Nav vairs noslēpums, ka Ieva būs titullomā Viestura Kairiša nākamajā iestudējumā – Ibsena lugā "Brands". Par ko Ievai nākas domāt, strādājot ar šīm lomām, ar kādām emocijām viņa piedalījusies vienā no "Dailes kanona" koncertizrādēm – par to sarunā "Šņorbēniņos" ar teātra zinātnieci Ievu Struku.
Kad sāki apgūt aktrises profesiju profesionālā līmenī, vai varēji iztēloties, ka trīsdesmit gadu vecumā uz skatuves spēlēsi ne tikai Raini, bet būsi arī Ibsena Brands? Vai skola var sagatavot šādiem uzdevumiem, kādus profesionālā dzīve tev piespēlē?
Skolā jaunības maksimālisma sajūta nostrādāja, un varēju iztēloties, ka kāpšu augstu, man būs tādas un tādas lomas… Tad ar laiku, kad ienāc teātrī, saproti realitāti – kas un kā notiek.
Kāpšana virsotnēs ir atkarīga no ļoti daudziem apstākļiem, ne tikai no tevis.
Es biju diezgan pārsteigta gan par Raini, ko man piespēlēja liktenis, gan par Brandu. Tā baiļu sajūta, ko izjutu, sākot strādāt pie Raiņa lomas, bija prātam neaptverama, jo man likās, ka to nedrīkst un nevajag aiztikt. Un vēl tas, ka šo lomu spēlē Ieva Segliņa, jau automātiski paģēr, ka tas ir smieklīgi un amizanti. Manā uztverē Rainis nedrīkstēja tāds būt. Šajā iestudējumā par Smiļģi man bija ļoti grūti tikt vaļā no tā, ka jebkas, ko es mēģinu, un jebkurš formas ceļš, kuru es mēģinu iet, nes sev līdzi šo karikatūru, šo ķēmošanos. Raiņa lomas veidošanas laikā man bija pamatīga cīņa ar Melno bruņinieku sevī. Man likās, ka tam ir jābūt ar jēgu, tam ir jābūt kaut kam vairāk, un līdz tam bija ļoti grūti nonākt. Bet es tvēros, pirmkārt, pie tā, ka izrāde ir par Smiļģi – viņš ir formu lauzējs, jaunu ideju nesējs, un līdz ar to es sev atļauju šajā iestudējumā spēlēt Raini, jo mēs runājam par Smiļģi. Tad sev pateicu, ka vēlos iet to ceļu, kur smieklīgs un asprātīgs ir Māras Zālītes teksts, nevis tas, kā Ieva Segliņa spēlē Raini. Pateicoties saviem kolēģiem, savai spītībai un Viesturam, mēs nonācām pie šāda rezultāta.
Vai Raini, tavuprāt, šādi ir problemātiski attēlot tādēļ, ka tas ir Rainis, kas ir mazliet īpašāks nekā citi autori, vai tādēļ, ka tā ir reāla, dzīvojusi personība? No šodienas, skatoties atpakaļ laikā, piemēram, Smiļģa laika izrāžu bildes ir komiskas, es mazliet baidītos no vārda "smieklīgas", bet tas pats Rainis peldkostīmā arī ir amizanti aizkustinošs.
Aizkustinošs, jā, manā uztverē viņš nav smieklīgs – viņš ir aizkustinošs. Manuprāt, lielākais ieguvums izrādē "Smiļģis", un tas attiecas uz visiem personāžiem, ir sajūta, ka mēs spēlējam šo izrādi ar nedaudz cieņā noliektu galvu.
Tā nav Smiļģim glaimojoša izrāde, tā nav slavējoša – tā ir reāla, bet ar cieņu pret savu vēsturi, pret šiem dižgariem.
Tāds nebija uzdevums – tas tā vienkārši notika kopā ar Viestura idejām, inscenējumu un mūsu izpratni par to, kā skatīties uz šiem cilvēkiem tā, lai tas aizkustinātu, nevis liktu smieties par šo teatralitāti.
