Nav kur steigties
Recenzijā, ko pirms desmit gadiem par režisora Alvja Hermaņa iestudējumu "Vasarnieki" Berlīnes teātrī "Schaubühne" rakstīja Normunds Naumanis, teātra kritiķis sūkstījās par savu nespēju saprast dialogus, jo aktieri sarunājas valodā, ko recenzētājs nesaprata. Šai lugas interpretācijai, ko Hermanis risinājis kā irstošas sabiedrības portretējumu, būtu bijis būtiski saprast, par ko tad īsti sarunājas laiskā sabiedrība.
Turpretī režisora Andreja Jarovoja jaunākajā pašmāju iestudējumā, kas arī tapis pēc krievu modernista Maksima Gorkija lugas motīviem, nevis vārdi, bet gan valoda ir rīks. Ar daudzvārdību sirgstošais dramaturgs Gorkijs lugā vēsta par muižniecības pēctečiem jeb par jauntapušu sociālo slāni, kurš var atļauties arī aizvadīt kādu savas dzīves nogriezni eksistenciālā laiskumā.
Mēdz uzskatīt, ka 1904. gadā uzrakstītā luga "Vasarnieki", kura tapusi īsu brīdi pēc cita krievu klasiķa Antona Čehova lugas "Ķiršu dārzs", var tikt uztverts kā stāsta turpinājums.
"Ķiršu dārzs" ir kā atvadas dziestošajam muižniecības laikmetam, turpretī "Vasarnieki" ir jaunais sociālais slānis jeb paputējušās muižniecības pirmā paaudze jaunajā pasaules kārtībā.
Izrādes veidotāji šo sabiedrības slāni pielīdzina Latvijas sabiedrībai, kura, lai arī kādu laiku ietilpināma tādā jaunā un padomju laikos neiedomājamā fenomenā kā pārtikušais vidusslānis, tomēr vēl aizvien mentāli ir iesprostota citā iekārtā. Tā turpina ciest no sava negausīgā skrējiena pēc atzinības un ekonomiskās labklājības, paslaukot zem paklāja attiecību sakārtošanu pašiem ar sevi un imagināro brīvību atstājot saukļa līmenī, vergojot citām idejām.
Padsmit Gorkija varoņu plejāde ir kā tipāžu katalogs – mūsdienu mikrosabiedrība, kurā ikviens skatītājs, pieļauju, var atrast sev līdzinieku attieksmē pret dzīvi. Vīrieši šai vasarā pārsvarā ir garlaikoti, bērnišķīgi pļāpīgi, noguruši. Sievietes – apjukušas, nelaimīgas, bet jau ar dumpinieciskām iezīmēm, kas norāda uz feministiskām izpausmēm. Dzīves nogurums kā karogs plīvo pār šiem cilvēciņiem, kā tos nosauc Riharda Zelezņeva antagonists Vlass, par to izpelnoties no pārējiem vien neizpratni par šādu "māksliniecisku" izgājienu. Viņi visi lielākoties runā un sēž. Mīkstos dīvānos, atpūtas krēslos, uz piknika sedziņām, pie maltītes garā galda. Viņiem nav kur steigties (pat ja kaut kur kāda neuzmanības dēļ industriālajā pasaulē gājis bojā cilvēks).
Dzīves nogurušie Gorkija varoņi no paaudzes paaudzē rod savu turpinājumu, bet iestrēgst paši sevī.
No vienas puses, šai vietā ir pārpārēm emociju, kas piepilda izrādi ar rēnu melodramatismu, bet, no otras puses, šīs emocijas paliek blāvas, tālas, svešas. To panāk gan melnbaltais kadrs ar savu iekodēto monotoniju, gan arī režisora izmantotais ainu atkārtojuma paņēmiens. Tas līdzinās kinofilmas patīšanai atpakaļ kā tiešā nozīmē, tā pārnestā – liekot cilvēkam savā prātā izspēlēt noteiktas situācijas vēl un vēl, līdz apnikumam un pārgurumam, nerodot izeju no tām. Šoreiz ainu atkārtojamība strādā kā apliecinājums to rutinizētajai, līdz absurdam nelabumu izraisošajai dabai. Šie "mēmie cilvēciņi" ir noguruši. Ne tik daudz viens no otra, cik paši no sevis.
