Pirmoreiz Latvijas teātros iestudēts padomju laikā aizliegtā autora Anatolija Marienhofa avangardiskais romāns “Ciniķi” par buržuāziju un inteliģences pārstāvju pasaules uztveres krīzi Oktobra revolūcijas laikā Maskavā un cinisko pielāgošanos dzīvei.
"Man šodien uz ielas viens paziņa pajautāja, vai es esot ciniķis? Es drusku padomāju un atbildēju: nē, neesmu ciniķis," stāsta režisors Vladislavs Nastavševs. "Un es pamatoju to ar zināšanu trūkumu, es nezinu tik daudz un tik labi neorientējos vēsturē, kā, piemēram, dara Viļa Daudziņa tēls, un līdz ar to es sevi nevarētu nosaukt par ciniķi, jo cinisms paredz baigās zināšanas. Bez tām zināšanām tas ir vienkārši stulbums. Ja tu tēlo ciniķi bez intelektuāla pamata, tas ir nejēdzīgi ļoti."
"Ar tādām zināšanām, kādas ir manam varonim, viņam tas cinisms rodas no tā, ka viņš redz - viss jau atkārtojas un ne pie kāda laba gala nevedīs, jo ambīcijas vienmēr noved pie posta," skaidro Vilis Daudziņš.
Romānā aprakstītie notikumi risinās tieši pirms simt gadiem. Iemīlējies buržuju pāris spiests izdzīvot vēsturiskās pārmaiņas un pielāgoties revolūcijas sekām, ciniski saprotot, ka vēsture atkārtojas.
"Problēma rodas tajā, ka starp diviem cilvēkiem, starp kuriem patiešām tās jūtas ir – tās jūtas mirst vai tiek ievainotas," saka Daudziņš.
Literārais materiāls radīts imažinisma stilā - 20. gadsimta sākuma krievu literatūras avangarda virziens ar apzinātām provokācijām, izaicinošu izturēšanos, cinismu un amorālu uzvedību.
"Vlads Nastavševs jūtas kā šie varoņi, kā varoņi, kuri mēģina saglabāt savu inteliģenci, savu erudīciju, savu visu uz ļoti smagu ziņu fona," norāda teātra kritiķe Henrieta Verhoustinska. "Ir skaidrs, ka Vladam Nastavševam šis romāns ir ļoti paticis. [..] Manuprāt, tur ir izrādes lielākā problēma, ka viņš nav dramatizējis šo tekstu."
Laikmeta troksni pastiprina scenogrāfes Monikas Pormales radītā telpa ar kosmisko melno caurumu, Visuma aci kā milzu skaļruni pāri visam.
