Lai iestudētu Brēmenes muzikantus, pērn teātris pat rīkojis lugu konkursu, kurā uzvarējusi izrādes režisora Ivara Lūša versija.
„Vēstījums ir klasisks – tā ir draudzība, mēs jau varam skriet un meklēt labāku vietu, dziļākā būtībā. Kas tad ir Brēmene? Tie ir labi draugi apkārt, un tad jau visur ir labi," skaidro režisors.
Ivars Lūsis centies nebūt didaktisks, bet cer, ka skatītāji par dažiem būtiskiem šīs pasakas vēstījumiem tomēr aizdomāsies.
Galvenā jēga jau ir par mūsu mazākajiem brāļiem, nedzīsim viņus uz ielas un nedarīsim pāri saviem tuvākajiem. Tas tikpat labi var attiekties kā uz dzīvniekiem, tā cilvēkiem," saka Lūsis.
Izrādes scenogrāfei un kostīmu māksliniecei Anitai Znutiņai-Šēvei izrāde saistās vēl ar vairākiem būtiskiem zemtekstiem.
„Arī par to, kā mēs novecojam. Kas ar mums notiek tad, kad mēs esam veci un nevienam nevajadzīgi... Tur ir arī tēmas par līdzjūtību, draudzību, patiesībā daudzām būtiskām lietām," atzīmē Znutiņa – Šēve.
„Tas ir stāsts arī par maniem vecākiem un krustvecākiem, tantēm... cilvēkiem, kuri ir godīgi visu mūžu nostrādājuši un pēkšņi izrādījies, ka viņi nevienam nav vajadzīgi," stāsta Santa Didžus, kurai izrādē ir Sēnes un Saimnieces loma.
„Ir jau daudz cilvēku, kas zaudē darbu arī ne-pensijā, un tad ir tā, ka tev pamet ideju darīt to, kas sirdī, ej un dari, es eju un daru. Es nepalieku tur, kur viens ceļš – kļūt par desu," – tā Ēzelis Miķelis Žideļūns.
Izrāde notiek lielajā zālē un tās auditorija -, sākot no pašiem mazākajiem, kam būtiski atgādināt, kas ir rūpes un atbildība, pret tiem, ko pieradinām un paņemam savā gādībā.
