Kultūršoks

Kultūršoks. Svētkos jauni – stilizēti arheoloģiskie tērpi

Kultūršoks

Kultūršoks. Latvijas Kristīgais radio aicina dedzināt grāmatu

Kultūršoks

Bezpalīdzības un dusmu izpausme caur politisko teātri

Pagājušā gada nogalē vairākos Latvijas teātros pirmizrādes piedzīvoja izrādes, kuru centrālā tēma ir Latvijas politika, tas no jauna uzjundījis diskusijas par mākslinieku lomu politikā. Kā Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" veidotājiem atzīst izrādes "Kārkli" režisors Gatis Šmits, šo izpausmi iniciējušas dusmas un bezpalīdzība.

Gada sākumā pasaules un Latvijas  medijus aplidoja ziņa par Holivudas aktrises Merilas Strīpas aso vēršanos pret jaunievēlēto ASV prezidenti Donaldu Trampu. Saņemot "Zelta globusu" par mūža ieguldījumu, uzrunā aktrise pauda asu nostāju pret politiķa izteikumiem, kuros viņš publiski pazemojis un izmēdījis kādu "New York Times" žurnālistu ar invaliditāti. Tas raisa diskusijas par mākslas un teātra cilvēku iespējam, ietekmi un atbildību politiski atbildīgas nācijas veidošanā.

"Tas salauza manu sirdi, es to nespēju aizmirst, jo tā šoreiz bija realitāte, nevis filma, šāda augsta ranga amatpersonas uzvedība it kā dod tiesības visiem tā rīkoties. Necieņa vairo necieņu. Vardarbība provocē vardarbību. Kad spēcīgie izmanto savu pozīciju, lai uzbruktu citiem, zaudējam mēs visi," norādīja Merila Strīpa. 

"Te ir tas jautājums, cik cilvēka paša personība ir brīva un cik viņš pats grib būt tas, kas virza domu cilvēkiem. Mums aktieru kolektīvu lielākā daļa, man šķiet, pat neaizdomājas par to, ka viņš virzītu skatītāju uz kaut ko, viņš spēlē, dara savu darbu; un tā Strīpa jau pilda zināmu misiju, un viņa to var atļauties, jo viņa ir personība, viņa ir brīva personība, un tajā pašā laikā viņa saprot savu vietu sabiedrībā," skaidro Rīgas Stradiņa Universitātes (RSU) profesore Ilga Kreituse.

Padomu Savienības laikā Latvijas teātra nozīme brīvības gara un vēlmes pēc pārmaiņām veicināšanā bija ievērojama. Tas, pēc kā cilvēki klusi ilgojās, tika caur smalkiem zemtekstiem un slēptiem mājieniem iedzīvināts uz teātra skatuves, veicinot cilvēku ticību pārmaiņu iespējamībai.

Gata Šmita iestudējums "Kārkli" Jaunajā Rīgas teātrī, kā arī Valtera Sīļa "Veiksmes stāsts" Nacionālajā teātrī runā par mūsu laika politikas aktualitātēm, izgaismojot netaisnības melus, savtīgas intereses visdažādākajās ar politikas procesiem saistītās jomās.

Veidojot izrādi “Kārkli”, teātra kolektīvs ir veicis pamatīgu izpētes darbu, tiekoties ar inteliģences pārstāvjiem, zinātniekiem un politiķiem, kuriem viņi uzticas, lai saprastu šī brīža politisko bildi.

"Tas jau ir kliedziens tuksnesī, tie "Kārkli". Attopieties! Kas notiek?! Jums ar tādu maigu karotīti dod tādu ļoti saskābušu vecu zupu, lūdzu, ņem un ēd, un tu ņem un ēd, un smejies, un esi priecīgs, tu saproti, ka tas viss... nu tur ir jāraud, un tad tu piecelies, un tad tu ej prom - nu viss enterteiment beidzās," emocijām dalās Saeimas deputāts Artus Kaimiņš.

"Būtībā tās ir dusmas un bezpalīdzības sajūta, ka tu redzi šo nesodāmību, kas turpinās gadiem ilgi, un to, kad apkārt publika neprasa no politiķiem to, kas būtu jāprasa, un tad veidojās šīs dusmas," saka režisors Gatis Šmitis. "Šī izrāde, zināmā mērā šīs dusmas caur smiekliem un asarām izpauž, tādā ziņā tā aizķer tos cilvēkus, kas jūtas līdzīgi kā mēs, un tā ir droši vien daļa no mūsu inteliģences."

