Bez nosaukuma. Dailes teātra izrādes «Rotkho» recenzija

Digimodernisma izvirdums krustojumā ar maģisko reālismu uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves. Starptautiskas komandas veidota multimediāla izrāde "Rotkho" skatītāju ieved mūslaiku mākslas aizspogulijā. Tur spoguļu vietā ir ekrāni. Oriģinālu atrast nebūt nav vienkārši. Tāpat kā atbildi uz jautājumu, kā tehnoloģiju pārņemtajā realitātē (vai kādā no tās versijām) spēj (iz)dzīvot mākslinieks?

Mākslinieka nāve

Tiem, kuri sagaida dokumentālu stāstu par latviešu izcelsmes pasaulslaveno mākslinieku un vienu no dārgāko mākslas darbu autoriem – par Marku Rotko un viņa personību, iespējams, sagaidīs vilšanās. Šis stāsts nav par mākslinieku, bet gan par viņa nāvi. Ja franču domātājs Rolāns Barts mūs brīdināja par autora nāvi jau 1967. gadā, tad šīs izrādes veidotāji parāda, kā mākslas tirgus, līdz ar alkoholu un pārlieku treknu ēdienu, nogalina mākslinieku – šai gadījumā Rotko – gan psiholoģiski, gan fizioloģiski, gan metaforiski.

Vienlaikus izrādes estētika uzdod jautājumu, vai teātris kā dzīvā māksla pastāvēs, ja pārvērtīsies, atverot durvis arī tehnoloģijām?

Izrādes nosaukumu, katrreiz uzrakstot, atkal un atkal salīdzinu ar programmiņā norādīto. Lai arī izrādes veidotāji atsaucas uz hipotēzi par to, ka neatkarīgi no burtu kārtības, ja vien pirmais un pēdējais burts ir vietā, cilvēks spēj saprast uzrakstīto tekstu. Tā par izrādes nosaukumu top mākslinieka uzvārda šarāde – Rothko vietā redzam "pakaļdarinājumu" – Rotkho.

Izrāde "Rotkho"

Luga "Rotkho" priekšplānā izvirza sāpīgo jautājumu par mākslas vērtību un mākslinieka lomu virtuālās replicējamības laikmetā, kur autentiskums nogrimst digitālo pakaļdarinājumu okeānā. Lugu rakstījusi poļu izcelsmes dramaturģe un pētniece Anka Herbuta, bet tulkojusi no poļu valodas to ir Ingmāra Balode. Dramaturģe ir radošo ideju līdzgaitniece Eiropas teātra pasaules izaicinoši uzlecošajai zvaigznei. Tā dēvē jauno poļu režisoru Lukašu Tvarkovski, kura rokrakstā neatņemama iezīme ir realitātes dekonstruēšana ar teātra, video un vizuālās mākslas mijiedarbi, radot ilūzijas un to kaskādes uz lielām teātra skatuvēm.

Žonglēšana ar aktiermeistarības prasmēm

Šoreiz uz skatuves, ko piepildījis scenogrāfs Fabjēns Ledē, ir plaknes un kastītes – dažāda izmēra un formāta ekrāni un konteineru tipa scenogrāfija ar pārvietojamu ķīniešu virtuvi, kura kalpo par tārpeju, un divām restorāna telpām, kas izvietotas kā spoguļattēlā, laiku pa laikam mainot izvietojumu. Iedomu tārpeja, kurā viens otram kā sapnī garām paslīd aktieri, ir vienmēr gaismas pilna, turpretī restorāns ir klusinātos, sarkanos toņos (gaismu mākslinieks – Euģenijus Sabaļausks). Ar šiem toņiem pielīst arī ekrānos vērojamie aktieru tuvplāni (video mākslinieks – Jakubs Lehs, videokameru operatori – Arturs Gruzdiņš, Jonatans Goba), kurus filmē gan operatori, kuriem mugurā ir muzeja darbinieku formas, gan arī paši izrādes aktieri. Tie ir aktieri, kuru vidū vairumam ir dažāda mēroga kinopieredze un kuri prot skatīties kameras acī, apzinoties tās asredzību. Scenogrāfiski darbība noris kādā ķīniešu ēstuvē Ņujorkā, kur savulaik pusdienojis pats Rotko, bet tagad pie galdiņa sēž vai restorānā garāmejot satiekas mākslas vērtības "noteicēji" – Rēzijas Kalniņas ekstravaganti elegantā mākslas eksperte Anna Frīdmena, Artūra Skrastiņa norūpējies un allaž telefonsarunās iegrimis mākslas mecenāts un kolekcionārs Domeniko de Sole, Mārtiņa Upenieka švītīgi apsviedīgais laikmetīgā muzeja direktors. Turpat arī Toma Veličko atturīgi vērojošais žurnālists Džeimss Valčers, kurš it kā risina viltojuma sāgu, bet šī līnija paliek otršķirīga, nogrimst linčiskās pusnomoda realitātes ainās.

