Kara apstākļos izdevies atkal apvienoties Kijivas Drāmas un komēdijas teātra trupai, lai dotos viesizrādēs uz Eiropas teātriem. Dailes teātris vakar kļuva par pirmo pieturas punktu, kur Natālijas Vorožbitas lugā "Sliktie ceļi" tika izspēlēti seši stāsti par dzīvi un kara izkropļotajām sieviešu un vīriešu attiecībām.
Izrādes režisore Tamāra Trunova uzsvēra:
"Karš Ukrainā sākās 2014. gadā, tāpēc izrāde tika taisīta ar vēlmi visu laiku atgādināt, ka karš turpinās. Vienkārši tagad karš ir kļuvis liels un ienācis mūsu mājās.
Bail teikt, ka tieši pateicoties šim karam mēs tagad esam šeit visi. Valda dalītas jūtas – prieka, iespēju, pateicības, izmisuma, lielu zaudējumu un lielu perspektīvu. To visu mēs pārdzīvojam vienlaikus. [..] Kad aktrise saka, ka tas bija pirmais sprādziens mūsu pilsētā, zālē un uz skatuves katrs domā par savu pilsētu. Katrs atceras šo pirmo sprādzienu. Nekāda dzīve neskrien gar acīm, tu vienkārši gribi, lai tas beigtos, un neapšaubāmi beigtos ar mūsu uzvaru. Es to domāju globālā nozīmē, jo Ukrainas uzvara nozīmē visu domājošo, jūtošo, civilizēto pasauli."
Dailes teātrī jau vairāk nekā divus mēnešus par izrāžu vadītāju strādā ukrainiete Laura Vilcāne, pateicoties viņas iniciatīvai, ar šo izrādi uz Latviju varēja atbraukt kolēģi no Kijivas. Karš Ukrainā piespieda Lauru Vilcāni kopā ar dēlu Edgaru bēgt, patvērumu atrodot dēla tēva dzimtenē Latvijā.
"Jūs noteikti redzējāt, ka aktieri ar grūtībām valda asaras un emocijas. Es, kas zina katru vārdu, katru žestu, saprotu, cik daudz viņi tagad izrunā ar visiem spēkiem, caur ārkārtīgām sāpēm. Vakar mūsu režisore teica: "Tā kā mūsu pēdējā izrāde tika spēlēta februārī pirms vispārēja iebrukuma Ukrainā, tagad šī nākamā izrāde, ko redzam šodien, ir tikai tā vienīgā reize, kas tiek spēlēta uz tāda nerva ar tādām emocijām!" Jo tālāk teātris dosies viesizrādēs un aktieri izrādēs atkal spēcīgi iedzīvinās," skaidroja Vilcāne. Viņa neslēpj: "Tas ir ļoti svarīgi, atrodoties šeit divarpus mēnešus, beidzot ieraudzīt dzimto trupu uz Dailes teātra skatuves. To nozīmīgumu mēs pat tagad nespējam izmērīt, tikai pēc mēnešiem vai gadiem sapratīsim. Tas, kas notika šodien, tas ieies Ukrainas teātra un pasaules teātru vēsturē, nerunājot nemaz par briesmīgajiem notikumiem, kas tagad notiek, un ir šausmīga mūsu un visas Eiropas vēstures lapaspuse."
Ukrainas valdība izņēmuma kārtā ļāva šī iestudējuma vīriešiem izbraukt no valsts, lai parādītu Eiropā izrādi, kas radīta pēc kara sākšanās Donbasā. Viens no aktieriem ir Dmitro Olijniks stāsta: "Izrādē mēs runājam par karu, kas mums sākās nevis 24. februārī, bet pirms astoņiem gadiem. Tālāk Krimas aneksija un Donecka, Luhanska. Šī luga uzrakstīta pēc tam, pirmizrāde notika 2017. gadā. Jau tad pie mums notika karš, mums ir svarīgi runāt par karu. Svarīgi, lai mūs sadzird. Tas, ka tagad mēs stāvam ne tikai par savu valsti, bet par visu Eiropu, par visām demokrātijas vērtībām, par brīvu pasauli. Par to, ka mēs, ukraiņu nācija, gribam dzīvot brīvā valstī, kur darbojas visi likumi, kur nav nekādas vārda cenzūras vai imperiālistisku noslieču.
