Viņa nav bijusi dzimtajā Rīgā veselu gadu – dejoja trupā “Universal Ballet” Seulā. Un, lūk, Evelīna Godunova ir atgriezusies – ar uzvaru. Gribat - ticiet, negribat – neticiet, taču bez īpašas cerības uz uzvaru rīdziniece ceļā uz mājām aizkavējās Maskavā, kur Krievijas Lielajā teātrī notika XIII Starptautiskais baleta konkurss, viens no prestižākajiem pasaulē. Un mūsu Evelīna uzvarēja! Žūrijas vadītājs bija dižais Jurijs Grigorovičs, galā koncerta laikā ložā sēdēja pat Krievijas un Brazīlijas prezidenti – visi aplaudēja uzvarētājai no Latvijas… Neticami, bet fakts.
- Evelīna, vai šoreiz uz ilgu laiku pie mums esat atbraukusi?
- Uz divām nedēļām. Gadu neesmu bijusi dzimtenē. Esmu ļoti noilgojusies, protams. Pirmais – tā ir tikšanās ar ģimenes locekļiem, esmu ļoti noilgojusies pēc mammas un tēta, brāļiem. Tagad es saprotu, ka bez ģimenes nav viegli. Bez savējiem svešumā ir grūti, pat ja tev tur ir sava dzīve. Vienalga skumsti pēc mājām un ģimenes. Ilgojies pat pēc pierastā ēdiena, mentalitātes, pēc kaut kādiem jokiem un draugiem. Tu esi tālu un vienalga sirsniņa vienmēr lūdzas mājās. Tur, kur ir mamma, tur vienmēr ir mājas, tāpēc Rīga ir manas mājas.
Bet gadu manis šeit nebija tāpēc, ka tā iznāca, ka vienkārši nolēmu sākt otro sezonu Seulā, trupā “Universal Ballet”, un tur arī paliku. Vispār tā iegrozījās apstākļi, ka es paliku Dienvidkorejā un strādāju, strādāju un vēlreiz strādāju.
- Ko jūs dejojāt?
- Dejoju Kitriju “Donā Kihotā”, Mašu-Klāru “Riekstkodī” ar Vainonena horeogrāfiju. Tātad – viss ir lieliski, lomas dod, un tur viss ir kārtībā.
- Es atceros Latvijas baleta solistu Erlendu Ziemiņu, konkursā Maskavā 1999.gadā viņš pat nekļuva par laureātu, taču viņu tūlīt pat “savervēja” impresāriji un tagad viņš laimīgi dzīvo ASV. Timofejs Andrijašenko gandrīz tūlīt pēc uzvaras kļuva par “La Scala” vadošo solistu. Droši vien pēc jūsu skaļās uzvaras jūs jau esat saņēmusi priekšlikumus. Vai varat pastāstīt par saviem radošajiem plāniem?
- Uzmetumi ir, un diezgan daudz. Taču… pagaidām neko neteikšu.
- Skaidrs. Bet vai jūs cerējāt uz uzvaru?
- Esmu laimīga, ka tomēr izlēmu braukt uz konkursu, lai gan pat nedomāju, ka iekļūšu otrajā kārtā. Var teikt – braucu vienkārši kā tūriste. Domas par uzvaru? Daudzi pēc tam bija pārliecināti – kā tad tā? Lūk, Latvija stāv uz pjedestāla, viena, jo sudrabu nepiešķīra. Bet duetā zelta nav. Man vienīgajai zelta medaļa…
Šī pārsteidzošā “zelta stunda” pirms uzvarētāju paziņošanas… Ziniet, man bija priekšnojauta, ka būs zelts. Un, kad tas notika, man bija izjūta, ka brīnumi patiešām notiek. Kad mani pasludināja par uzvarētāju, es sapratu, ka tagad es patiešām ticu brīnumiem, tam, ka ne velti viss notiek. Un vajag tikai lūgt Dievu, lai viss būtu vēl labāk!
- Vai varat paskaidrot, kāpēc tieši jūs izcilā žūrija nosauca par uzvarētāju? Latvijas un Krievijas skolu savienojums, kuru papildina korejiešu tehnika? Ķīnieši un korejieši jau sen konkursos ir slaveni ar tehniku, taču viņos, iespējams, nebija tā, kas ir jūsu skolā?