Režisors Valters Sīlis politikas procesus uztver ļoti personiski, savukārt teātra kritiķe Edīte Tišheizere skaidro, ka mākslinieks ir "tieši tāds pats cilvēks, tieši tāds pats pilsonis", kā visi pārējie.

"Es negribētu šķirt teātri no sabiedrības, mēs esam diezgan inerta sabiedrība, un mūsu teātris politiskā jomā ir tikpat inerts," uzskata kritiķe.

Latvijas teātru atkarība no politiķiem izpaužas to ietekmē uz teātra finansējumu, un tas liek uzdot jautājumus par māksliniecisko brīvību un pašcenzūru. Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis gan uzskata, ka "mākslinieks vispār tā nedrīkst atļauties domāt, māksliniekam vienkārši ir aizliegts domāt, cik viņš var atļauties, viņš var atļauties pilnīgi un absolūti visu, jautājums ir, cik viņam ir gaumes sajūtas."

"Nezinu, neatceros, ka kādu politisku jautājumu dēļ es teātrī kādam māksliniekam būtu kaut ko aizliedzis vai kaut ko aizrādījis, neskatoties uz to, ka vairāku “žurku” laikā ir bijuši man pazīstami politiķi, kuri ir zvanījuši, man pazīstami politiķi, viņi ir aizvainojušies un teikuši - varbūt to nevajag likt un tā, un tā tālāk, mēs nekad neesam reaģējuši uz to," stāsta Rubenis.

Kā atzīst "Kultūršoka" aptaujātie teātra un politikas pazinēji, no Latvijas politikas skatuves personāžiem varētu vēlēties vairāk meistarības un fantāzijas. Tomēr nelieli uzlabojumi pēdējos gados ir vērojami. 

"Viņi visi spēlē to lomu, kas ir ierādīta. Tie, kas uzstājas parlamentā, tie ir tie priekšrunātāji, ja tā varētu teikt - primadonnas, kam ir partijas vadība, vai partijas sponsors, pārējie ir statisti, un statisti tādi, kas ir apmēram tanī līmenī, ka "es jums atnesu tēju", augstākais teikums, ko viņam atļauj pateikt, viens otrs pat to teikumu nepasaka Saeimā, viņš vienkārši stāv kā apsargs," saka Ilga Kreituse.

"Viens no maniem lielajiem neatrisinātajiem jautājamiem, kāpēc mūsu politiķi grib izskatīties pēc multeņiem. Reizēm paskatoties uz Saeimu, liekas, nu tas taču ir tēls no "Simsoniem", tas ir tēls no citas multenes. Kāpēc viņi tik maz domā par savu politisko tēlu un padara sevi tik viegli parodējamu?" retoriski jautā Edīte Tišheizere.

Gan politikas eksperti, gan dažādās satraucošās norises uz pasaules un pašmāju politiskā teātra skatuvēm iezīmē cilvēku alkas pēc pārmaiņām, un tas vienmēr ir neparedzams laiks, kurā izšķiroša nozīme ir inteliģences pārstāvjiem.

No viņu piedalīšanās vai malā stāvēšanas dažādos pārmaiņu laikos nereti ir atkarīgs,  kādām vērtību un politiskajām sistēmām būs iespēja realizēties nākotnē. 

"Ir tāda lieta kā inteliģences atbildība, un inteliģences atbildība ir neļaut aizmirst par lietām, kas notiek, jo mūsu pasaulē ir tā, ka mēs esam tik daudzas reizes dzirdējuši šokējošus koruptīvus gadījumus un tiesu varas neizdarības, un tas nekur nesastiprinās. Man liekas, ka viena no inteliģences lietām ir saglabāt kaut kādu šo morālo vadlīniju," uzskata Gatis Šmitis. "Man liekās, ir drusciņ problēma, ka inteliģencei ir tendence iebāzt galvu smiltīs, uzskatīt, ka politika nav cienīga lieta, par ko runāt. Mēs tā kā mēģinām šo kauna traipu mazināt."

"Politiskajam teātrim un teātrim vispār nav jābūt tādam masas cīņā vedējam. Politiskajam teātrim ir jārada jukas. Tam ir jārada pretrunas un satraukumi, un strīdi," uzskata Edīte Tišheizere.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti