Konstantīns Bogomolovs aizvadītajā teātra sezonā saņēma „Spēlmaņu nakts” balvu kā gada režisors par Liepājas teātrī iestudēto izrādi „Stavangera”. Maijā šis iestudējums tiks vests uz prestižo Vīnes festivālu (Wiener Festwochen) un tiks spēlēts trīs vakarus. Savukārt janvāra beigās Varšavas Nacionālajā teātrī tapis jaunākais Bogomolova skatuves darbs „Ledus”.
Izrādes „Ledus” valodas melodija ir daudzveidīga – spriega, monotona, reizēm vecišķš runas veids, arī izkliegts teksts un atkal vienmuļas runas plūdums. Tam visam ir sava jēga un nozīme. Tāpat kā Lista un Ligeti kompozīciju iekļaušanai izrādē.
Vladimira Sorokina romāns „Ledus”, kas izrādes pamatā, stāsta par īpašiem cilvēkiem, izredzētajiem – blondiem, zilacainiem ļaudīm, kas sabiedrībā meklē sev līdzīgos, sirdscilvēkus.
Literārajā darbā daudz vardarbības, neķītrības, necenzēti vārdi. Režisors savā interpretācijā šos izredzētos rāda kā mirušo valstību.
Varšavas teātra skatītāju domas tūdaļ pēc izrādes noskatīšanās :
Man iestudējums šķita interesants, bet es domāju, ka visi klātesošie to neuztvēra vienādi. Daži izrādi pameta pirms tās beigām. Varbūt viņiem šķita garlaicīgi...”
"Es domāju, ka pārsteidza. Daudziem izrādes leksika nebija pieņemama.”
Tas ir atšķirīgi, tā nav parasta izrāde. Nav viegli uztvert, iespējams, tā ir arī pārāk gara izrāde, gandrīz trīs stundas bez pārtraukuma.”
"Tas ir ļoti sarežģīts skatuves darbs, es nevaru atrast vārdus, lai izteiktu savas sajūtas.”
Iestudējuma forma nav jauna Polijas teātrim, bet izrāde skar ļoti sarežģītu tematu. Un tas nav skaidri pateikts. Bet izrāde ir lielisks pamudinājums pārdomām par dzīvi.”
Teātra kritiķes Līvija Dūmiņa un Dita Eglīte redzējušas Bogomolova jaunākos iestudējumus Čehova Maskavas Dailes teātrī – gan pēc Oskara Vailda tapušo izrādi „Ideāls vīrs. Komēdija”, gan „Karamazovus” pēc Dostojevska romāna motīviem.
„Man liekas vislakoniskākā, ko esmu redzējusi. Vēl lakoniskāka par „Stavangeru”,” atzīst Līvija Dūmiņa. „Postmodernismā gandrīz vai obligāta ironija, parodija, citēšana, dažādu nozīmju krustošana, kas rada vēl kaut kādas jaunas nozīmes. Šeit tā visa nebija, manuprāt.”
Arī nesaprotot poļu valodu, skaidrs, ka skatītāji zālē iesmējās, sadzirdot necenzētus vārdus. Kādā intervijā romāna autors Vladimirs Sorokins paskaidro:
„Piecus gadus esmu dzīvojis Piemaskavas strādnieku ciematā, kur viņu laikabiedri sarunājās, lietojot tikai neķītrus vārdus. Neķītrība, rupjība – tā ir viņu enerģētikas daļa, pasaules daļa. Jā, es rakstu nežēlīgu prozu...”
Izrādes telpu veido scenogrāfe Larisa Lomakina, viņa ir režisora komandā, jo kopā veidojuši iestudējumus Maskavā, arī „Stavangera” bija abu kopdarbs. Izrādē „Ledus” skatuve piepildīta ar izlaižamiem krēsliem, kuru audums smilšu krāsā atgādina zemes slāņus.
Aktieru spēle pārliecinoša, kaut arī režisors bija devis grūtus uzdevumus, piemēram, monotonā balsī, pat iemidzinoši runāt garus monologus… Arī Varšavas iestudējums apliecina, ka režisors mīl savus aktierus, pārliecināta kritiķe Dita Eglīte.
Vladimira Sorokina „Ledus” piedzīvojis vairākas skatuves versijas, pirms dažiem gadiem Budapeštas Nacionālajā teātrī tika iestudēts „Ledus” un to rādīja Toruņā, teātra festivāla „Kontakts” laikā; toreiz bija atsauksmes kā par naturālu iestudējumu ar kailiem ķermeņiem. Kritikās lasām: „sekta meklē īpašas sugas cilvēkus, bet tā vien šķiet, ka tādus var radīt, skatoties šādu izrādi. Protams, var adaptēt, „Ledu” skatuvei, kā to izdarīja režisors Alvis Hermanis – eleganti, atturīgi, ar līdzcietību un mīlestību pret cilvēkiem”.
Bogomolovs par ieceri iestudēt Sorokina „Ledu” izteicies: „(..) ļoti maz ir mūsdienu autoru lugu ar klasikai raksturīgo vērienu, apjomu domas dziļumu. Ir tāds Vladimirs Sorokins, kuru vēlos iestudēt, taču Krievijā man to neļauj darīt. Esot pārāk cietsirdīgs, nežēlīgs skats uz dzīvi. Manā uztverē Sorokinam piemīt kosmosa plašums, domas vēriens, dziļums, interesantums.”
Katrā ziņā šī izrāde ļoti skaidri apliecina, pierāda Bogomolova postulējumu, ka teātris nav sirdij un emocijām, teātris ir prātam. Šeit intelektuālais dziļums un mērogs, protams, ir milzīgs. Te ir jādomā, ir jādarbina prāts,” secina Līvija Dūmiņa.
Arī skatītājam režisors sagādā grūtības, jo panāk, ka, sēžot skatītāju vietās, nevar atbrīvoties un baudīt izrādi, tā vietā jādomā, jāseko un savā ziņā jābūt līdzdarbīgam uz skatuves.
Šajā sezonā Konstantīns Bogomolovs neiestudēs Liepājas teātrī iecerēto Ivana Turgeņeva lugu „Mēnesis uz laukiem”. Tas esot bijis smags lēmums abām pusēm – gan režisoram, gan teātrim. Iestudējums pārcelts uz nākamo sezonu.
