Dodoties uz Vilsona verandu, sajūta patiešām, kā ejot ciemos – mājas saimnieki vēl pilnīgākai omulībai katru pacienā ar kraukšķīgu siermaizi un zelteri, kādu savos darbos piemin arī šī gada jubilārs Aleksandrs Čaks.
Verandas pārvēršana mājas teātrī bijusi spontāna šīs vasaras ideja. Aktieris Mārtiņš Vilsons skaidro: “Nu šī māja, kad mēs ar sievu taisījām, mēs teicām, ka tā būs Prieka māja. Ne tā, ka “priekamāja” (mēs jau paši smējāmies pēc tam), bet tāda, kur cilvēki, ja grib, var atbraukt, mierīgi uzturēties. Jo mēs esam tikai mirkli uz šīs zemes.”
Namamāte jau sākumā brīdina, ka katru vakaru verandā esot aizgrābts klusums, skatītāji un arī paši mājinieki pat aiztur elpu un cenšas vizualizēt Čaka dzejā dzirdēto.
Komentējot, vai Mārtiņš Vilsons uz skatuves parasti ir tāds pats, kā uzstājoties mājās, projektu vadītāja un Mārtiņa sieva Zane Vilsone teic:
“Kad viņš lasa dzeju, viņš ir uz skatuves. Un, kur ir tā skatuve, tam vairs nav svara. Viņš atdod tiešām to, kas viņā ir tajā brīdī, visu.”
Aktieris vēlējās akcentēt Čaka pienesumu latviešu mīlestības lirikā, parādīt viņu kā jūtīgu vārdu meistaru un rosināt uz pārdomām.
Izrādes verandā novērtēja arī klātesošie skatītāji. Rakstnieks, literatūrzinātnieks Valdis Rūmnieks uzsvēra: “Mārtiņš Vilsons ir neatvairāms, azartisks. Es jau vairākkārt esmu dzirdējis viņu lasām Čaka dzeju, un, protams, arī šovakar viņš bija brīnišķīgs.”
Verandas apmeklētāji atzīst, ka vieta pasākumam piešķīrusi pavisam citu garšu. Arī mājas saimniekiem tas ļāvis vairāk iepazīties ar kaimiņiem un baudīt īpašas sajūtas, tāpēc viņi ļoti gribētu, kaut pasākumi viņu Prieka mājā varētu notikt biežāk.