Izrāde "Rotkho"

Žonglējot ne vien kameras priekšā ik uzacs saraucienā nevārdiski, bet arī pārlecot valodu robežas dialogos un monologos, Dailes teātra aktieriem – Jurim Bartkevičam, Kasparam Dumburam, Ērikai Eglijai-Grāvelei, Rēzijai Kalniņai, Artūram Skrastiņam, Mārtiņam Upeniekam, Vitai Vārpiņai un Tomam Veličko – uz skatuves jāveido saspēle ar poļu aktieriem Katažinu Osipuku un Andreju Jakubčiku un ar neprofesionāļiem – ķīniešiem Jaņu Huanu un Sjaočeņu Vanu. (Izrāde šai pašā mākslinieciskajā sastāvā būs repertuārā gan Rīgā Dailes teātrī, gan arī Polijā JK Opoles teātrī.) Aktieru apņēmību un izveicību šai neierastajā skatuviskajā risinājumā atliek cieņpilni apbrīnot.

No malas raugoties, šķiet, ka aktieri no tiesas izbauda šo tehniski sarežģīto uzdevumu, kurā zūd skatuves robežas, tai kalpojot vienlaikus par filmēšanas laukumu.

Par vietu ar plūstošu laika joslu, kur paralēli notiek vairākas darbības, varoņu attiecībām savijoties un attālinoties, it kā krustojoties vienā telpā, bet vienlaikus paliekot katram savā laikā.

Izrāde "Rotkho"

Lokalizējot stāstu, dramaturģiski izskan abstraktā ekspresionisma ebreju mākslinieka Marka Rotko (īstajā vārdā – Markuss Rotkovičs) radošās biogrāfijas sāpīgi pieturpunkti, rādot laiku, kad gleznotājs jau bija atteicies no krāsu izmantošanas, atstājot paletē vien melno krāsu (1969. gadā Rotko uzglezno darbu "Melns uz pelēka"). Multimediāli monohroms ir arī Rotko un viņa otrās sievas Melas (kura, viņa paša vārdiem sakot, no ārzemnieka Rotko padarīja par amerikāni) dialogs pāra guļamistabā. Tur teikumu pa teikumam, žestu pa žestam, abi tērpušies baltos, askētiskos kreklos, laulību gultai kalpojot par šī dialoga skatuvi, Juris Bartkevičs nervozi un Vita Vārpiņa fatāli samierniecski, jau apzinoties pazaudēto, ierāmē gleznotāja radošo un attiecību krīzi smeldzīgā ainā.

Tur fonā ekrānā klīst plēsīgi, melni un asinskāri suņi, līdzīgi paša mākslinieka prāta dēmoniem.

Izrāde "Rotkho"

Latvijas mākslas kontekstā tieši un atklāti, bez aplinkus pusteikumiem, poļu aktrisei Katažinai Osipukai iznākot avanscēnā, izskan dokumentāls stāsts par jauno latviešu mākslinieci Martu Zariņu-Ģelzi (kurai vienmēr paliks 26 gadi) un par viņas neīstenoto performanci Marka Rotko mākslas centrā Daugavpilī, kas balstījās faktā, ka cilvēki pie Rotko gleznām raud. Šis atkal ir laika tilts no pagājušā gadsimta 60.–70. gadiem Ņujorkā uz mūsdienām Latvijā, Daugavpilī jeb Dvinskā, kur dzimis un bērnību līdz desmit gadu vecumam pavadījis pats Rotko.

Lai arī laiks plūst, mākslinieka pasaulizjūta vēl aizvien ir trausla. 