- Viss ir ļoti specifiski. Jā, tās ir Latvijas, Krievijas un Korejas skolas. Es ieguvu pamatu Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā pie pedagoģes Ritas Harlapas. Man neiedomājami paveicās, ka šo pamatu man šeit ielika rokās, kājās, galvā, domāšanā, mūzikas, ritma izpratnē. Pēc tam es piecus gadus nostrādāju Latvijas Nacionālajā operā, baleta trupā. Ko tā man deva? Praksi uz skatuves, izrādes ik dienu… Deva vairāk rakstura, morālās noturības, jo piecos gados bija daudz likstu, daudz visa kā. Un – Dienvidkoreja.
Trupa Dienvidkorejā – tā bija zelta vieta, kurā nokļuvu. Kolektīvs, mentalitāte, labsirdība, pedagogi vairāk nekā profesionāli – trupa strādāja un strādā ar pašiem labākajiem pedagogiem no Marijas teātra, viņi maksā viņiem milzu naudu. Rezultātā iznāk, ka Dienvidkoreja iegūst Marijas teātra, Lielā teātra unikālās zināšanas. Un vēl korejiešu mentalitāte, kas spēj visu sakārtot. Korejiešu audzēkne visu atcerēsies, visu pierakstīs, neaizmirsīs nevienu burtu, kuru izteicis pedagogs.
Turklāt īpaša uzmanība tiek pievērsta tam, lai neaizmirstu par kļūdām. Neaizmirsti, ka tās vienmēr ir, un neaizmirsti, ka tās vienmēr vajag labot. Un divdesmit gados viņi Korejā ir izveidojuši tādu baletu, tas šajās desmitgadēs ir tā izaudzis! Daudzējādā ziņā tas ir kļuvis labāks nekā Marijas teātris un Lielais teātris tagad. Viņi spēja radīt veiksmes formulu – viņiem nebija baleta, bet tagad tas ir, pateicoties Krievijas pedagogu palīdzībai. Viņi no manis izveidoja jau pieaugušu balerīnu. Uzlaboja dažas lietas – rokas, kājas, galvas pagriezienu, scenogrāfiskumu (tas ir, kur un kā es stāvu). Tādas nianses, kādas es nekur nevarētu būt varējusi iegūt, tikai tur.
- Es redzēju fotogrāfiju, kurā patiesi sajūsmināts žūrijas loceklis Vladimirs Malahovs, pasaules baleta leģenda, jūs apskauj. Vai žūrijas locekļi – Grigorovičs, Zaharova, Ciskaridze – jums aiz kulisēm kaut ko teica? Atklāja noslēpumu, kāpēc tieši jums piešķīra zeltu?
- Ziniet, teikšu godīgi. Man nepatīk lielīties, taču… es neatceros nekādas konkursa detaļas, vienīgi to, kā pienāca Malahovs, Zaharova, kuri teica: “Turieties!” Viņi mani atbalstīja. Vispār Maskava mani ļoti labi uzņēma, no pirmās dienas, tiklīdz es atlidoju, man visi palīdzēja. Pakas nesa, aizveda un atveda… Un, kad trešajā kārtā iznācu uz Lielā teātra skatuves dejot Kitrijas variāciju, zāle uzsprāga aplausos, bet es apraudājos tieši uz skatuves. Saprotiet, esmu uz Lielā teātra skatuves, manā priekšā ir žūrija… Un nevis vienkārši žūrija, bet dižā Jurija Grigoroviča vadīta žūrija. Un vēl Zaharova, Ciskaridze, Zviedrijas baleta ģenerāldirektors, Dānijas baleta vadītājs, visi tur bija! Un visi man aplaudēja – ak, Dievs, cik tas bija patīkami!
- Andris Liepa šo jūsu variāciju ar mobilo tālruni nofilmēja video no “medici tv” un sāka izplatīt feisbukā…
- Viņš man pēc tam uzrakstīja… Vispār man jau pēc pirmās iziešanas uz skatuves daudzi teica, ka esmu par visiem galvas tiesu pārāka.
- Ir tāds moments… Vai uzvārdam “Godunova” bija kāda loma konkursā? Ne uz skatuves, bet aiz kulisēm? Ņemot vērā Jurija Grigoroviča attiecības ar dižo rīdzinieku Aleksandru Godunovu un to traģisko pārrāvumu ASV 1979.gadā?...