Man ir sajūta, ka tomēr ir vērts nodalīt cilvēku no viņa darbiem. Darbi, protams, padara cilvēku par dižgaru, bet viņš pats ir tikai cilvēks ar galējām izpausmēm un ne tuvu patīkamu raksturu. Tu nevari būt eņģelis un uzrakstīt šāda veida darbus, tāpat kā tu droši vien nevari būt brīnišķīgs cilvēks un veidot izcilas izrādes. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi grūti vai vismaz ļoti reti savienojams. Tādēļ mazliet apmulsu par to, ka tu teici "ko drīkst un ko nedrīkst", jo es teiktu – nedrīkst ņirgāties vai nedrīkst pazemot.
Drīkst, bet ne šīs izrādes ietvaros. Viestura interpretācijā Rainis arī staigā nedaudz virs zemes, viņš sevī nes savu mākslu. Pie tā, ka viņš risina ļoti konkrētas problēmas, viņš šajā izrādē tomēr arī iemieso savu darbu. Tāpat kā Smiļģis – risinot ļoti konkrētas problēmas un sadzīviskas lietas, viņš mūsu izrādē nepārtraukti nes sev līdzi arī savus iestudējumus. Mēs skatījāmies no šī skatupunkta – drīkst un citreiz pat vajag rakāties veļā.
Tas nav tikai jautājums par privāto dzīvi, tas drīzāk ir jautājums par to, vai liels mākslinieks ir liels cilvēks. Režisors Kirils Serebreņņikovs, atbraucot šurp un strādājot Nacionālajā teātrī, uzdeva drīzāk retorisku jautājumu par to, vai mēs katrs patiesībā esam kā Rainis, par to ļoti varētu diskutēt. Raiņa darbus liela daļa cilvēku lasījuši sakostiem zobiem, jo skolā lika. Šis nospiedums paliek, jo šie tēli mūsu apziņā dzīvo. Tad aktieriem sevī bija jāatrod tas Rainis, ieskaitot Lolitu Cauku un Maiju Doveiku, kas šķietami bija Aspazijas, bet tomēr arī viņas bija Raiņi. Kas ir Ievas Segliņas Rainis – nevis šajā izrādē, bet dzīvē?
Izejot cauri šim ceļam līdz izrādes Rainim, es kļuvu par jēdzīgāku cilvēku. Ir jābūt nepārtrauktai vēlmei un gribai būt emocionāli inteliģentam cilvēkam. Tas sevī ietver gan Raiņa darbus, gan arī Raini pašu, un
es vēlos sevī no Raiņa paturēt vēlmi un gribu būt emocionāli inteliģentam cilvēkam.
Vai šī sevis pilnveide nav arī Branda tēma? Neliela atkāpe, runājot par Brandu. Juris Žagars intervijā "Latvijas Avīzei" šī gada vasarā publiski pateica, ka Branda lomā būsi tu, līdz ar to vismaz kaut kādai Latvijas daļai tas nav noslēpums. Man liekas, ka šis darbs Viestura Kairiša dzīvē bija neizbēgams, jo pēc "Pēra Ginta" neiestudēt Brandu, zinot viņa radošās ambīcijas, tas būtu ļoti dīvaini, ja viņš pie šī darba nepieķertos. Nav tā, ka tev ir obligāti jāuztaisa abi un jāveido diloģija, bet Viestura gadījumā tā tomēr kaut kādā veidā ir diloģija. Kāds ir tavs aktrises vai mākslinieces priekšstats par to, kas tad ir Brands? Šobrīd vēl nevar runāt ne par izrādes koncepciju, ne par to, kā darbs notiek, kamēr tas vēl nenotiek. Kas pēc tavām domām ir būtiskā tēma Ibsena lugā?
Es ar šo tēmu dzīvoju kopš tās dienas, kad par to uzzināju. Tas bija liels satricinājums, emocionāls piedzīvojums, saviļņojums. Pirmie vārdi, ko sev pateicu – nē, es to nevarēšu, Viestur, tu esi ārprātīgs! Tad emocijas savācu un sapratu, ka šāds izaicinājums varbūt ir iespējams tikai vienreiz dzīvē, un nu ar tādu Branda sparu es savās domās jau esmu metusies tajā iekšā un ļoti gaidu brīdi, kad mēs ķersimies tam klāt. Man Brands ir par gribu, par vēlmi būt labākam, par spēju just virzību uz augšu kalnā un sevis pārvarēšanu, lai atrastu drosmi tam. Es par to ļoti daudz domāju, raugoties apkārt uz cilvēkiem, kas arī ir liels satricinājums. Atklājums par to, kādā sabiedrībā mēs dzīvojam šobrīd.