Skatītājs nenogurst, jo ir daudz ko vērot. Aktierspēle gan uz ekrāna, gan zālē. Un dialogi, kuru ir daudz, bet kuros nav nekā lieka. Asprātīgi, mazliet poētiski.
Vienā brīdī šķiet, ka vairs nav vērts iegaumēt to, kurš aktieris ir kurš Gorkija radītais varonis, jo galvenajā lomā ir dialogi, kas spoguļo vasarnieku kopienu un visam cauri vij šo dzīves noguruma pavedienu.
Forma kā režijas spēks
Paturot prātā režisora Jarovoja aizraušanos ar formas eksperimentiem, katra viņa veidotā izrāde nevilšus kļūst par gaidpilnu notikumu skatītājam. Arī šoreiz viņš ir uzticīgs formas teātrim un vēlmei dramatisko teātri sadalīt atsevišķos saskaitāmajos, kur forma ir režijas rokraksta spēks.
Luga, videokameras fiksēta darbība uz ekrāna, dzīvas aktieru balsis ar ainu etīdēm zālē. Šie trīs elementi savstarpēji saslēdzas, saskaroties lugas tekstam un tajā risinātajiem attiecību modeļiem ar ekranizētu situāciju izspēli reālā vidē un ar aktieru balsīm, kuras ierunā šo kinostāstu, dažbrīd arī izspēlējot atsevišķu ainu fragmentus.
Videoainām ir atņemtas ne tikai aktieru balsis, bet arī sadzīviskie fona trokšņi. Tomēr bez vārdiem šoreiz režisors izrādi neatstāj. Šai mēmajai, melnbaltā estētikā veidotajai filmai viņš piešķir pirmskadra balsis. Četri aktieri – Ieva Aniņa, Sandija Dovgāne, Mārtiņš Gailis un Jurģis Spulenieks – meistarīgi aizdod savas balsis un to variācijas trīspadsmit aktieriem, kas dzīvo uz ekrāna un kuriem vairumam jau ir arī kinopieredze: Anta Aizupe (Varvara), Tom J. Benedict (Basovs), Jana Čivžele (Olga), Kaspars Dumburs (Zamislovs), Gundars Grasbergs (Dudakovs), Aleksandrs Maļikovs (Rjumins), Varis Piņķis (Šaļimovs), Iveta Pole (Jūlija), Edgars Samītis (Suslovs), Inga Siliņa (Kalerija), Andis Strods (Divpunkts), Guna Zariņa (Marja), Rihards Zelezņevs (Vlass).
Režisora Jarovoja interese par kino, ko savulaik, izvēloties profesionālo darbības virzienu, viņš apsvēra studēt, nav zudusi, bet izpaužas pandēmijas līdzradītajā izrādes "Vasarnieki" hibrīdformā: izteiksmīgā un unikālā aktieru ansambļa melnbaltā videoportretējumā, ko ieskaņo aktieri klātienē zālē. Vairākus skatupunktus un filmētus kadrus Jarovojs izmantoja jau 2004. gadā savā diplomdarbā "Plastilīns", kur ainas tika filmētas gan Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē, gan blakus telpā, arī pagalmā. Skatupunktu daudzveidība raksturo arī izrādi "Vasarnieki".
Līdzīgi kā režisors Elmārs Seņkovs tīmekļizrādē "Irānas konference" 2020. gadā, Jarovojs izrādē "Vasarnieki" vienuviet sapulcina dažādu Latvijas teātru un paaudžu aktierus vienā, mediētā telpā. Skatītājs var aizraujoši vērot šos melnbaltos portretus uz ekrāna, tikpat saistoši kā klausīties zālē esošo aktieru virtuozo darbu ar balsi, tās tembriem pusotras stundas garumā bez starpbrīža. Tā kā ekrāna situācijas ieskaņojošie aktieri lielākoties stāv ar muguru pret skatītājiem, ne vienmēr izdodas saprast, kurš no viņiem kurā brīdī runāt. Līdz ar to šo aktieru pārkāpšana no tēla citā tēlā ir vēl jo aizraujošāka. To papildina arī Kriša Apšenieka un Dinas Beināres veidotie gaismu akcenti, atstājot balsis kinoteātrim līdzīgā pustumsā vai izceļot ainu izspēles teātra telpā.