Dramaturģiski darbs ietver ne tikai līniju par mākslas darba vērtību, bet arī par aktierdarba formālo iekāpšanu un izkāpšanu no lomas (aktieri raksturo savas darbības, piesaka sevi uz skatuves ar savu pašu vārdu, raksturo savu lomu utt.). Tā, piemēram, aina ar aktieriem aktieru lomās, kur Ērika Eglija-Grāvele un Andrejs Jakubčiks izspēlē iepazīšanās dialogu, ilustrē gan atšķirīgu dzīvesveidu, gan ambīcijas aktiera kā mākslinieka piepildījumā. Aina, kura noslēdzas ar kopīgu deju restorāna pustumsā. Arī horeogrāfa Pavela Sakoviča darbs ar aktieru palēninātajām, plūstošajām, vairākās ainās sinhronajām kustībām izrādei padziļina sirreālo dimensiju.

Izrāde "Rotkho"

Savukārt Juris Bartkevičs šoreiz iekāpj Marka Rotko tēlā. Savulaik pabijis arī leģendārā Irbītes jeb Voldemāra Irbes lomā, kur izrādē "Zibeņu domas. Irbīte" (2018), citstarp, liela nozīme bijusi arī tehnoloģiju valodai. Toreiz multimediālu pieeju, filmējot aktieri, izmantojusi režisore Inga Tropa-Fišere, aktualizējot realitātes un tās atdarināšanas attiecības, kā arī savos darbos ("Dvēseļu utenis" (2017), "Zalkša līgava" (2020)) turpinot konsekventi izmantot mediatizētos izteiksmes līdzekļus uz skatuves.

Taču kopumā Latvijas teātra telpā multimediāla pieeja izrāžu veidošanā ir bijusi sporādiska, lielākoties kā atsevišķi eksperimentāli gadījumi, lai arī paša ekrāna klātbūtne ar iepriekš sagatavotu videomateriālu uz skatuves rod vietu aizvien biežāk. Tā, piemēram, Ģertrūdes ielas teātrī nesenais lugas "Vasarnieki" režisora Andreja Jarovoja iestudējums provocē skatītāju ar divām paralēlām lugas izspēlēm – melnbalts, mēmā kino stāsts uz lielizmēra ekrāna un vienlaikus mēmā kino estētikā veikts citu aktieru ieskaņojums un atsevišķu ainu izspēle turpat zālē, ekrāna pakājē.

Izrāde "Rotkho"

Turpretī Jaunā Rīgas teātra jauniestudējums "Viss zem debesīm" scenogrāfiski centrā kā sava veida altāri izvieto vertikālu ekrānu, kas kalpo par mobilā tālruņa ekrāna palielinājumu un vienlaikus par mainīgo un informatīvo scenogrāfijas daļu, mainot tajā ekrāntapetes vai veicot "gūglēšanu". Tupretī Elmārs Seņkovs kopā ar Lieni Lindi, radot izrādes "Medības" versiju ekrānam, "aprīko" aktierus ar "GoPro" kamerām, deformējot kadra estētiku un ļaujot skatītājam iegūt filmizrāde varoņu personīgo skatupunktu uz notiekošo. Savukārt izrādē "Rotkho" telpiskās attiecības veido aktieri, dzīvais kameras darbs un ekrāni, ļaujot uz skatuves notiekošo "piezūmot" klāt ar niansētu operatoru darbu.

Aktieri šoreiz ir gan subjekti, gan objekti.

Daudzekrānu valoda

Jau mediju teorijas "tēvs" kanādiešu izcelsmes filozofs Māršals Makluens savulaik apgalvoja, ka medijs pats par sevi jau ir vēstījums. Medija izvēlei var būt lielāka vērtība nekā pašam ziņojumam. Izrādē "Rotkho" daudzekrānu pasaule izkārtojusies un vairākkārt transformējas uz Lielās zāles skatuves. Šoreiz kā videokameras, tā ekrāni nav vēstījuma veidotāji, bet gan vēstījuma izpausmes forma. Izrādē ekrāni kalpo par paralēlās realitātes konstruētājiem, vienlaikus piešķirot arī emocionālo uzslāņojumu aktieru tuvplāniem, kas citādi uz šāda mēroga skatuves, visticamāk, nebūtu panākams. Vienlaikus izdodas paglābties no formas uzkundzēšanās tālabad, ka stāsts ir par oriģināla attiecībām ar kopiju. Kā vēl precīzāk teātrī par to runāt, ja ne "pavairojot" uz skatuves redzamos aktierus uz vairākiem ekrāniem (turklāt pat viltīgi iemontējot iepriekšfilmētus kadrus, kuri kādā ainā ļauj redzēt pat trīs aktiera "versijas" vienlaikus – divas ar kameras starpniecību un vienu paša acīm), sakāpinot sirrealitātes klātbūtni stāstā vēl izteiktāk.

