Izrādes darbība noris nelielā pilsētā, ar kuru var vilkt paralēles arī ar Cēsīm, te piestāj vilcieni, kas ikreiz ir notikums pilsētiņā. Sagadās tā, ka šajā mazpilsētā no vilciena izkāpj kāda svešiniece. Tālāk seko romantiska satikšanās, kas pie lielpilsētas dzīves radušajai Monai liek ieraudzīt citu pasauli.
Luga ir romantiska komēdija, bet tā rosina arī pārdomām par garīgumu un materiālo pasauli. Ar jauniestudējumu iepazīstina viens no Cēsu teātra ilggadīgajiem aktieriem Jānis Gabrāns:
"Šobrīd ir, kā mēs sakām, atjaunotā Cēsu teātra otrā pirmizrāde, otrā izrāde, ko esam dabūjuši gatavu. 2017. gada beigās tika atjaunots Cēsu teātris, vairs ne Tautas teātris, bet Cēsu teātris un kolektīvā ir pāri par 40 cilvēku. Tas ir ļoti daudz, un gandrīz visi arī ir uz skatuves, režisore māk uztaisīt lugas, lai visi var būt uz skatuves, un var redzēt, ka viss notiek ar prieku un patikšanu."
Pirms diviem gadiem, atzīmējot teātra 140 gadadienu, tā bijušie dalībnieki nolēma sanākt kopā vēlreiz ar domu, ka varbūt izdodas teātri atjaunot. Viens no atjaunotnes iniciatoriem, teātra dalībnieks Gints Eliass stāsta, ka nav cerējis, ka būs tik liela atsaucība:
"Jā, es ienācu tajā pirmajā dienā un domāju, uz kādu pasākumu tad ir sanākuši, un man pateica, ka viņi ir sanākuši uz pirmo teātra satikšanos. Es biju šokā, un ilgi nevarēju atjēgties, jo es tiešām necerēju, ka atnāks tik daudz cilvēku, un vēl vairāk priecājos par to, ka visi tie cilvēki pamatā ir kopā jau otro gadu, kas īstenībā mūsdienās ir diezgan liels fenomens, jo ir tik daudz interesantu piedāvājumu, tik daudz ir ko darīt mūsdienās."
To, ka izdevās teātra darbību atjaunot, Cēsu teātra dalībnieki saista ar režisores Edītes Siļķēnas iesaistīšanos. Pirmais iestudējums dziesmu spēle „Mucenieks un muceniece” aizvadītajā gadā nesa pat ļoti lielus panākumus. Lai arī par pieredzi režisore nevar sūdzēties, tomēr pirmizrādes satraukums esot vienmēr:
"Tev ir tā kā jādzemdē savs bērns. Tu esi strādājis, esi lolojis, iznēsājis, un patiesībā tu jau nezini, kas tur var iznākt, vai viņš būs ar gaišiem matiem, vai viņš ar skaļu brēcienu nāks, vai viņš tāds apdomīgs būs. Vienmēr šī izrādes atdošana skatītāju rokās vai vērtējumā ir tāda satraucoša."
Kā jau komēdijā, izrādē ir arī daudzi jautri brīži, bet skatītāju sirsnīgā līdzi dzīvošana gan ir ne tikai komiskajām situācijām, bet arī par to, ka uz skatuves ieraugi savu darba kolēģi, paziņu, vai arī, piemēram, savas pilsētas pašvaldības policijas priekšnieku.
Cēsu pašvaldības policijas priekšniekam Guntaram Narbutam šī izrāde esot pirmais nopietnais skatuves pārbaudījums, bet līdzdalība teātrī noderot arī ikdienas darbā:
"Man ir ikdienā jābūt sabiedrībā, jābūt uzdevuma augstumos, un tad man tas palīdz publiskā uzstāšanās ikdienā."
To, ka cēsinieki pat ļoti mīl savu teātri, pēc izrādes apliecināja arī aplausi un ziedu klēpji saviem aktieriem, par ko viņus varētu apskaust ne viens vien profesionālais teātris.