- Ziniet, ja jau tā jāsaka, tad galveno lomu nospēlēja mana enerģētika. Pirmais, ko man visi teica – man ir neprātīgs lēciens, izveidota tehnika, ka es lidoju uz skatuves. Žūrijas loceklis Tomass Edurs pienāca, apskāva un skatījās uz augšu, sakot: “Noķert tevi nevaru, tu tikai lido!” Bija jau enerģētika uzvārda dēļ, žūrijas attieksmes dēļ. Mēs pēc tam smējāmies, kad es stāstīju: kad izgāju uz skatuves, pirmais, ko es redzēju – tā bija manā virzienā smaidošā Zaharova. Es griežos, domāju – ak, Dievs, jāapdomā piruetes, bet man priekšā sēž Zaharova un smaida!
Vispār žūrija mani iemīlēja. Droši vien ievēroja talantu. Un to, ka es mīlu skatuvi. Tikai uz skatuves es esmu brīva. Man nevajadzēja īpaši saspringt, es vienkārši biju tā, kas esmu. Taču es ļoti daudz strādāju. Kad visi atpūtās, es strādāju, visi gulēja, bet es strādāju. Visi pamodās, bet es vienalga domāju par darbu. Caurām dienām rukāju. Bet tālāk ir tas, ko es droši vien nekad neuzzināšu, tas, ko redz cilvēki no malas… Tā droši vien ir harisma vai kaut kāda enerģētika.
- Vai jūs pirmo reizi uzstājāties uz Lielā teātra skatuves?
- Jā. Turklāt tas notika manā dzimšanas dienā! Tāda dāvana no debesīm. Tas jau bija fināls, un es dejoju Kitriju no pirmās daļas un Pahitas variāciju. Un tā ir tāda enerģija no skatuves un zāles – to nevar aprakstīt, to nevar izstāstīt nevienā intervijā. To es mazbērniem stāstīšu, kā es aizbēgu no skatuves, kad vajadzēja paklanīties, jo es vienkārši apraudājos. Tas bija tik jauki… “Jauki” nav īstais vārds. Tas ir tas, kā dēļ ir vērts dejot un dzīvot, kad tu stāvi uz pasaules galvenās skatuves. Es uzskatu, ka Lielais teātris, neskatoties ne uz ko, joprojām ir viens no galvenajiem pasaules teātriem. Skaties, kā gribi. Un kad publika tevi tā uzņem!... Man kaut kas tāds pat pārdrošākajos sapņos nevarēja rādīties.
- Lielā teātra skatuve ir divas reizes lielāka nekā mūsu Operā?
- Tā ir vienkārši ļoti liela. Lai gan… pārlēkt var. Tas ir, to es sev pierādīju – to var pārlēkt.
- Līdz ar zelta medaļu jums ir arī īpašā balva “par sekošanu klasiskā baleta tradīcijām”. Kas tā par balvu?
- Es nevarēju to nepaņemt līdzi. Lūk, diploms. Un auskari. Kad man pateica, cik tie maksā, man gandrīz vai kļuva slikti. Tas ir – mana dzīve ir nodrošināta! Es varu vairāk nestrādāt! (Smejas.).
Man Maskavā jautāja - ko nozīmē sekot klasiskā baleta tradīcijām? Es atbildēju, ka eksistē Mariuss Petipā. Diemžēl daudz kas tagad kļūst par kaut kādu cirku. Visi dejotāji cenšas uzlēkt augstāk par visiem. Es augstāk lecu ne tāpēc, ka tā gribu, vienkārši mani Dieviņš ir nobučojis, es to apzinos. Bet pie mums tagad mēģina uzlēkt augstāk par savu galvu. Kādēļ? Vai “izgriezt” 34 fuetē – nav svarīgi, kādā stāvoklī un kā tas izskatīsies, galvenais, lai būtu 34!
Balets – tā ir māksla, tas nav sports. Pirmām kārtām balets – tā ir ideja kaut ko pavēstīt skatītājam. Skatītājam, atnākot uz teātri, pirmām kārtām ir jājūt kaut kāda iedvesma, apgarotība. Tas ir tāpat kā aiziet uz baznīcu. Viņam ir jāiziet no zāles tīram, cēlākam. Jo mūsu dzīve ir diezgan smaga, katru dienu mums gadās dažādas situācijas, labas vai sliktas. Cilvēki ļoti nogurst no dzīves. Dzīvot ir sarežģīti. Bet tu nāc uz teātri tāpēc, lai pieskartos mākslai un no visa atbrīvotos, un sajustu sevi dzīvu un īstu. Vai arī nāc uz teātri tāpēc, lai varētu uzdot sev jautājumu – vai es pareizi dzīvoju? Vai man apkārt viss pareizi notiek?