Izrāde "Rotkho"

Sarkanā plīvurā ievītas ainas, kas robežojas starp sapni un nomodu. Skatienu krustpunkti, kuri aizmaldās realitāšu labirintos.

Stāsta veidošanas secīguma iztrūkums, kas līdzinās uzmācīgai domai, kura riņķo prātā, nevarot rast atbildi uz kādu tur iestrēgušu jautājumu. Palēninātās aktieru un arī kadru kustības, kas piešķir notiekošajam subjektīvu pseidorealitātes izjūtu. Tas viss atsauc prātā Honkongas jaunā viļņa filmu režisora Vonga Karvaja estētiku un vēstījuma veidošanas paņēmienu, kā arī neatņemamo mūzikas lipīgumu, kas piemīt tā skumji skaistajām filmām. Piemēram, filmā "2046" (2004) darbība šķietami noris mainīgā laiktelpā, pārvietojoties no pagātnes nākotnē un otrādi: it kā sešdesmito gadu Ķīnā, bet vienlaikus arī iedomātā realitātē austrumnieciskas viesnīcas telpā nr. 2046, kur galvenais varonis ir žurnālists. Uz skatuves šis portāls ir ēstuve, mazs, necils ķīniešu restorāns, ko savulaik iecienījuši Ņujorkā dzīvojoši mākslinieki. Te arī satiekas gan pagātne, pašam Rotko pusdienojot pie galdiņa ar sievu Melu, gan arī nākotne, kur uz aktieru atlasi atnākuši divi aktieri – Ērika Eglija-Grāvele un Andrejs Jakubčiks – anonīmu aktieru lomās, cerot uz lomu izrādē/filmā (?) par Rotko, atkal uzsverot šo reproducējamības aspektu.

Izrāde "Rotkho"

Uz skatuves vienuviet skatītāju acu priekšā notiek gan teātra izrāde, gan arī darbs filmēšanas laukumā. Uz ekrāniem laiku pa laikam izgaismojas remarkas, citāti, retoriski jautājumi, laika piesaisti raksturojoši gadskaitļi, tiecoties piedāvāt kontekstu vai ievirzīt skatītāja domas situācijas tulkošanā noteiktā rāmī. Aktieri atsevišķās ainās izkāpj no imaginārā filmēšanas laukuma kadra, nostājoties skatuves avanscēnā, un uzrunā skatītājus, lūkojoties to tumsā iegrimušajās sejās un runājot monologus par mākslas vērtību un par aktiera sūtību.

Izrādes veidotāji piedāvā digimodernismam raksturīgo fragmentēto vizualitāti, ko nodrošina daudzekrānu ainava. To iespējams vērot teju četru stundu garumā. Izrāde, kurai žanru paši tās veidotāji drosmīgi nepiedēvē, top par skatuvisku maģiskā reālisma piemēru, kur notikumi un dialogi laiku pa laikam zaudē loģiku un pietuvojas absurdam, režisors manipulē ar vēstījuma hronoloģiju un arī ļauj pārvietoties laikā, varoņiem dramaturģe piešķir simboliskus vārdus (piemēram, Toma Veličko pētnieciskajam žurnālistam, kurš publiski pluina mākslas darba viltojuma sāgu, ir uzvārds "Vulture" jeb maitas putns, bet poļu aktrises Katažinas Osipukas performeres vārds ir "Destiny Hope" jeb "Likteņa Cerība"), fonā paturot tomēr arī saķeri ar reālu, dokumentāliem, mākslas vēsturē balstītiem faktiem.

Izrāde "Rotkho"

Arī atkārtojums ir režisora Tvarkovska iezīme, ko izmanto ne tikai šī viena darba robežās, bet arī veidojot savu izteiksmes valodu teātrī. Līdzīga režisora formula izmantota jau 2017. gadā Lietuvas Nacionālajā drāmas teātrī Viļņā. Tur tapa profesionāļu augsti novērtētā izrāde "Lokis", kura līdzīgā skatuves valodā risināja attēla un tā ilūzijas attiecības, dramaturģijas pamatā izspēlējot arī divus biogrāfiskus stāstus – par lietuviešu fotogrāfu Vitas Luckus un par franču rokmūziķi Bertrānu Kantā.

