Teātra izrādes vai filmas kostīms pats var kļūt par tēlu. Tā noticis ar daudziem kostīmu mākslinieces Večellas Varslavānes veidotajiem tērpiem, kuri līdz pat vasaras beigām apskatāmi Cēsu muzeja izstādē, kas veidota sadarbībā ar Eduarda Smiļģa Teātra muzeju.
“Man liekas, ka Večella principā ir tās neredzamās frontes kareivis, jo mēs jau tad, kad skatāmies izrādi, gūstam baudījumu no sižeta un arī, protams, no kostīmiem,
bet mēs varbūt ne vienmēr padomājam, kā viņš ir radies – gan kinofilmās, gan teātrī. Izrādei ir jāsagatavo ārkārtīgi daudz skiču, aktieri taču starpbrīžos pārģērbjas, mainās kostīmi, vienam aktierim ir vairāki kostīmi. Tas ir milzīgs darbs! Es to tiešām novērtēju, un, kā jau teicu, man liekas, ka Večella ir ģēnijs,” saka izstādes veidotājs, mākslinieks Dainis Andersons.
Kostīmi filmām vai izrādēm – tās nav tikai skices, piegrieztnes un audumi.
Večellas Varslavānes darbā svarīga bija arī attiecīgā laikmeta sīka izpēte, tāpēc viņai mājās bija plaša bibliotēka par vēsturi. Svarīgi bija pārzināt arī modes aktualitātes.
Mākslinieces meita Frančeska Kirke atceras: “Padomju laikos tu nevarēji vienkārši apskatīties modes žurnālu. Mēs ar mammu gājām kaut kur Doma laukumā, tāda vieta kā speciālā bibliotēka, ar speciālo atļauju mēs varējām uz vietas apskatīties ārzemju modes žurnālus.”
Ilonas Brūveres veidotā filmā Večella Varslavāne saka apmēram tā –
nekas nevar iznākt, ja filmā vai izrādē dominē viens elements, piemēram, kāds aktieris vai kostīms; tikai tad, ja viss darbojas vienā toņkārtā, izdodas mākslas darbs.
Tomēr Večellas Varslavānes tērpi nebija vienkārši apģērba gabali.
Eduarda Smiļģa Teātra muzeja eksperts Ralfs Liepa stāsta: “Viņas kostīmi nedominē, bet, piemēram, tajā periodā, kad viņa strādāja ar Alvi Hermani, tur kostīms bija kā tēls. Varbūt aktieris bez tā kostīma nemaz to tēlu nevarētu radīt. Tā arī aktieri saka, piemēram, “Marķīzē de Sadā” 1993. gadā, kas bija tomēr tāds šedevrs latviešu teātrī.”
Večellas Varslavānes veidoto kostīmu izstāde Cēsu muzejā aplūkojama līdz augusta beigām.
