Deviņas laikmetīgās dejas izrādes uz dažādām skatuvēm, trīs meistarklases, prezentācijas, vēl pastaiga ar mākslinieku, sarunas, tikšanās un galu galā prieks par kopā būšanu – tā īsi var raksturot Baltijas Dejas platformu, kas trīs dienas risinājās Tallinā un pulcēja 160 māksliniekus un starptautiskus ekspertus.
Marketa Peru (Marketa Perroud) ir no Prāgas, viņa pārstāv "Tanec Praha" un ir programmas veidotāja. Pēdējā Dejas platformas dienā lūdzu viņu dalīties iespaidos: "Es esmu ļoti pateicīga, ka varu šeit būt. Te ir lieliski – daudz jaunu tikšanos, jauna pieredze. Visās programmas izrādēs ir liela enerģija, patiešām skaisti. Uzskatu, ka ir labi apvienot spēkus un veidot platformu kopā. [..] Baltijas dejas platformā esmu otro reizi.
Man šķiet fantastiski, ka joprojām ir kaut kas, kas patiešām pieder šim reģionam. Te ir dažas īpašas lietas, izvirzās īpaši jautājumi, un tas man šķiet iedvesmojoši un motivējoši.
Programmā iekļautajos darbos bija daudz teksta. Novērtēju arī to, ka varēja dzirdēt oriģinālvalodu, kas, ja tulkota angļu valodā, transformējas, kaut ko zaudē, tad pietrūkst darba oriģinālsajūtas, arī ritms katrai valodai ir citāds. [..] Lai spriestu, kura izrāde patikusi vairāk, ir vajadzīgs laiks pārdomām."
Baltijas Dejas platformas pirmā diena iesākās ar divām Latvijas izrādēm – Elīnas un Rūdolfa Gediņu un Reiņa un Kristas Dzudzilo izrādi "Ļoti labas minūtes", kā arī ar apvienības "IevaKrish" izrādi "Labra nams". Jau pirmajā dienā satiekot Krišjāni Santu, horeogrāfs uzsvēra šī notikuma svarīgumu, un to pašu apliecina arī vēlāk: "Es joprojām domāju, kas šis ir svarīgākais notikums dejā Baltijā divu gadu periodā, vismaz no Latvijas dejas kopienas pārstāvju skatupunkta. [..]
Vienmēr ir ļoti iedvesmojoši redzēt, ko dara kolēģi kaimiņvalstīs. Es vienmēr esmu ļoti pārsteigts un lepns par to, tās ir interesantas idejas."
Dejas platforma kopā saved līdzīgi domājošos. Savā pieredzē dalās Krišjānis Sants: "Satiku vienu mākslinieci, profesori no Amerikas, kura brauc pētīt, kas notiek Baltijas skatuves mākslā – scenogrāfijā, dejā, teātrī. Viņa ir šeit tāpēc, ka tas ir interesanti. Viņai liekas, ka Amerikā un Kanādā, kur viņa strādā, kaut kas pietrūkst. Viņai ir kurss par "sustainable scenography" [ilgtspējīgu scenogrāfiju]. Sapratām, ka mums ir ļoti daudz kopīgu ideju. Kad mēs papildus izmācījāmies par scenogrāfiem, pirmā lieta, kas mums notika – mēs pamanījām, ka sāk krāties mantu, priekšmetu scenogrāfija, kas nekad netiek lietota. Mēs ar viņu atradām kopīgu valodu, ka scenogrāfija varētu būt nevis priekšmetu kopums, bet konceptu kopums, ideju kopums, uzdevumu kopums, kuriem nav jāīrē noliktava, lai glabātu."
Santam jautāju, ko viņiem nozīmē rādīt izrādi "Labra nams" starptautiskai auditorijai. Lūk, viņa sacītais: "Man liekas, kā dejotājiem šobrīd tas ir mūsu karjeras augstākais punkts, ka mēs te esam. Varbūt ne kopumā kā māksliniekiem, ja paskatāmies uz mums kā uz horeogrāfiem, dejas māksliniekiem. Es nezinu, vai šobrīd būs kādas pozitīvas sekas tieši no šīs platformas, bet ir ļoti svarīgi, ka mēs te esam.
Tas, ka visas trīs Baltijas valstis to dara kopā, ir vienīgais veids, kā piesaistīt starptautisku uzmanību tam, kas šeit notiek. Ja Latvija to darītu vienu pati, droši vien, ka mēs neizskanētu tik skaļi.
Tas ir ļoti svarīgi, ka darbu ["Labra nams"] dzirdēja, sajuta, sasmaržoja un sataustīja cilvēki no visas Eiropas."
Gintare Masteikaite pārstāv Lietuvas Dejas informācijas centru. Tā kā iepriekšējā Baltijas Dejas platforma norisinājās Viļņā, ir interesanti dzirdēt viņas domas: "Pirmā Platforma notika 2019. gadā, un tā bija kā pilotplatforma. Šoreiz Baltijas Dejas platformu nolēmām veidot demokrātiskākā veidā: mēs uzaicinājām starptautisku žūriju izvēlēties darbus, un mūsu organizācija katrā valstī ieturēja distanci – mēs atlases procesā nepiedalījāmies. Tas, manuprāt, ir labākais risinājums. Kas man patiešām patīk platformā, ir izrāžu dažādība, dažādi stili, dažādības triju valstu starpā un dažādas vecuma grupas. Mēs redzam pieredzējušus dejotājus un pavisam jaunus, tādus, kuri dzīvo un strādā citās valstīs un tādus, kuri strādā savā zemē – tā veidojas kopīga Baltijas aina. Turklāt apbrīnojami, ka šī platforma nav tikai priekš ārzemju viesiem, lai izpētītu Baltijas deju, bet arī priekš pašmāju māksliniekiem, kas šeit var satikt cits, citu. Tas ir ļoti vērtīgi."
