Latvijas Televīzijas kultūras ziņu veidotāji pirmizrādē lūdza skatītājiem komentēt izrādi un uzdot jautājumus režisoram, izveidojot tādu kā neklātienes diskusiju par šo iestudējumu.
„Man gribētos jautāt, kāpēc vispār šo lugu režisors ir paņēmis un kāpēc šāds spēles stils?” jautā pirmizrādes skatītāja, aktrise Ausma Kantāne.
„Pirmkārt, tā ir viena no izcilākajām divdesmitā gadsimta lugām, otrkārt, tā nekad nav uzvesta Latvijā un ir speciāli pēc Nacionālā teātra lūguma pārtulkota latviski,” atbild režisors Andžejs Bubeņs. „Treškārt, tā mūsdienu dzīves kontekstā kļūst šausmīgi mūsdienīga, un pats lugas materiāls lieliski ļauj aktieriem izpētīt personīgās iespējas parādīt sevi kā aktieri un cilvēku. Un, ceturtkārt, pati luga nevienu neatstāj vienaldzīgu; nemīlu tekstus, kas vienaldzīgi attiecas pret cilvēkiem.”
Pirmizrādes skatītāja, politiķe un mediķe Ingrīda Circene uzskata, ka „jābūt pilnai sirdij, lai tik negatīvi parādītu visu dzīvi”.
„Mēs nevarējām atrast nevienu pozitīvu varoni visā šajā pirmajā cēlienā un Johana Štrausa mūzika ir kā disonanse ar visu to, ko rāda vismaz šai pirmajā cēlienā,” saka Circene.
Kāpēc tik daudz tumsas, ļaunuma, kāpēc liekas, ka dzīve ir tik slikta?
„Luga uzrakstīja trīsdesmitgadnieks, cilvēks, kurš traģiski gāja bojā,” skaidro režisors. „Ja jūs šobrīd aptaujātu jaunos cilvēkus, vai viņi ir laimīgi un apmierināti ar to, kas gaidāms rīt, baidos, ka atbilde nebūs pārāk rožaina. Tāpēc šī luga ir ļoti aktuāla, nedomāju, ka tā ir negatīva, drīzāk ļoti skarba un ļoti nežēlīgas atbildes piedāvā, jo esam pārāk pieraduši skatīties spogulī un sevi slavēt, teikt, cik esam gudri, skaisti, talantīgi
Lugas autora, ungāru literāta Ēdena fon Horvāta darbus vieno vēlme runāt par pilsonisko sabiedrību un tautas kultūru sava laika politikas un vēstures kontekstā. Viņš dzimis tieši divdesmitā gadsimta sākumā, viņa tēvs bija diplomāts, tāpēc Horvāts bieži bija spiests mainīt dzīvesvietas, nākot pie varas nacionālsociālistiem, viņš iekļūst nevēlamo autoru sarakstos un spiests pamest Vāciju, nonākot Vīnē. Ceļojot uz Parīzi, 38 gadu vecumā traģiski iet bojā vētras izrauta koka dēļ.
„Es ar interesi gaidu, kā tas beigsies, jo arī stāvu apjucis, es nevaru tādu skatu uz dzīvi pieņemt. Man šobrīd ir milzīgs jautājums, kāda ir dzīves būtība?” jautā pirmizrādes skatītājs, zinātnieks Andris Buiķis.
„Luga stāsta, cik mums ir daudz netikumu un iekšējo dēmonu, ar kuriem dzīvē jāprot satikties,” skaidro režisors. „Mēs nedodam nekādas atbildes un nedodam padomus, kā jādzīvo, bet reizēm teātrī pašam ar sevi vajag satikties, jo, ja teātris pārvēršas tikai izklaidē, ar to nepietiek.”
Savukārt pirmizrādes skatītājs, komponists Raimonds Pauls atzīst, ka ir patīkami pārsteigts par iestudējumu, jo tas, pārstāvot citu režijas skolu, piedāvā daudz interesanta. Maestro kaifojis arī par Štrausa mūziku.
