Izrāde saņēmusi piecas 2013./2014. gada sezonas "Spēlmaņu nakts" balvas: "Grand Prix", Gada mazās formas izrāde, Gada režisors (Elmārs Seņkovs), Gada gaismu vai video mākslinieks (Oskars Pauliņš) un Gada mūzikas autors (Edgars Mākens). Tā gada žūrijas pārstāvis, teātra kritiķis Atis Rozentāls atgādina, ka tas bija pirmais gads, kad žūrija atsevišķi vērtēja lielās un mazās formas izrādes: "Un faktiski uzreiz, ar pirmo piegājienu, "Ezeriņš" lauza priekšstatu, ka lielā forma automātiski ir labāka – šī izrāde mūs pārliecināja ar absolūtu visu komponentu vienību.
Pirmkārt, Elmārs lielā mērā bija reabilitējis vārdu "teātris". Jā, viņš balstījās Ezeriņa tekstā, bet bija atradis absolūti precīzu formu, kādā to ielikt, un atslēgas vārds bija – ekspresionisms.
Parādās spēle ar klišejām – balti nokrāsotām sejām, spokainiem akcentiem, saglabājot Ezeriņa latviskumu. Un, cik interesanti – pats Elmārs nelieto vārdu "ekspresionisms", kas ir visa atslēga.”
"Jau no skolas laikiem Ezeriņš man palicis atmiņā – tie bija ļoti īsti stāsti, un tos varēja izlasīt," pirmo saskari ar Jāņa Ezeriņa novelēm atceras režisors Elmārs Seņkovs.
Arī studiju procesā viņš turpinājis iepazīt Ezeriņu: "Studiju laikā viens kursa biedrs uztaisīja vienu Ezeriņa noveli kā lielu farsu – pats spēlēju tajā etīdē un sapratu, ka tā laikam ir pareizākā atslēga, kā šos stāstus stāstīt. Jo Ezeriņa novelēs nav psiholoģiskā dziļuma – viņš pats bijis atraktīvs bohēmists, novērojis cilvēkus, situācijas, daudz lasījis, un pēcāk to visu mēģinājis apkopot, koncentrētā veidā ieliekot vienā novelē. Tāpēc viņa noveles ir īpašas ar savu paradoksu un negaidītību.”
Iestudējumā, kurā iekļautas deviņas Ezeriņa noveles, tostarp arī pašas populārākās ("Kādas blusas stāsts", "Mērkaķis" un "Melnais Pēteris"), piedalās septiņi aktieri: Astrīda Kairiša, Ināra Slucka, sākotnēji Madara Saldovere, tagad Dita Lūriņa, arī Uldis Anže, Normunds Laizāns, Uldis Norenbergs un Jānis Skanis.
"Aktieriem bija iespēja izvēlēties savu mīļāko noveli. Domas sakrita. Likām tās sakarīgā un interesantā vijumā, lai sajūtu ziņā veidojas asociatīva dramaturģija,” atceras Seņkovs.
Interesanti, ka visatpazīstamākā no novelēm – "Kādas blusas stāsts" – šajā iestudējumā guvusi jaunu interpretāciju.
"Pretēji citiem redzētajiem iestudējumiem blusa te pēkšņi parādās kā tāda vampīrmeitene ar asiņainu muti – un tas stāsts iegūst pilnīgi citu ekspresiju, kļūst par citu notikumu," sajūsminās Rozentāls.
Solonumurs ir katram aktierim, tomēr svarīgs kopējais izrādes noskaņojums, par to pārliecināts Normunds Laizāns: "Ja to noveli vienkārši stāstītu, diez vai tas būtu tik uztverami – nav tās tik vienkāršas kā vakara pasaciņas.
Grimi, frizūras, tēlu izpausmes līdzekļi – mums tur gāja visādi…
Režisora vēlme bija – paskatīties, ko dara citi, lai sajūta visiem būtu viena.”
Izrādes kopējo noskaņu spilgtu dara Edgara Mākena muzikālais noformējums un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa paveiktais, šajā iestudējumā arī grima mākslinieces Maijas Gundares, dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces un scenogrāfa Aigara Ozoliņa devums.
Uldis Norenbergs novelēs ietverto varoņu īpašības skaidro tā: "Greizsirdība, izkāpināta, aizdomība, pat šizofrēnija – mans tēls ir greizsirdīgs pat uz beigtu mušu! Tāds ironisks piesitiens…”
Normunds Laizāns stāsta: "Dzīvē ir tik daudz cilvēku, kas ļoti atšķiras no mums pieņemtā uzvedības vai runas veida… Taču arī šo cilvēku dzīve ir piepildīta – nekādā mērā viņus nedrīkstam apšaubīt! Arī viņi ir cilvēki.”
Teātra kritiķe Valda Čakare recenzijai par izrādi "Ezeriņš" izvēlas virsrakstu "Doktora Seņkova kabinets" un raksta, atsaucot prātā 1920.gada vācu mēmo šausmu filmu: "Roberta Vīnes programmatiskā ekspresionisma filma "Doktora Kaligari kabinets" ir pirmā uzstājīgā asociācija, kas iešaujas prātā un nelaiž vaļā visā izrādes garumā.
Režisora Elmāra Seņkova un dramaturģes Rasas Bugavičutes teatrālajā versijā par Jāņa Ezeriņa novelēm netrūkst ne trīcošu melnbaltu gaismu, kas atgādina vecas saplaisājušas kinolentes raustīšanos, ne līķa bālumā grimētu aktieru seju, ne mehānisku kustību, ne murgainas atmosfēras.
Ir pat skapis!"
"Tā ir mana iekšējā sajūta – šobrīd alkstu pēc īsta teatrālisma, farsa, estētiskā teatrālā skaistuma. (..) Izrāde ir absolūti precīzs galaprodukts, kādu es vēlētos redzēt teātri – tas ir tikai sākums, pētot formas teātri. Aizvien vairāk sāku saprast, kas mani iedvesmo – sākot no klaunādēm līdz izteiktam formas teātrim,” – tā Elmārs Seņkovs. Mēs tagad zinām, ka savos nākamajos darbos režisors spers soli vēl izteiktākā teatrālismā, bet šīs režisora domas uzklausītas 2014.gada pavasarī, kam sekoja triumfs "Spēlmaņu naktī" un skatītāju nezūdošā interese par izrādi "Ezeriņš", kas jau nonākusi teātra klasikas statusā.