Ja sākumā ir vēlme savilkt punktu pa punktam sižetu kā bērnu uzdevumu grāmatā, tad pēc kāda iesildīšanās brīža notiek paļaušanās uz maldīšanos šai labirintā, ko rada precīzs, estētiski augstvērtīgs kameras darbs.

Turklāt kameras ir rokās arī pašiem aktieriem, piedaloties šai realitātes sagrozīšanā subjektīvās apakšrealitātēs. Tā kādā brīdī šī izrāde pārtop par sava veida maldīšanos, nespējot nošķirt nomoda un sapņa/murga robežlīnijas. Tvarkovska izrādē laiktelpa tiek deformēta. Pirmais cēliens ievelk šai ilūzijā, bet otrs cēliens uz tā beigām uzmanības spriedzi ir atslābinājis, noslēdzot izrādi ar jaunas ekspozīcijas atklāšanu, kura dramaturģiski top pārlieku shematiska un daudzpunktes vietā liek punktu.

Izrāde "Rotkho"

Pasaulizjūtas fiksējums

Skatītāji ne vien tiek brīdināti, ka izrādē tiek izmantots paaugstināts skaņas līmenis, bet pie ieejas tiek izsniegts ausu aizbāžņu pāris. Šķiet, šī bijusi pirmā reize, kad dārdošais skaņas stiprums, komplektā ar sejas aizsargmasku, ir raisījis fizisku diskomfortu, liekot teikt, ka sirds kāpj pa muti ārā. Šī uzbrūkošā skaņu agresija, par spīti izmantotās mūzikas noskaņas baudāmībai (komponists Lubomirs Gželaks) izraisa nevilšus fiziskus trauksmes vēstnešus un vienlaikus tādējādi arī raksturo šī laikmeta pasaules izjūtu. Notikumu, vēstījumu, skatupunktu pārbagātība.

Līdz nelabumam daudz informācijas, tik daudz patiesību, ka nojukt var, ja nav savējās, pārfrāzējot Ziedoni.

Un šī izrāde ir šī nojukšana, kura dekonstruē jebkādu patiesību fragmentos, saskalda lineāro naratīvu atsevišķos, mazākos nogriežņos. Tiem pa vidu kā atsauce uz oriģinālu un kopiju ir gan skatuves izkārtojums spoguļattēlā atsevišķās ainās, gan divu lielo ekrānu līdzāspastāvēšana, katrā no tiem rādot līdzīgu, bet tomēr citu kadru, līdzāsnotiekoša darbība, kur viena dialoga frāzes iespraucas citā dialogā. Izrāde ir daudzvalodīga, jo notiek ne vien latviešu, bet arī angļu un pat ķīniešu valodā (izrādē piedalās arī divi neprofesionāli ķīniešu aktieri) ar tulkojumu latviešu un angļu valodā titros, padarot šo uztveres uzdevumu vēl sarežģītāku.

Izrāde "Rotkho"

Ja vēsture ir patiesa, Rotko reiz teicis, ka vēlas, lai tad, kad gleznai ir uzgriezta mugura, tā joprojām būtu sajūtama tā, kā uz muguras sajūt sauli. Pirmais, ko ieraugu, ierodoties uz izrādi, ir Rotko darba kopija saulainās Ukrainas karoga krāsās. Šīs pašas krāsas digitālā karogā ar rupju citātu uz tā plīvo arī virs izrādes veidotāju galvām, tiem paklanoties stāvovāciju priekšā.

Izejot no teātra, galvā krustu šķērsu noslāņojas domas par to, cik ieslodzīti katrs esam savā realitātē. Un par to, cik mediatizēts ir šībrīža Krievijas karš pret Ukrainu, kurš apjukušajai Eiropai pašreiz ir skatāms dažādos ekrānos. Tikai šajā gadījumā jautājums vairs nav par to, cik vērta ir māksla un kurš un kā nosaka tās vērtību.

Šoreiz ir jautājums par to, cik vērta ir cilvēka dzīvība?

Un vai kāds jel drīkst noteikt tai cenu? Un par šo nedomāt pašreiz diemžēl nav iespējams.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt