Savam „Ivanovam” režisors Regnārs Vaivars devis parakstu „vasaras nakts divās rītausmās” un izrādes nosaukumam galā pielicis izsaukuma zīmi – „Ivanovs!”. Nostalģiskas muižas vietā skatītāju sagaida krāšņa parāde ar magonēm un labības kūļiem rokās.
„Es zinu to priekšstatu, kāds parasti cilvēkiem ir par Čehovu – ka tās ir tādas krievu inteliģences dziļas skumjas lauku ainavā, pret kurām ir jāizjūt cieņa un bijāšana. Bet pastāv aizdomas, vai mums būs baigi interesanti tajās ilgstoši skatīties. Es esmu pārcēlis varoņus no iekštelpām uz ārtelpām, tā ir vasara, kas gan nav pretrunā ar paša Čehova „Ivanovu”, ir ražas svētki. Un ejiet nu jūs, Čehova varoņi, paskumstiet šajos apstākļos!” par izrādes ieceri stāsta Vaivars.
Caur izrādes galveno varoni režisors risina jautājumu par to, vai esam tādi, kādus sevi redzam paši, vai tādi, par kādiem mūs uzskata citi?
„Zinot to, par kādu mani uzskata citi cilvēki, es vienmēr cenšos vai nu tam atbilst, vai veltu ļoti daudz laika, lai šo priekšstatu lauztu, tam pretotos un mēģinātu paskaidrot, ka es galīgi tāds neesmu, beigu beigās jau ielaižot sevī to otru, par kādu mani uzskata citi. Un tad rodas vēl viens jautājums – vai nav vienkāršāk jau uzreiz pieņemt, ka es esmu tas, par ko mani uzskata citi, nepārdzīvot par to, un vienkārši beidzot sākt dzīvot?” viņš retoriski jautā.
„Man liekas, ka tā ir ļoti mūsdienīga tēma,” papildina Ivanova lomas atveidotājs Artūrs Skrastiņš. „Par cilvēku, kurš vienā brīdī sāk dzīvot tā, kā par viņu runā citi. Un viņš to pieņem kā savu būtību. Ja tevi desmit reizes nosauc par nelieti, tu vienā brīdī sāc arī ticēt, ka esi nelietis.”
Muižniekam Ivanovam ir 40. Viņš vairs nemīl sievu, kura sirgst ar tuberkulozi, meklē jaunas kaislības un ir līdzcilvēku nosodīts par nespēju vai nevēlēšanos apmaksāt sievas atlabšanu Krimā. Anna ir strupceļā – kā ebreju atvase atteikusies no savas ticības un ģimenes, viņa spiesta sadzīvot gan ar slimību, gan vīra krāpšanu.
„Pozitīvākais, ko Regnārs dod, ir iespēja neskumt, bet iet ar ņiprumu un spēku cauri visām tām lielajām sāpēm – slimībai, vīra krāpšanai. Regnārs grib stipru sievieti. (..) Viņš ļauj pasmieties pašiem par sevi, paironizēt par savām slimībām un skumjām. Tur ir tā deva ironijas,” atklāj Annas lomas atveidotāja Kristīne Nevarauska.
Izrādes muzikālo noformējumu veidojis Juris Vaivods, bet scenogrāfiju – režisors Regnārs Vaivars sadarbībā ar Tomu Grīnbergu. Vaivars pats arī no jauna tulkojis „Ivanovu”, vēloties tam piešķirt mūsdienīgāku skanējumu nekā Mirdzas Ķempes tulkojumā.
„Ivanova” pirmizrāde Dailes teātra Lielajā zālē notiks piektdien, 18.maijā.