Nacionālā teātra izrādē „Vasara Noānā” Elza Radziņa atveidoja franču rakstnieci Žoržu Sandu un viņas mīlas stāstu ar Federiku Šopēnu. Sandas loma bija viena no spožākajām Elzas Radziņas mākslas virsotnēm, tādēļ viņai veltītajā izstādē viens no akcentiem būs tieši uz šo lomu. Būs skatāmas fotogrāfijas, kā arī no brūna samta darinātais ļoti elegantais skatuves tērps, kam, kā stāsta izstādes veidotāja Margita Mantiņa, ir sava īpaša tapšanas vēsture:
„Te ir unikāls, leģendārs Margas Spertāles kostīms, kuru māksliniece veidoja (tolaik samtu nevarēja dabūt) no Nacionālā jeb tolaik Drāmas teātra priekškara. Viņa pati to nesa uz operas krāsotavām krāsot un tā šo kostīmu izveidoja. Marga Spertāle tik ļoti gribēja tieši tādu to kostīmu, jo, kā viņa teica – tikai Elza Radziņa tā spēj iznest kostīmus – gan dzīvē, gan uz skatuves."
Līdz ar Žoržas Sandas lomu izstādē vēl tiks izceltas divas Elzas Radziņas mākslas virsotnes – Eleonoras loma izrādē „Lauva ziemā” un Stellas Kempbelas tēls izrādē „Mīļais melis”, kas aktrises dzīvē kalpoja par ļoti būtisku pagrieziena punktu. Tieši „Mīļajā melī” viņu noskatīja krievu režisora Grigorija Kozinceva asistenti un uzaicināja filmēties karalienes Ģertrūdes lomā nu jau par klasiku kļuvušajā, slavenajā padomju filmā „Hamlets”. Tas pavēra aktrisei ceļu uz pasauli, arī tām valstīm, kur parastajam mirstīgajam padomju laikā bija ļoti grūti nokļūt.
Margita Mantiņa: „Sākās filmas pirmizrādes, viesošanās. Viņu pirmais brauciens bija uz Londonu kopā ar Inokentiju Smoktunovski skatīties Lourensu Olivjē Otello lomā. Viņi bija arī uz „Bītlu” koncertu."
Tāpat padomju laikam ļoti neparasti bija tas, ka ar izrādi „Mīļais melis” Elza Radziņa un Kārlis Sebris 1980.gadā viesojās Amerikā, sniedzot izrādes Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Losandželosā un vēl citviet un tiekoties ar latviešu trimdas māksliniekiem. Izstādē par to liecinās eksponētās afišas.
Izstāde ieskicēs arī citus Elzas Radziņas veikumus teātrī, līdzās fotogrāfijām un kostīmiem būs skatāmi arī ar aktrisi saistīti zīmīgi priekšmeti. Īpaši unikālas relikvijas ir glāzes un grāmatas, kas ir teju vienīgās liecības no Jelgavas posma, viņas bērnu dienām un agras jaunības.
„Diemžēl, mēs zinām, ka kara laikā Jelgava tika praktiski nopostīta, un Elza Radziņa kara laikā bunkurā apraka šīs glāzes un Hamsuna kopotos rakstus un trīs Unsetes sējumus. Tagad tie ir saglabājušies kā būtībā vienīgā relikvija no viņas Jelgavas posma," rāda Margita Mantiņa.
Vitalitāte, ārkārtīgi liels personības starojums, enerģija un precizitāte visās izpausmēs – tā Elzas Radziņas personību raksturo Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš,
pie tam ļoti pārliecinoša viņa bija ne tikai karalieņu, bet arī raksturlomās gan teātrī, gan kino, viens no piemēriem – Ances tēls filmā „Klāvs, Mārtiņa dēls”.
Jānis Siliņš: „Filmā, kad viņa dzied to Ances romanci, viņā ir kaut kas neaprēķināms, kaut kas reizē nedaudz prasts un vienlaicīgi smalkjūtīgs ar dziļu dvēseles stīgu. It kā mēs par viņu sakām „bija”, bet viņa ir tajā mūsu atmosfērā, jo tā ir aktrise, kas, spēlēdama tik dažādu repertuāru, katrai paaudzei ir tuva un saprotama”.
Izstādi „Pilnos auļos. Elzai Radziņai – 100” Teātra muzejā atklās aktrises dzimšanas dienā piektdien, 10.februārī, un tā būs skatāma līdz pat 2.septembrim.