Tagad, šķiet, baletā viss virzās uz moderno. Šis modernais ne vienmēr ir patīkams. Tas dažkārt uzdod arī sliktus jautājumus, un arī tas, protams, ir derīgi. Laba modernā mēdz būs maz, tas ir – kad redzama horeogrāfa valoda, redzama plastika. Skatītājs vienkārši skatās – ak, kādas skaistas kājas, bet jēgas no tā nekādas nav. Maskavā vienlaikus notika arī horeogrāfu konkurss, un daudzi pārdzīvoja, ka nav horeogrāfu ar pašiem savu valodu, kā Irži Kilianam. Vārdu sakot, vietas sadalīja, taču horeogrāfu jaunā paaudze vēl nav izaugusi, paaudze ar citu pasaules uztveri.
- Starp citu, šajā saistībā es atceros Matsa Eka horeogrāfiju, kad garām Anai Lagunai pa skatuvi vienkārši nogāja Barišņikovs, paskatījās – un pazuda. Tās bija astoņas sekundes, un tas bija satriecoši!
- Tieši par to ir runa – nav obligāti daudz kustēties, galvenā ir ideja. Un izpildītājs, protams.
- Pastāstiet, kā uz “Romeo un Džuljetu” Rīgā jūsu izpildījumā ieradās Mihails Barišņikovs.
- Es nezināju, ka viņš ir atnācis. Stāvu aiz kulisēm pirms pirmās, šajā baletā vissarežģītākās variācijas (tā ir nāvīga!), Tā ir vissatraucošākā, jo tajā ir jāizdara viss! Un tieši pirms šīs variācijas man arī saka: “VIŅŠ skatās…” Bet es stāvu aiz kulisēm un… vienkārši sāku lūgt Dievu. Un nodejoju, un viss bija kārtībā. Un, protams, feisbukā ierakstīju, ka, lūk, bija Barišņikovs! Un kā gan citādi, viņš taču ir pusdievs!
- Atceros unikālo gadījumu, kad pirms diviem gadiem kopā ar kolēģi gāju gar Operu. Un pēkšņi sākas lietusgāze, gāž kā no spaiņa! Mēs noslēpāmies zem centrālās ieejas. Bet no cita stūra pēkšņi ieskrējāt arī jūs. Un pēkšņi mūsu acu priekšā skvērā pie Operas zibens iespēra tieši ziedošā ceriņkrūmā (starp citu, tā ir īpaši vērtīga šķirne!). Un to nolauza! Es toreiz iedomājos par jums. Vai spējat izturēt triecienus?
- Es viegli pārciešu grūtības. Jūs taču pats man kādreiz uzdevāt jautājumu, ko es atceros vairāk – pozitīvo vai negatīvo? Es neatceros slikto.
Likteņa triecienus nekad neesmu uztvērusi kā pļauku. Ja ar mani nebūtu noticis daudz negatīvā, nekad nenovērtētu neko pozitīvu. Ir cilvēki, kuri, piedzīvojot kaut ko negatīvu, sāk sūdzēties. Bet kāda jēga sūdzēties? Bet kas ir jādara, lai mainītos, nevis raudātu? Ir jāprot uztvert visu. Notiek darbs ar sevi. Nekad nevajag aizvērt acis un noslēgties, tad viss iznāks.
- Jūsu lappusē feisbukā diezgan solīdi cilvēki un pielūdzēji raksta: “Atgriezieties Lielajā teātrī – tagad jau uz visiem laikiem.”
- Neko par to negribu runāt. Kā būs, tā būs. Baleta profesija ir ļoti savdabīga, tajā ir ļoti daudz zemūdens akmeņu. Un līdztekus tam galvenais vēl ir veselība. Man tagad ir tāds brīdis, kad saprotu, ka esmu ieguvusi tādu prēmiju, pati Jeļena Obrazcova (Lielā teātra primabalerība – aut.) tiešajā ēterā mani intervēja! Es par kaut ko tādu nevarēju sapņot. Tas ir neticami… Viss, kas notiks tālāk… Galvenais ir izdarīt pareizo izvēli un būt veselai, strādāt, turpināt iesākto.
Interviju krievu valodā lasiet šeit.
