Ingvilda Strautmane: Paskatoties arhīvā es secināju, ka Reina Rauda “Perfektā teikuma nāve” latviski iznāca 2017. gadā. Tagad ir 2021. gads. Tas nozīmē, ka tu vairākus gadus ar šo domu staigāji?
Valters Sīlis: Jā. Man liekas, ka es tajā pašā 2017. gadā, gandrīz pēc iznākšanas, arī biju izlasījis to grāmatu. Ja paskatos savā interneta arhīvā – kad man kāds ir prasījis kādu grāmatu es iesaku izlasīt, tā noteikti bija tā grāmata, ko no sirds tiešām ieteicu izlasīt. Tajā brīdī man bija [pārdomas], kas ir tā forma, kā to teātrī izdarīt. Tādēļ es ar to ilgi dzīvoju, jā. Šis teksts nav gluži uzreiz viegli dramatizējams, tas nav dramatisks teksts. Bet tad, kad mēs pie viņa nonācām, tad tieši šis veids, ka ir diezgan spraigs sižets un tomēr savienots ar to, ka tēli drīzāk vēsta savas domas, nevis risina konfliktus, likās tas, ko vajadzētu panākt arī uz skatuves. Mūsu gadījumā nevis tēls stāsta skatītājiem, bet stāsta autoram ļoti privāti šīs manas jūtas, manas sajūtas, kā es uztveru savu laiku šajā ne krīzes, bet pārmaiņu brīdī.
Pēc pārmaiņām daudzi ir ļoti gudri un zina, kā toreiz vajadzēja rīkoties. Bet tas pārmaiņu brīdis ir tāds vēl ļoti trausls. Tās ir 80. gadu pašas beigas, ja?
Jā, romāns beidzas ar augusta puču. Kā tur teikts – vairākas vasaras savienotas vienā vasarā. Tas stāsts tā ir veidots.
Vai latviešiem ir kaut kas līdzīgs literatūrā?
Jau kādu laiku, vēl pirms izlasīju šo romānu, es dzīvoju ar domu, ka VDK stāsts ir arī spiegu stāsts, trilleris. Angļu literatūrā ir ne tikai Džeimsi Bondi, bet ir [arī] nopietna literatūra par auksto karu un spiegošanu. Mums šī zona, piemēram, nav. Es vismaz nezinu tādu romānu. Tas, iespējams, ar bija viens no motīviem, ka kaut kas, ko es pats biju domājis, ka varētu darīt, to Reins Rauds iedeva savā tekstā, un tad to varēja realizēt.
Mēs – igauņi un latvieši – esam līdzīgi vismaz tajā pozīcijā vai tajā situācijā? Vai tur tomēr igauņi un somi spēlē ļoti lielu lomu?
Viņi noteikti rada atšķirīgus apstākļus. Daudz kas ir līdzīgs un daudz kur tās situācijas noteikti sabalsojās.
Mēs dažbrīd gribam domāt, ka igauņi ar visu pēc tam tikuši galā daudz veiksmīgāk, bet šis romāns izstāsta, ka pēcpadomju sekas nākamajā neatkarīgajā Igaunijā ir bijušas gluži līdzīgas.
Varbūt kaut kur ir kaut kas veiksmīgāk noticis, varbūt arī neveiksmīgāk. Tāda, kāda ir mūsu mitoloģija ap Igauniju, tāda nav pašiem igauņiem. Protams, viņi grib justies labāki, bet tas ne gluži vienmēr tā ir. Un man liekas, ka Somija noteikti spēlē lomu. Tev ir blakus valoda, kas ir ļoti tuva tavai valodai un viņi dzīvo citu dzīvi, un tev ir kontakti ar to. Mums bija drusku savādāka situācija.
Reins Rauds arī redzēja izrādi?
Jā, viņš bija uz pirmizrādi.
Un ko teica?
Viņš bija ļoti priecīgs, ka atslēga, ar kādu viņš ir slēdzis šo romānu, ka tas ir panākts arī uz skatuves. Protams, jutās apmulsis, cik daudz mēs viņa privāto māju un privātās drēbes un visu šo tēlu [izmantojam]. [..] Mūsdienas ir atmiņas (kas arī šajā romānā), tā vienmēr ir sabalsošanās ar sevi tagad. Tas varētu būt 2014., 2015. gads, kad viņš rakstīja to grāmatu, un šī sabalsošanās [ir] ar to laiku. Tas noteikti sākumā gan Reinam Raudam, gan viņa sievai Rositai bija negaidīts pārsteigums, jo par to mēs nekādi viņus nebrīdinājām.
Izstāsti, lūdzu, ko tas nozīmē.
Tas nozīmē, ka
viss notiek Reina Rauda mājas replikā – mazu fragmentiņu no viņa mājas un viņa dārza esam paņēmuši.