Līdz brīdim, kamēr skatītājs pieņem režisora uzstādītos spēles noteikumus, paiet pārdesmit minūtes, kuru laikā nākas tikt pāri vieglam iekšējam aizkaitinājumam. Jo es taču gribu redzēt gan ekrāna aktierus, gan zālē spēlējošos aktierus, jo vienlaikus fokusēties uz abiem taču nav iespējams, kāpēc gan man jāizvēlas? Es taču zinu, kā tā neskan Antas Aizupes balss, kāpēc tā viņai ir atņemta, radot prātā neapzinātu iebildumu? Kurš ir kurš, un kuram ar kuru un kādas ir attiecības? Un vispār – varbūt cilvēki videostāstā runā pavisam par ko citu?
Vai es noticu tam, ko redzu, vai tam, ko dzirdu?
Melnbaltais portrets
Videomateriāls, ko veidojis operators inscenētājs Dāvids Smiltiņš kopā ar Edgaru Ļaksu un ar kura montāžu strādājis Jurģis Ločmelis, tapis pērnvasar. Īsā, saspringtā laika rāmī, turklāt ļaujot Gorkija varoņiem baudīt saules starus īstas vasaras mājas apkaimē. Melnbaltais kadrs vispārina un atsvešina. Tas atrauj no piesaistes laikam. Smiltiņš melnbaltā estētikā strādājis jau pirms tam arī pie daudzsēriju mākslas filmas "Aģentūra", fiksējot Jaunā Rīgas teātra aktieru paaudzes un pandēmijas laika Rīgu. Operators teātra muskuļus trenējis, arī kinovalodā iztulkojot Elmāra Seņkova izrādi "Medības", kuras varoņus, līdzīgi vasarniekiem, jau sagūstījusi ikdienība, bet pilsētā.
Kopējais plāns, kurā aktieri filmēti, piemēram, piknika laikā svaigā izcirtumā, parādot tos no attāluma pilnā augumā, liek uz tiem raudzīties kā uz sīkām būtnēm, kas ir pārspīlēti samākslotas un neiederīgas lielajos dabas ciklos. Smieklīgas ar savu sirdssāpju analizēšanu. Lielākoties kameras rakurss skatās acu augstumā tieši varoņos, novēro tos, nepaužot attieksmi, bet gausi nolūkojoties to dzīvē.
Arī kamera neizmanto liekas kustības, pat tā ir zināmā mērā laiska, radot sajūtu, ka skatītājs ir viens no vasarniekiem, kas sēž turpat istabā uz dīvāna vai pie kopējā pusdienu galda.
Operators runā arī tuvplānos, tiecoties pietuvināt varoņu pārdzīvojumus skatītājam, bet vienlaikus parādot arī tukšumu, kurā šie varoņi dzīvo. Tukšumu, kurā jāsastopas pašam ar savām domām, vēl vairāk ilustrē arī atņemtie fona trokšņi.
Skaistu tukšumu portretēja arī Elmārs Seņkovs 2014. gadā Krievu drāmas teātrī, iestudējot šo pašu Gorkija lugu "Vasarnieki". Toreiz Reinis Dzudzilo scenogrāfijā atainoja glancēto vidusšķiras slāni, pielīdzinot to izskaistinātajiem varoņiem uz žurnālu vākiem, savukārt aktierus ietērpa kostīmu māksliniece Krista Dzudzilo: sievietes – vijīgās matu lokās, sarkanās lūpu krāsās un nagu lakās, augstos, smailos papēžos, dimantu mirdzumā, smalkām rokassomiņām, vīrieši – nevainojami pašūtos uzvalkos. Ārēji visi tik eleganti, bet iekšēji ar tik izārdītām šuvēm, vēl vairāk apliecinot šo traģikomisko dzīvju postažu. Skaisto tukšumu.
Turpretī māksliniece Marija Ulmane Ģertrūdes ielas teātra izrādē varoņus ietērpj sadzīviski, mazliet nevērīgi, atpūtnieciski, bet vienlaikus it kā modīgi, apģērbam signalizējot arī par to nēsātāju tipāžiem. Piemēram, Vara Piņķa domas iztērējušais rakstnieks Šaļimovs dzīvo vien atlasa rītatērpa augšdaļā, Antas Aizupes ieturētā Varvara nezaudē eleganci pat baseinā, izslīdot no smalkas lencīškleitas, bet Ivetas Poles psihedēliskās, piegulošā, vaļīgā kostīmā ietērptās Jūlijas neērtie augstpapēžu apavi grimst mauriņā.
Atņemtās balsis
Attiecību tīklojums ir sarežģīts, lai arī šai izrādē pat neparādās pilnīgi visi Gorkija iedomātie varoņi. Ģertrūdes ielas teātra zālē esošie četri aktieri ne tikai ierunā, bet brīžiem izspēlē situācijas un dialogus, kas notiek uz ekrāna. Aizkadra dublāža rada atsvešinājumu, pielīdzina uz ekrāna redzamo seriālu pasaulei, kuras varoņi dienu no dienas savā dīkdienībā mīl, nīst un cieš tā, it kā nekas cits dzīvē nenotiktu. Slīkst savas pašpietiekamības dūksnājā.
Dialogu ir daudz, bet darbības maz. Dialogs kā izrādes nesošā sija režisoram ir bijis svarīgs arī citās izrādēs, piemēram, "Āda" (2011), "Četras naktis" (2012), "Dzīvot dzīvi" (2013), kur savstarpējās sarunās saistīti ir sievietes un vīrieši urbānā vidē. Turklāt 2013. gadā izrādē "Dzīvot dzīvi" arī izmantota melnbaltā kino estētika, iedvesmojoties no franču režisora Žana Lika Godāra sešdesmito gadu kino. 2021. gadā tapusī izrāde "Vasarnieki" ir šo attiecību nogurdināto pilsētnieku izvešana ārpus ielu labirintiem, tuvāk dabai, taču ne tālāk prom no savas jēgas bezjēdzības.
Nobīde situāciju ierunāšanā, kas laiku pa laikam notiek, piešķir izrādei zināmu komismu, bet vienlaikus dublē uz ekrāna redzamās situācijas teātra zālē. Tas, kas norisinās ekrānā, norisinās arī citviet, atkārtojoties un atkārtojoties, un atkārtojoties. Līdz apnikumam. Tas norāda uz situāciju universālo dabu, kas cilvēkā uzplaiksnī neatkarīgi no laika, laikmeta un vietas, kurā tas dzīvo.
Režisoram žonglējot ar skaņu un attēlu un tādā veidā radot laiku pa laikam neērtu nesakritību, disonansi skatītāja prātā, ataust simboliska aina no ikoniskās, mistērijām pildītās Deivida Linča filmas "Malholandas ceļš". Sarkanu samta drapēriju pilnā telpā dzied dziedātāja. Tā noģībst, bet balss paliek un turpina skanēt. Nekas nav tā, kā izskatās.
Izrādes izskaņā režisors ļauj runāt aktieriem savās balsīs, atgriezties sevī, beigt tēlot. Būt pašiem. Tas piešķir šai saasinātajai eksistencialitātei zināmu viegluma devu. Lai arī sadzīvošana pašam ar sevi, iespējams, ir visgrūtākais uzdevums neatkarīgi no laika, kurā tu dzīvo.
Atļauties būt pašam. To no šīs izrādes var aizgūt skatītājs kā līdzņemamo vēstījumu.
Izrādes "Vasarnieki" plakātafiša ir kā kādas vasaras ainas viegli saviļņots atspulgs. Neba nu nejauši burtu vilnī taisni un pārliecinoši paliek burti "nieki" kā klusa režisora zemsvītras piezīme par cilvēciņiem. Nieki. Tas ir viss, kas paliek no sarunām šai vasarā.
