Stāsts ir par reālu personu, kura, klīstot pa dažādām Latvijas pilsētām, osta benzīnu un gluži loģiski - piedzīvo sirreālus notikumus. Režisors bijis ļoti uzstājīgs - viņš apreibušajam cilvēkam vairākus gadus sekojis ar videokameru un arī bez tās.
Kaspars G. jeb benzīnvīrs bijis bērnunama bērns, taču ne bez radiniekiem. Par viņu rūpes centušies uzņemties vairāki radi, līdz viņš atdots apgādībā kādam attālam tēvocim.
Kamēr Kaspara G. draugiem benzīna ostīšana palika tikai pusaudžu gadu eksperiments, galvenajam varonim tvaika reibums un šī stāvokļa radītās halucinācijas kļuva par vienīgo realitāti, no kuras nevienam nav izdevies viņu izvilināt. Nedz biežas viesošanās policijas iecirkņos, nedz pansionātos pie garīgi slimajiem, pat nedēļa reanimācijā viņa kāri pēc benzīna smārda un apmātību ar autobusiem nav mazinājusi.
„Viņš tiešām nevienam nedara pāri, viņš ir ļoti labsirdīgs, visu laiku staigā un pilina to benzīnu dažādos benzīntankos, daudz sasmejas un guļ pamestās mājās,” stāsta izrādes dramaturgs un režisors Andris Kalnozols. "Šeit viņš nesmējās ne reizi, te viņam nevajag smieties. Te smējās viņa vietā.”
Aktieris Andrejs Možeiko atzīst, ka viņam ļoti patīk režisors Andris Kalnozols.
„Viņš ir ļoti talantīgs cilvēks un prot arī saskatīt to, ko viņam vajag,” saka Možeiko, stāstot, kā uzminējis benzīnvīra apmātību ar autobusiem, taču, tā kā Andrejs pēc dabas ir slinks, viņam nācies piepūlēties, lai izdomātu un izspēlētu autobusa etīdi.
Skatītāju reakcijās reti kurā brīdī vērojama neitralitāte. Vai nu skaļi smiekli, vai stindzinošs klusums.
Aktierim Ivaram Krastam šis vakars bija divkārša pirmizrāde. Papildus aktiera un fotogrāfa talantam, ar ko sabiedrība jau pazīstama, “Benzīnvīrā” viņš sevi piesaka arī kā komponists.
"Bija divi Andra Kalnozola dzejoļi. Mēs apmēram sarunājām, kādai sajūtai vajadzētu būt, un es pēc sajūtas uztaisīju to melodiju,” stāsta Ivars Krasts.
Jau vēstīts, ka izrādi „Benzīnvīrs” neiesaka skatītājiem, kas jaunāki par 16 gadiem. Nākamās izrādes 29. un 30. martā plkst. 19.