Ir gribējies kaut ko tādu veikt. Jautājums – kur tas piemērojas? Šeit tas it kā ļoti piemērojas – ka tas notiek rakstnieka telpā, vidē. Protams, pirmais iespaids ir, ka tā būs maza virtuvīte, nabadzīga, knapi galus savelkoša rakstnieka dzīvē. Tas arī ir kaut kas, ko, man liekas, ir svarīgi pateikt: ne visi šī stāsta varoņi ir izdzīvojuši līdz šai dienai, tās sekas ir dažādas. Un daži ir ne tikai izdzīvojuši – tagad dzīvo normālu dzīvi. Tas ir bijis tāds atslēgas brīdis.
Es arī tulkotājai Maimai Grīnbergai esmu jautājusi, cik daudz aprakstītais sabalsojas ar Reina Rauda privāto pieredzi? Vai viņš ir viens no tiem puišiem, vai arī tur ir ļoti sintezēti tēli?
Mums sakrīt, ka Juris Hiršs (viņš gan ir drusku jaunāks par Reinu Raudu) varētu būt viens no šiem puišiem. Viņa personīgā pieredze ļoti sabalsojas ar to, kas ir rakstīts šajā tekstā. Es savā ziņā pat biju viens no šiem puišiem, tikai Latvijā. Mēs to lugā savienojām vairāk, bet romānā pašā ir jūtams, ka ir notikumi, kas ir romānā un paralēli ir manas atmiņas par braukšanu uz Helsinkiem, Zviedriju, manas atmiņas Ļeņingradā vai manas atmiņas ar to laiku, un tās ir nedaudz citā laika periodā vai, ja tas ir tas laika periods, tad tas nav jaunietis, nedaudz pāri divdesmitgadīgs cilvēks, kurš nu ir iekļuvis šajā vēstures mutulī.
Jūsu izrādē ir dažādu vecumu aktieri – Juris Hiršs, Voldemārs Šoriņš un tad ir pavisam jauni aktieri. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē arī tādu nelielu vēstures stundu viņiem?
Man liekas, ka tas arī bija tas jaukais, ka mēs to darījām kopā un tieši tā, pirmajās mēģinājumu nedēļās pieredzējušākie aktieri, arī Juris Lisners, varēja nodot, kāda bija viņu sajūta tajā brīdī – gan tā lielā pārliecība, gan tā lielā nedrošība. Ja mēs godīgi par to laiku, tad
tā absolūtā tautas vienotība bija ļoti svarīgs tēls, ko mēs radījām priekš ārējās pasaules, lai mēs iegūtu brīvību, bet visi labi zina, kāda tā realitāte bija. To arī Reins Rauds par Igauniju stāsta un to arī mūsu aktieri stāstīja, par to dzīvi, kāda tajā brīdī bija.
Kaut vai barikāžu brīdī, kad tu brīžiem nezini, kādi ir citu cilvēku motīvi šajā brīdī. Ne vienmēr tie bija vienādi. Un ne vienmēr tu pats, iedams, stāvēdams, zināji, kāda ir tava biedra, drauga motīvi.
Un augusta pučs – jums tas izrādē notiek ļoti ātri. Man šķiet, ka augusta pučs bija ļoti interesants. Tur varēja dažas dienas ilgāk un būtu ļoti interesantas psiholoģiskas atklāsmes.
Savā ziņā mēs ļāvāmies spiegu trillerim, kas tajā brīdī bija. [..] Tur noteikti būtu bijusi telpa bailēm, par to cik daudz cilvēku visticamāk domāja, ka ir vēstures pareizajā pusē un pēkšņi atklājas, ka viņi nav, ka viņi ir kļūdījušies un viņi būs tie, par kuriem nerakstīs vēsturi, iespējams, šie cilvēki tiks izdzēsti. Domāju, ka šīs bailes noteikti bija. Romānā tas ir sadiegts ar bēgšanas brīdi. Man drīzāk likās [svarīgi] panākt šo trakumu, ārprātu, kur dažbrīd citiem cilvēkiem jau ir citas problēmas, kur ir lielākas bailes un šausmas. Līdz pēdējai stundai šī sistēma cilvēku dzīves varēja sabojāt, un to [sajūtu], cerams, es panāku ar šo stāstu.
Vēstures tēmas tev ir no izrādes izrādē. Kāpēc?
Tāpēc, ka tas ir ne vienmēr vieglākais, bet man ceļš, kā runāt par šodienu. Dažreiz tev ir savs viedoklis par konkrētu situāciju, bet tu nezini vai tev būs taisnība beigās. Mēs nezinām, kur ir beigas, kur ir kaut kāda punkta beigas. Parasti gan jau zinām, ja ticam savai sirdsapziņai. Tad mēs vai nu viņai neklausām un pārkāpjam viņu, un dažreiz arī uzvarētāji ir citi, kuriem nav saikne ar sirdsapziņu. Bet palīdz tas, ka ir kaut kāds stāsta nobeigums, ir kaut kāds punkts, kuru var novilkt un tomēr pētīt cilvēkus ļoti ekstrēmos apstākļos. Un vēsturē es tos atrodu ik mirkli. Man gandrīz jātaisa gada pauze ar kādu citu vēstures periodu, kādā citā valstī. Šajā pašā 80. gadu beigu vai 80. gadu sākuma [periodā] ir jau nākamā ideja. Ir pāris stāsti, ar kuriem tu jau esi nomocījis pietiekami tos skatītājus. Būtībā, pētot šo vidi, tu atklāj jaunu stāstu, jaunu telpu, kur var skatītājiem dot savu dažbrīd pusotru, dažbrīd trīs stundas laika. Tu ieeja tajā telpā un tev atklājas – šeit ir skaists stāsts, šeit ir kāds varonis. Latvijā tieši tāpat ir savi disidentu stāsti, kas ir jau brīnišķīgi uzrakstīti citu autoru darbos, kurus arī var pārvērst skatuves darbos.
Vai igauņiem pašiem Reina Rauda “Perfektā teikuma nāve” arī ir uz skatuves?
Nē.
Tas bija Reinam Raudam liels notikums – tas, ka šis nonāca uz skatuves. Un arī pārsteigums, kā mēs to izdarīsim.
Tas nav tāds viens no gadījumiem, nē. Tas bija ļoti īpašs brīdis viņu satikt.
Mēs “Kultūras rondo” studijā esam runājuši par šī rudens kultūras notikumu sastrēgumu, arī pirmizrāžu sastrēgumu. Vai nav drusku bail par izrādes likteni tajā sastrēgumā?
Jā, ir. Tādā situācijā mēs nonācām. Lielākais mēģinājumu periods bija pagājušogad no rudens vidus līdz decembrim. Mēs pārtraucām mēģināt, jo bija iestājusies ārkārtas situācija un arī visu to periodu, tā kā mums ir dažādas paaudzes cilvēki, mēs ļoti uzmanījāmies un ik pa brīžam nācās kādam izkāpt ārā no mēģinājumu perioda, lai pēc tam atgrieztos, ja nu kāds kontakts pat attāli ir bijis. Mēs mēģinājām ļoti, ļoti uzmanīties tajā brīdī. Šajā reizē tas pats process bija maigāks, jo nebija jābaidās, mēs varējām justies daudz maz droši, ka mēs varam strādāt. Bet, jā, mēs esam tādā interesantā situācijā un tas nav ikdienišķi, jo parasti jau tomēr pirmizrāde ir kāda [viena] mēnesī un tas atkal aicina skatītāju skatīties arī visas pārējās izrādes, kuras viņi nav paspējuši noskatīties. Pašlaik gandrīz viss repertuārs ir jauni darbi. Tas nav vienkāršs process un tad ir tikai jācer, ka cilvēki viens otram pados ziņu, ka ir vērts kādu konkrētu izrādi redzēt.
Kādi tev pašam ir plāni tagad?
Es cenšos būt šī sastrēguma apmeklētājs – skatītājs. Man pašam ar jau kādu laiku ir iesākts darbs Liepājā pie Maksa Friša lugas “Biogrāfija. Spēle”, kas ar vēl nav iestudēta Latvijā. Ļoti skaista, ļoti interesanta luga, ar ļoti interesantu formu.
Tagad būs Liepāja?
Jā, tas arī man savā ziņā ir sastrēgums. Darbs jau sākās no augusta, bet tagad bija jānodod skatītājiem divas pagājušajā sezonā Nacionālajā teātrī tapušās izrādes – gan “Riests”, gan “Perfektā teikuma nāve”.
Kurš vēstures posms tev tagad būtu interesants?
Man vēl joprojām ir divi stāsti. Viens varbūt glabājas uz pāris gadiem. Tas pats padomju laiks. Bet man liekas, ka ir diezgan interesants tomēr un vērtīgs [..] 2000. gadu sākums.
Krīzes periodu mēs esam apskatījuši, bet pirmskrīzes periodu – to, man liekas, būtu vērts, it sevišķi pašlaik. Protams, es to nepaspēšu tagad līdz vēlēšanām, bet būtu vērts atgādināt, jo daži cilvēki ļoti rēķinās ar to, ka šis periods ir aizmirsts.
Kādas politiski briesmīgas darbības tika veiktas tajā laikā. Un cik daudz ko mēs nepamanījām, mēs ļāvām tām notikt. Jo katram jau ir savas lietas, katrs dzīvo savas dzīves un pieņēma daudzas lietas par normu tajā laikā. Tas ir interesants periods, kurā ir arī ļoti interesanti stāsti.
