Kādā puteņainā naktī komediantam Ursusam patvērumu lūdz mazs nosalis un izsalcis zēns. Viņa seja ir sakropļota, tajā atspoguļojas baisa mūžīgo smieklu grimase. Ursuss, lai arī pats nabags, apžēlojas par puisēnu un pieņem savā aizgādnībā.
Pieaudzis Gvinplēns kļūst par balagāna aktieri, kura atbaidošā grimase īpaši pievilina skatītājus. Pretstatā neglītajai sejai Gvinplēnam ir ļoti skaista sirds, bet to vienīgā spēj novērtēt aklā meitene Dea, un viņu starpā uzplaukst tīra un gaiša mīlestība, kas dārgi jāsargā no apkārtesošās rupjās un ņirdzīgās pasaules.
Viktora Igo darbs ir pārbagāts ar dziļām un vērtīgām atziņām, kas ir mūžīgas, tātad arī vienmēr mūsdienīgas patiesības, uzskata izrādes režisore Rēzija Kalniņa, un ar šīm atziņām viņa vēlas dalīties arī izrādē.
""Paldies, Dievam, mīlestība ir akla." "Kā jūs tiesneši tiesāsiet to, kas ir godīgs miesā, bet zaglis garā?" Vai - "Kā jūs sodīsiet varmāku, ja viņš pats ir cietis no varmācības?". Un tā tālāk un tā joprojām es varētu citēt daudzos Viktora Igo tekstus, kas ir tik mūžīgi un mūsdienīgi. Ieskaitot to, kas saistās ar mūsu varas pārstāvjiem. Tajā pašā dienā, kad streiko skolotāji par tām vājprāta zemajām algām, ministri atļaujas pielikt sev algu par 800 eiro. Es uzskatu, ka tā ir tāda ņirgāšanās! Es negribu to vārdos teikt, bet uz skatuves parlamenta ainā manu attieksmi sapratīs," saka Rēzija Kalniņa.
Izrādē pirmo reizi vienkopus varēs dzirdēt Imanta Kalniņa un Vika dziesmu ciklu, kas radīts jau 20.gadsimta 70.gados, bet diemžēl nav izskanējis, jo toreiz izrāde Latvijas Nacionālajā teātrī līdz galam netika iestudēta. Vairākas no dziesmām gan jau labi sen uzsākušas savu dzīvi ārpus cikla robežām.
Imanta Kalniņa dziesmas izrādē skanēs jaunos Jāņa Aišpura aranžējumos, pie izrādes muzikālā tēla īpaši strādājis arī tās muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis.
Galvenās lomas izrādē atveido Kaspars Aniņš Gvinplēna lomā un Agnese Cīrule, kura iejūtas viņa mīļotās Deas tēlā. Deai ir tik tīra dvēsele, ka tas pat grūti aptverams, pauž aktrise. "Manuprāt, Dea ir dievišķa, viņa ir gaismas iemiesojums, tas ir neaprakstāmi skaisti, tāpēc arī līdz galam nesaprotami.
Saistībā ar šo izrādi mani visvairāk urda jautājums, kāpēc cilvēks tā raujas pēc tā, kas nav viņam domāts, un kāpēc mēs bieži vien neatšķiram, kas ir labs un kas ir ļauns. Dea ir pasargāta tādēļ, ka viņa ir akla. Tāpēc viņai arī ir tik tīra dvēsele. Tas, kas ir atņemts, beigās izrādās lielākā dāvana," saka Agnese Cīrule.
Izrāde ir aicinājums pārdomāt, kādu vērtību pusē stāvam mēs paši un kāda vispār ir mūsu vērtību skala - šos kā izrādes galvenos jautājumus izceļ aktieris Kaspars Aniņš.
Kā vēstīts, Rēzijas Kalniņas iestudējuma "Cilvēks, kas smejas" pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī skatāma 3.decembrī.