Es kaut kādā ziņā savā mākslas pasaulē biju pasargāta no realitātes, un šobrīd mani tiešām emocionāli satricina lielas daļas apkārtējo cilvēku nespēja būt empātiskiem, nevēlēšanās iedziļināties un izprast.
Te nav runa tikai par šīsdienas aktuālāko tēmu, bet arī par nesenajām tēmām. Pēdējā pusotra mēneša laikā man ir sajūta, ka es stāvu, man pa vienam izsit pakāpienus un tagad es attopos un esmu spiesta redzēt to agresiju un emocionālo pagrimumu sabiedrībā. Man ir bail to apzināties, man ir bail to redzēt. Man tas ir jāredz kā māksliniekam, bet manī tas iedveš bailes no saviem līdzcilvēkiem, kas ir diezgan traģiski.
Vai tev nav bail būt nevajadzīgai ar to, kādas tēmas tu no skatuves piedāvā cilvēkiem?
Šobrīd sajūta ir brīnišķīga. Es varu lepoties ar savu teātri un tām idejām, ko teātris risina un piedāvā skatītājiem. Šobrīd man nav šīs bezjēdzības sajūtas, tiešām nav.
Kas tev pašai ir Dailes virsotne?
Manuprāt, tā ir vēlme saprast, kur tu esi, vēlme skatīties, vēlme lasīt un apziņa, ka tev ir iespēja būt blakus un smelties informāciju, zināšanas un attieksmi pret darbu no cilvēkiem, kuri ir satikuši Smiļģi. Mums ir jābūt šodienā ar vēstures apzināšanos. Ir jājūt, kur Dailes teātris iet, un ir jābūt individuālai, egoisma apvītai tieksmei pēc panākumiem. Man tas laikam ir kaut kas visaptverošāks. Es esmu liela Dailes teātra patriote. Ļoti priecājos kopā ar Dailes teātri, esmu gatava skumt kopā ar Dailes teātri, gatava krist bedrē un pēc tam rāpties ārā. Es neesmu gatava tajā brīdī, kad mēs esam bedrē, pacelt rokas un pateikt: "Es eju tur, kur ir virsotnes."
Vēl nesen tāda sajūta bija pirmizrādes vakarā ar skatītājiem. Nodzisa gaismas, izrāde bija nospēlēta un tad iedegās gaisma. Smiļģiem ir neliels uzdevums paklanīties kā Smiļģiem. Mēs, meitenes, jau stāvam kulisēs un gaidām paklanīšanos, un iedegas gaisma. Ir pilnīgs klusums. Kā Lilija Štengele saka – tas svētais klusums, kuru aktieris dzird, pirms atskan aplausi. Svētais klusums, kurā klausās pats Dievs. Tad aizraujas elpa, un tu saproti, ka esi liecinieks kaut kam ļoti nozīmīgam.
Tātad pie jums ieradās Smiļģis.
Jā, tāda sajūta bija. Lai cik tas romantiski neizklausītos, tā bija maģija. Mēs abas ar Ilzi Ķuzuli stāvējām blakus, abas saskatījāmies un ievilkām elpu, un mums lija asaras.
Man ļoti patīk leģenda par Lauri Dzelzīti, kurš triec krēslu un saka: "Bet kur tad ir tas Smiļģa gars?" Pēc tevis stāstītā gribu ticēt, ka Smiļģa gars tomēr ir ieradies, mīt Dailes teātra šņorbēniņos un klīst starp Dailes teātri un Jauno Rīgas teātri, kur tomēr arī viņa namiņš.
Jā, viņš ierodas. Viņš ir brīžiem negants, brīžiem mīlošs, kā jau Smiļģis, kurš spēj būt jebkas. Viņš pie mums noteikti viesojas – gan labos, gan ne tik labos laikos.