Uz jautājumu, vai Latvijas, Igaunijas un Lietuvas laikmetīgā dejas izrādes ir atšķirīgas, saņemu izsmeļošu Masteikaites atbildi: "Jā, tās ir atšķirīgas.
Igauņi iet vairāk performatīvu ceļu, viņi ir vairāk eksperimentāli, veido alternatīvas izrādes. Lietuvieši ir vairāki fiziski, dejiski, veido tehniskas dejas izrādes. Latvieši ir varbūt tuvāk lietuviešiem izrāžu radīšanā, bet tomēr atšķirīgi.
Grūti aprakstīt atšķirības – tēmas ir atšķirīgas, dejas valoda cita. Platformas rezultāts ir saliedēt dejas kopienu: satikties, sarunāties, izpētīt. Protams, mēs nākotnē sagaidām plašāku Baltijas dejas atspoguļošanu (tāpēc aicinām starptautiskos ekspertus skatīties un arī izvēlēties māksliniekus), domājam strādāt ciešāk – veidot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dejas kopprojektus. Mēs ceram, ka šī tikšanās savedīs kopā idejas un māksliniekus, un ceļojot par trim valstīm mēs gribam rādīt izrādes, sniegt meistarklases, piedalīties, būt klāt dažādos notikumos un rezidencēs."
Baltijas Dejas platformas laikā nozīmīga un horeogrāfiem īpaši svarīga bija prezentāciju sesija jeb "piči", kā viņi to sauc, kuros izrāžu veidotāji 10 minūtēs iepazīstināja ar izrādi, stāstot, rādot īsu video vai citādi ieinteresējot. Horeogrāfe Kristīne Brīniņa "piča" sesijā jeb prezentācijā iepazīstināja ar izrādi "Izdzīvot bērnus". Kā noskaidroju, tas bijis dejas pārstāvju izvēlēts darbs. Pēc "piča" viņa saņēmusi ieteikumus, kur tālāk virzīt savu jauno izrādi. Bet par Dejas platformu kopumā horeogrāfei sakāms: "Tā ir iespēja tuvāk ieraudzīt un sajust savus kolēģus, draugus, iepazīt kaut ko, ko es nebiju zinājusi par darbiem un iemesliem. Ja mērķis dejas platformai ir savest kopā dejas māksliniekus, lai mēs apzinātos kopienu un kas notiek blakus, tad tas ir simtprocentīgi izdevies."
Arī Brīniņa saredz atšķirības triju Baltijas valstu dejā. "Ja par mūsu dejas kopienu," viņa iesāk, "Es aizvien vairāk saklausu rūpes par reģionu; [ir] darbs ar cilvēkiem apkārt – ko es kā mākslinieks, sadarbība ar cilvēkiem, kuri ikdienā nav saistīti ar deju, caur šo mākslu varu mainīt, kam pievērst uzmanību."
Baltijas Dejas platformu organizē Lietuvas Dejas informācijas centrs, Igaunijas Teātra un laikmetīgās dejas platforma "Sōltumatu Tantsu Lava" un Latvijas Dejas informācijas centrs, ko Tallinā pārstāvēja Inta Balode un Ina Ločmele. Pēc deju kopienas apspriedes uzrunāju Ločmeli. Viņa atzīmē, ka nākamībā dejas platforma notiks Latvijā: "Ja vien neuznāks dažādas pandēmijas, tad 2024. gadā Baltijas Dejas platforma būs Latvijā, Rīgā. Pie tam, ir arī spiediens, jo
divas Dejas platformas jau ir notikušas un nedrīkst organizēt sliktāk, ir jāspēj noturēt latiņu vai pat pacelt to augstāk. Tas ir milzīgs sagatavošanās darbs, zinot to, ka infrastruktūra nav tik laba kā mūsu kaimiņvalstīs.
Mums – Latvijai – būs jāpiedomā, kur mēs tās izrādes rādīsim, kur mēs visu delegāciju no ārvalstīm aicināsim un kur būs festivāla centrs."
Ločmele piebalso, ka otrās Dejas platformas viens no lielākajiem ieguvumiem ir prezentāciju sesijas: "Tur dabū gan redzēt mākslinieku, gan dzirdēt par viņa darbu, viņa māksliniecisko interesi, rokrakstu. Un tas varbūt raisa lielāku interesi, nekā skatīties izrādes, kas principā ir darbs." Vai Latvijas dejas mākslinieku darbi tūdaļ pēc platformas sāks ceļot, vēl ir pāragri spriest, teic Ločmele: "Tagad ir ļoti svarīgi ir nepazaudēt tos kontaktus, uzturēt sarunu. Bet ir sajūta, ka potenciāls ir. [..] Man gribas domāt, ka tas varētu notikt – ka iznākumā varētu būt izrādes, kas tūrē. Tas varbūt nav vienas platformas jautājums. Tūrēšana un sadarbība bieži vien ir ilgtermiņa jautājums, bet varbūt ar šo un trešo Dejas platformu mums aiziet."
Tallinā dejas izrādes apmeklēja arī skatītāji ārpus platformas, un interese par izrādēm bija ļoti laba. Cerams, ka tā būs arī Rīgā.
