Vadims Muntagirovs, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" stāstot par gaidāmo iestudējumu, ir smaidīgs un sirsnīgs, atbild atklāti, neslēpjot arī darba sūrās puses.
Stāstot par prinča Zigfrīda lomu baletā "Gulbju ezers" viņš atklāj, ka pirmo reizi to dejojis, pirmo gadu strādājot Anglijas Nacionālajā baletā Londonā, turklāt dejojis Karaliskajā Alberta zālē.
“Tā ir nestandarta skatuve, jo skatītāji ir visapkārt. Man bija ļoti stingri skolotāji, repetitori, viņi tik daudz ar mani strādāja, ka es to atceros joprojām,” stāsta mākslinieks.
Iestudējums Rīgā Muntagirovam būs jau četrpadsmitā “Gulbju ezera” versija.
“Man jau ir neliels sajukums galvā, jo nereti atbraucu uz citu valsti, citu teātri un domāju: esmu jau 13 dažādas versijas dejojis, kas vēl var būt citādi, un tomēr tas ir iespējams,” atzīmē dejotājs. “Man ir ļoti interesanti dejot šo jauno versiju, tāpēc ka, no vienas puses, tas ir līdzīgi, taču ir tādi momenti, it kā dejotu jaunu baletu. Man pirmo reizi vajag izpildīt tik daudz lēcienu, ir liela fiziskā slodze, patīkami dejot. Protams, arī partnere jauka un beidzot mēģinājām studijā.”
Muntagirovs atklāj, ka jau piecus mēnešus nav vingrinājies zālē, jo Londonā viņiem Covid-19 pandēmijas dēļ vēl neļaujot strādāt uz vietas teātrī.
“Līdz šim paveicās, ja atrodam kādu stūrīti, kur mēģināt, tad cenšamies sevi turēt formā,” norāda mākslinieks. “Kad atlidoju šurp un sāku mēģināt, es biju ļoti priecīgs, jo beidzot liela telpa. Piecus mēnešus mēģināju kaut ko darīt mājās. Patīkami būt atkal ierindā, šeit par mani ļoti rūpējas.”
Ne tikai treniņi ir ierobežoti, bet arī uzstāšanās iespēju baletdejotājam Covid-19 pandēmijas laikā ir maz. Šī būs pirmā izrāde pusgada laikā. Muntagirovs stāsta: “Kad Aivars Leimanis man piezvanīja un vaicāja, vai es varēšu atbraukt nodejot “Gulbju ezeru” 2. un 4. septembrī, jautāju – vai 2021. gadā vai šogad?
Es sēdēju mājās un varēju tikai sapņot, ka tagad tiks rādīti kādi baleti, īpaši pilna garuma izrādes. Es, protams, biju ļoti priecīgs.”
Muntagirova divi mīļākie baleti, ko viņš savā karjerā dejojis, esot “Gulbju ezers” un “Bajadēra”. Viņš stāsta: “Kāpēc man tās patīk? Tāpēc ka to tēli ir atšķirīgi, “Gulbju ezerā”, kur es esmu princis Zigfrīds, jāparāda tāds smalkums, delikātums, ka viss ir tik viegli. Lai gan ir ļoti grūti parādīt, ka tev ir viegli. Bet “Bajadērā” atkal ir citādi, tur esmu kareivis, un tur loma jāveido citādāk, tas ir atšķirīgs raksturs. Tā ka vienmēr esmu starp šiem diviem baletiem, tomēr pirmajā vietā ir “Gulbju ezers”. Varbūt tādēļ, ka to esmu visvairāk dejojis. Arī Čaikovska mūzika. Ir bijušas reizes, kad esmu 12 izrādes pēc kārtas dejojis, vairs nav spēka, bet klausos pirms 2. cēliena uznāciena mūziku un man skudriņas skrien – sāpes, bailes zūd, un tāds prieks iziet uz skatuves.
Nekad neapnīk šis balets.”
Savukārt laikmetīgo baletu mākslinieks dejojis retāk. Viņš skaidro: “Mums teātrī ir daudzi, kas var dejot laikmetīgo, bet ne tik daudzi, kas var dejot klasisko baletu. Tādos gadījumos esmu kā rezerve – ja kāds gūst traumu, tad Muntagirovs. Es esmu klasiskā baleta dejotājs, un kas ir brīnišķīgi, ka mūsu direktors laiž mani dejot citās valstīs, jo Londonā ir daudz klasisko baleta iestudējumu, labs repertuārs, bet ir vairāki sastāvi. Ja tiek rādīts “Gulbju ezers”, tad labākajā gadījumā varēsi dejot trīs izrādēs, bet tādā baletā kā “Manona”, kur ir vēl vairāk sastāvu, dejosi labi ja divas izrādes. Un pārtraukums starp šīm izrādēm mēdz būt divi, pat trīs gadi. Nav tā, ka vakar dejoji, tagad pamēģināsi un aiziet. Mēģinājumi rit mēnesi, dažkārt pat divus, jo sen nav dejots. Ja es tikai dejotu Londonā, domāju, diezin vai es tur paliktu, jo būtu garlaicīgi. Būtu maz baleta izrāžu, kurās piedalītos, direktors to zina, un tāpēc viņš man ļauj uzstāties citās kompānijās.
Kolīdz man kļūst nedaudz garlaicīgi, viņš mudina: brauc, un es dodos dejot “Gulbju ezeru”, “Bajadēru” un vēl citus baletus.
Jūtos uzlādējies, atgriežos un esmu apmierināts.”
Darbu Londonas opernamā joprojām ietekmē Covid-19 izplatību ierobežojošie drošības pasākumi. Muntagirovs stāsta, ka oktobra sākumā plānots galā koncerts, taču arī tajā repertuāru noteiks sociālā distancēšanās: “Ja dzīvo viens, tad dejosi variāciju. Tie dejotāji, kas ir pāris, viņiem palaimējies, jo viņi dejos padedē. Cerams, ka ierobežojumus atcels un varēsim dejot ar partnerēm. Pagaidām nevar būt skatītāju pilna zāle.”
Savukārt pilna garuma izrādes teātris plāno rādīt tikai 2021. gada martā. “Līdz tam, iespējams, dejosim viencēlienus, tādus kā “Apollo” vai “Mēnesis uz laukiem”, kur piedalās skaitliski maz dejotāju,” skaidro mākslinieks.
Visa Muntagirova ģimene ir baletdejotāji – viņa tēvs strādā skolā Hantimansijskā, Krievijā, pirms tam viņš dejojis Čeļabinskā un bijis baleta mākslinieciskais vadītājs, bet tagad māca studentus. Arī mamma agrāk dejojusi, un māsa turpina ģimenes tradīciju.
“Viņi visi dejoja Čeļabinskā. Tētis un māsa ir beiguši Permas baletskolu, es arī gandrīz to pabeidzu, mācījos tur sešus gadus,” stāsta mākslinieks. Kad vēlējies pamēģināt ko jaunu, viņš nolēma uz gadu doties un Angliju un mācīties meistarklasē. “Tad man viss iepatikās, patika pilsēta, arī pedagogi bija labi, piedāvāja labus nosacījumus un izdevīgu līgumu teātrī. Teica, ja palikšu teātrī, uzreiz dabūšu dejot Alberta lomu “Žizelē”,” atceras Muntagirovs.
“Tā es Anglijas Nacionālajā baletā guvu nenovērtējamu pieredzi, mani uzreiz “uzgrūda” uz skatuves, nebija citas izejas.”
“Mēs bijām raduši izpildīt daudz lēcienus, savukārt Anglijā viņi lielu uzmanību pievērš kustību precizitātei, Krievijā tā nebija,” skaidro Muntagirovs. “Anglijā visam bija jābūt nedaudz mazāk, taču precīzāk un divreiz ātrāk. Kombinācijas bija tik savērptas, ka man vajadzēja ilgi gaidīt, līdz varēju izpildīt kombināciju. Man tas bija neierasti, taču ļoti palīdzēja. Es tagad dejoju Karaliskajā baletā, un tur ir ļoti plašs angļu horeogrāfu Frederika Aštana un Kenneta Makmilana repertuārs. Tur bez angļu baleta skolas būtu ļoti grūti, jo visam jānotiek ļoti ātri.”
Mākslinieks turpina: “Tas ir ļoti interesanti, jo ķermenis neapstājas pie kaut kā viena. Es, piemēram, nesen braucu uz Parīzes operu, un Parīzē viss ir citādāk, tur sajūta, ka viss ir divreiz grūtāk, baleta nodarbība rit pusotru stundu, tur ir ļoti daudz Rudolfa Nurijeva iestudējumu. Nurijeva versijas ir ļoti grūtas. Ja esi nodejojis Nurijeva versiju, tad zini, ka nekā grūtāka nebūs. Tāpēc braucot un dejojot dažādās baleta kompānijās, arī Amerikā dejojot Balanačina horeogrāfijas, viss ir pavisam atšķirīgi, taču tas ir ļoti noderīgi.”
