“Tas pārtraukums, kad atdzīvojās kultūras institūcijas, patiesībā bija ļoti neliels – tāds svaiga gaisa ievilkums, un ar to atkal tas ir beidzies,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” spriež Ojārs Rubenis, kurš situāciju teātrī, kultūrā kopumā uzlūko plašākā nogrieznī – no 2020. gada marta, nevis tikai kārtējā “lokdauna” ietvaros. “No vienas puses – par to, lai kultūra vispār varētu izdzīvot, ļoti rūpējas Kultūras ministrija. Man jāsaka, ka šoreiz ar ministru priekšgalā – viņš cīnās kā lauva, lai mēs varētu eksistēt. Viņi ir ielikti ļoti lielās spīlēs, tāpēc ka kultūra vienmēr kopējā situācijā nav pirmajā vietā. Diemžēl tas tā ir. [..] No otras puses – teātri vienmēr bijuši uzlikti uz teātra direktoru pleciem, jo
nekad jau kultūrai nav bijis pietiekami naudas. Tā vienmēr bijusi 50% vai 48%, vai 40% finansēta, pārējais jānopelna pašam. Tagad ir dubultslikti, jo nav no kā nopelnīt.”
Valsts teātriem, viņaprāt, tomēr ir diezgan normāla situācija, jo kaut kāds pamats izdzīvošanai tiek nodrošināts, vien cits jautājums – cik šobrīd var nopelnīt štata mākslinieki, kuriem par izrādēm maksā atsevišķi no pamatdarba. Katrā ziņā vēl grūtāk ir nevalstiskajiem teātriem, kuros strādā pašnodarbināti mākslinieki.
Teātri, kā novērojis LTDS priekšsēdētājs, savu darbību pandēmijas laikā plāno, apzinot, kas ir rādāms, un prognozējot, ko no tā spēlēs skatītājiem tad, ja, piemēram, 15. novembrī skatītāju zāles atvērs: “Teātri saražojuši ļoti daudz izrāžu.
Tās iepriekšējās izrādes, kas bija pirms pandēmijas, viņi jau nav varējuši atspēlēt. Viņi nav varējuši nospēlēt arī jaunās izrādes, plus skatītāju apjoms ir krities.
Tā ir vesela sistēma, ar kuru šobrīd ir jāizdzīvo.”
Esot teātri, kas izvēlas nedaudz iepauzēt un nogaidīt ar līdzekļu ieguldīšanu jaunā produktā, bet citi turpina ražot, lai pie pirmās izdevības skatītājam priekšā celtu plašu piedāvājumu klāstu.
“Valsts vadītāji nav pateikuši spēles noteikumus tāpēc, ka viņi nezin, viņi mētājas. Es viņus saprotu un nedusmojos, nekaitinu. Un tomēr nozarei ir jāzina kaut kādi spēles noteikumi. [..] Tad iestāžu vadītāji atkal ar kaut ko var rēķināties. [..] Mēs esam tādā šaha gājienu pozīcijā, kurā, ja būs tā, tad mēs darīsim tā, [bet], ja būs tā, tad mēs darīsim tā,” skaidro Rubenis.
Dažādu gājienu plānošanu nākas pielietot ar teātra balvas “Spēlmaņu nakts” organizēšanā. Ja “lokdauns” pēc 15. novembra tomēr turpināsies, ceremonija tiks veidota tikai kā televīzijas raidījums, kuru translēs arī Latvijas Radio. Ja pēc 15. novembra vakcinētie, kā šobrīd solīts, varēs sanākt kopā, tad “Spēlmaņu nakts” notiks Dailes teātrī. Jāatgādina, ka teātru mākslinieku darbība šajā sezonā netiek izcelta ierastajās kategorijas, bet gan ar specbalvām. Par to, kādas specbalvas galu galā būs un kas tām tiks nominēti, žūrija slēgtā sēdē lems šīs nedēļas beigās.
Turpinot par skatītājiem, kas ir tik ļoti gaidīti teātros, LTDS priekšsēdētājs vērtē, ka līdz šim zālēs atgriezušies vien 30% un pieļauj, ka var mainīties kopējā kultūrpatēriņa politika. Tas neesot tikai pieraduma, bet arī cenu jautājums – tās ir pieaugušas, jo kultūras institūcijas nevar iztikt. Viņš turpina:
“Ja tev ir jāsamaksā par biļeti 30 eiro, ja divatā aizej – 60 eiro, nemaz par laukiem nerunājot, kur bez 100 eiro nevar atbraukt, es domāju, ka kultūras patēriņš var mainīties.”
Par alternatīvu rastās digitālās formas Rubenis sauc par labām, taču tās esot tikai informatīvas un arhivējošas un īsti nespēj aizstāt tos iespaidus, kādus māksla sniedz klātienē. Savukārt, kas attiecas uz gados jaunāko skatītāju ieinteresēšanu teātra apmeklēšanā, viņaprāt, viss ir atkarīgs no bērnu vecākiem. Liela nozīme arī sabiedriskajiem medijiem, kuriem jāspēj sabiedrība perfekti informēt par veselību, izglītību un kultūru, uzsver Rubenis: “Nepietiek tikai ar to – ziņas vai kultūras ziņas. Tā ir vesela programma, kura ir jāizstrādā, lai sabiedriskie mediji informētu un sadarbotos ar kultūru tā, lai šī kultūra nonāktu līdz skatītājiem. [..] Tā ir valstiska programma, par ko jādomā Kultūras ministrijai kopā ar medijiem.”
Lūgts komentēt, kāds šobrīd ir Liepājas teātra statuss un iespējas saņemt atbalstu, LTDS priekšsēdētājs norāda, ka te drīzāk jārunā ar teātra vadītāju Herbertu Laukšteinu, kurš no variantiem viņiem ir finansiāli izdevīgāks – būt zem divām vai vienas pakļautības:
“Es uzskatu, ka katrai pilsētai, kurā šobrīd ir teātris, ir jāiesaistās ar milzīgu apjomu šī teātra vai koncertorganizācijas vai jebkāda kultūras procesa virzībā.
[..] Uzskatu, ka Liepājas primārais uzdevumus ir rūpēties par savām kultūras institūcijām un Liepājas sabiedrību, apkaimes, reģionu – izglītot. Tieši tāpat Valmierā, Daugavpilī, Rēzeknē un tā tālāk. Un Rīgā, kur “kratās” no kultūras institūcijām nost… [..]
Ja Rīgai nav sava liela, jaudīga kultūras institūcija – muzejs, orķestris vai teātris, tad šī pilsēta pierāda to, ka viņa patiesībā neinteresējas par kultūru. Viņa patiesība veģetē no tā, ko valsts iedod.”
Rubenis aicina arī latviešu uzņēmējus piedalīties kultūras noturēšanā, atjaunošanā, sponsorēšanā: “Es zinu, ka diezgan daudziem ir nauda. Mēs esam ļoti kūtri. Tas arī liecina par mūsu tautas kaut kāda veida domāšanu, ka mēs savu naudu kultūrai kā mecenāti ziedojam ļoti, ļoti maz.”