Mēs gribam dzīvot brīvā valstī. Un mums ir svarīgi, lai sadzird, ka tas ir karš vairāk nekā tikai tikai Ukrainā."
Aktrise Katerina Kačana uzsver: "Šobrīd ir ļoti grūti un sarežģīti, izjūtot tās emocijas. Ja agrāk, kad spēlējām šo izrādi, sapratām, kā tas ir, bet līdz galam neizjutām, tagad, kad karš notiek visā Ukrainā, katrs vārds, kas izrādē skan, daudz vairāk ir materializējies. Grūtības ir tajā, ka tās emocijas, kas tev rodas no tā, ka esi redzējis to, kā stāsta tavs varonis, tev vajag nevis to nospēlēt, bet [nodot tā], lai tās būtu nevis tikai manas emocijas un asaras, bet visiem skatītājiem būtu saprotams, ka tas ir grūti. Viss notiekošais ir ļoti šausmīgi. [..] Tagad diemžēl ir tāda tendence, ka karš atbīda kultūru pēdējā plānā. Es uzskatu, ka tas nav pareizi, vajag iet uz priekšu, un mēs to darām. Sarežģīti, jo esam kultūras pārstāvji, un mūsu ieroči ir kultūra."
Aktrise Marina Klimova iepriekš nespēlēja šajā izrādē, viņa tajā "ieleca" citas mākslinieces vietā. "Vienmēr šī izrāde, kad skatījos, dziļi skāra, bet tagad reālie notikumi kļuvuši tik īsti, ka brīžiem no tēmas vai pateiktas frāzes tiek izjaukta ceturtā siena, kurai jebkurā gadījumā jāpastāv, lai skatītājs labāk uztvertu," uzsver aktrise.
Izrādi skatījās LTV ārzemju korespondents Gints Amoliņš, kurš veidojis reportāžas no kara skartās Ukrainas. Viņš atzīst: "Kultūra noteikti ir ļoti nozīmīga kara laikā, lai cilvēki savā ziņā atslēgtos, cik nu tas ir iespējams, no kara, kara ikdienas, un cik nu iespējama kultūra un teātra izrādes, kas Ukrainā šobrīd ir grūti. Taču tas ir svarīgi. Pati izrāde, šie stāsti parāda kaut kādas epizodes no cilvēku, karavīru ikdienas, kas bijušas Donbasā karā jau vairākus gadus. Izrāde ir par kara pirmajiem gadiem. Viena lieta, kad runā politiskos līmeņos vai ģeopolitiskos, taču cita lieta ir šīs ļoti ikdienišķās, cilvēku savstarpējās attiecības, kādas veidojas kara laikā jau tādā mikroskopiskā līmenī."
Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Viesturs Kairišs teic:
"Te jau vairs nav runa par teātri, runa ir par mūsu absolūtu un pilnīgu solidarizēšanos ar ukraiņu tautu un absolūto izpratni, ka tas ir mūsu karš, ka tas nav tikai viņu karš.
Mums arī ir jākaro, jāizcīna savas cīņas, un arī Latvija nevar palikt malā. Un tas, ka latvieši mīl ātri ieslīgt pašapmierinātībā un tikai satraukties par gāzes cenām... Es noteikti esmu gatavs maksāt šo cenu, jo tā ir mazākā iespējamā cena. Es domāju, bija svarīgi mums parādīt ukraiņiem, ka mēs esam kopā ar viņiem. Mēs jau redzam izrādes kontekstā – to, kas viņiem ir jāizdzīvo, to mēs nevarētu novēlēt nevienam."
Tālāk Kijivas Drāmas un komēdijas teātra trupa dosies uz Viļņu, Klaipēdu, Minheni, Prāgu un, iespējams, arī citām vietām Eiropā.
