, nepārtraukti uz kādu cenzoru lūkojošajā teātrī.  Tie visi ir jauni cilvēki, kuri strādā pilnīgi brīvi, jo viņi ir izauguši, jau praktiski piedzimuši brīvā valstī, pilnīgi citā informācijas laukā, viņiem nav kā mums jāmēģina kaut ko atšifrēt poļu žurnālos un jāvāc informācija pa kripatiņai, viņi var šajā informācijā dzīvot un izvēlēties, kas viņiem der, kas neder.

Es domāju, ka tā ir pilnīgi cita brīvības pakāpe, un viss, kas notiek tagad un kas notiks turpmāk, ir tikai pateicoties šai pilnīgi citādajai pasaulei: protams, kaut kādā mērā ierobežotajai, bet tomēr brīvajai.

Grāmatā “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” mēs varam lasīt, kā Latvijas Nacionālā opera no vienkārša, mazas tautas opernama kļūst par pasaules mērogā atzītu un interesantu arī citiem. Vai jums ir prātā kādas izrādes, kas šos procesus ietekmējušas?

Es domāju, ka viens no pirmajiem nozīmīgajiem soļiem bija Alvja Hermaņa “Uguns un nakts”. Arī visi ārzemju režisori, kuri varēja šeit ienākt. Tas neattiecas tikai uz operu, bet ir skaidri redzams, ka personība šobrīd nosaka visu: kādu milzīgu pārvērtību un izaugsmi ir piedzīvojis Latvijas Nacionālais teātris, pateicoties tādai personībai kā Ojārs Rubenis, kā mainījās opera, pateicoties Andrejam Žagaram! To visu vēl labāk var redzēt, kad atskatās atpakaļ uz šo laiku. Pašā procesa brīdī vairāk ir nepatīkamu lietu, “laušanas”, mazāk var redzēt vīziju – izdarīt vairāk, nekā ir iespējams. Uzlikt latiņu neiespējami augstu.

Pat tad, ja to nesasniegsi, uzlēksi daudz augstāk nekā tad, ja būsi to nolicis nu tā – acu līmenī.

Ir daudz režisoru, kam ir intuitīva spēja just un redzēt, kam jābūt. Es domāju, ka lielā mērā šī intuīcija palīdzēja arī Alvim Hermanim radīt pilnīgi jauna tipa teātri. Protams, neviens teātris nevirzās tikai augšup, kādā brīdī ir plato, pēc tam varbūt iestājas arī atvilnis, bet es domāju, ka Jaunais Rīgas teātris ir piemērs tam, ka viena cilvēka redzējums (arī sākumā ļoti pretrunīgi uzņemts) pamazām nostiprinās. Blakus viņam bija cilvēks, kurš to redzēja un novērtēja – Normunds Naumanis. Es domāju, ka bez viņa atbalsta un izskaidrojuma publikai Jaunā Rīgas teātra ceļš uz panākumiem būtu ilgāks. Ļoti būtiskas ir tādas mākslas personības, kas ierauga “uz priekšu” – asnos ierauga, teiksim, ozolu.

Straujiem soļiem tuvojas Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balva mākslas kritikā.

Man ir bijis tas gods divus gadus atrasties šīs balvas žūrijā. Mākslas kritikas procesi ir ļoti interesanti. Protams, gribētos, lai vairāk ir tādu pamatīgu darbu. Bet mūsu sociālā dzīve un mediji ir tieši tādi, kādus tos pieprasa laiks, tāpēc kritika aizvien biežāk kļūst īsa un aša – kā tāda recepte. Gribētos, lai tā būtu nevis kā recepte, bet kā visa slimības vēsture.

Man ir ārkārtīgs prieks, ka šogad balvai ir izvirzītas tādas fantastiskas personības kā Valda Čakare un Santa Hirša, kuru darbos ir pamatīgums, asprātība, ārkārtīgi plašs redzesloks un vienkārši fantastiska tolerance, kas, manuprāt, ir viena no talanta šķautnēm: jo vairāk zini, jo tolerantāks kļūsti.

Ko 2021. gadā nesīs “Teātra Vēstnesis”?

“Teātra Vēstnesis” šobrīd ir pārveides posmā. No nākamā gada būs arī virtuālais variants, ko vadīs Juta Ance Romberga.

Jo man šķiet ļoti svarīgi, ka ienāk jaunā kritika, un – ne vien ienāk, bet arī uzņemas atbildību, jo tās atbildība būs arī nākamā jaunā teātra dokumentēšana. Virtuālais variants atšķirsies no žurnāla, tajā būs pieejams arī viss “Teātra Vēstneša” arhīvs kopš 1989. gada.

Vai varat izstāstīt, kas redzams uz grāmatas “Neatkarības laika teātris. Parādības un personības gadsimtu mijā un 21. gadsimtā” vāka?

2015. gadā redzēju izrādi “Uguns un nakts” un sapratu, ka man vajag, lai uz vāka būtu skats no šīs izrādes. Ieraudzīju Kristapa Kalna fotogrāfijas un ar māksliniecēm Sarmīti Māliņu un Daci Eglīti meklējām īsto kadru – man šķiet, ka atradām. Guna Zariņa kā zelta ābele – ideālu augstums. Lāčplēsis pie viņas kājām – rāpojošā realitāte.

Tas lielā mērā izsaka visu: viena lieta ir tas, kā mēs tur pa zemi rāpojam, reizēm krišus, klupšus, bet galvenais ir paturēt to ideālu augstumu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti