Aspazija un viņas māsas. Ģertrūdes ielas teātra izrādes «Ragana» recenzija

Dramaturģiskas vārdu spēles teiksmaina repa ritmā Aspazijas lugu "Ragana" Ģertrūdes ielas teātrī pārvērš laikmetīgi pašironiskā koncertuzvedumā par varas apmātību un sievietes iekšējām pretrunām, nonākot tajā. 

Varas un lomu spēles

Aspazija savā laikā, stāvot uz 20. gadsimta sliekšņa, ir ne tikai bijusi klātesoša sieviešu emancipācijas kustības aizsākumos, bet ar sociālā protesta drāmām "Atriebēja" (1887) un "Zaudētās tiesības" (1895) un ar pirmo dzejoļu krājumu "Sarkanās puķes" (1897) kļuvusi arī par šīs kustības virzītājspēku, izceļot sieviešu līdztiesības ideju. Arī Aspazijas tolaik pretrunīgi kritizētā luga "Ragana" jau vairāk nekā pirms 130 gadiem ir uzdevusi jautājumu par sievietes lomu varas spēlēs.

"Kas ir drāma, kura nevar parādīties uz skatuves? Tā dzīvo tikai pusdzīvi." Tā savulaik rakstījusi pati Aspazija. Neraugoties uz to, ka luga "Ragana" no sākotnējās dramatiskās fantāzijas piecos cēlienos par sievietes garīgo pašizcīņu līdz mūsdienām nonākusi jau vairs tikai kā dramatisks fragments, tās aprautība itin laikmetīgi atstāj skatītājam jautājumus par cilvēka un varas attiecībām, pietuvinājumā – sievietes un varas attiecībām.

Izrāde "Ragana"

Savā pirmajā iestudētajā romantiskajā dzejas drāmā "Vaidelote" (1894) Aspazija darbību risina teiksmainā Lietuvas pagātnē, Praurimas svētnīcā, un rada Mirdzu, lugas centrā izvirzot sievietes jūtu un ilgu pasauli. "Vaidelote" uzskatāma par pirmo lugu latviešu dramaturģijā, kur sieviešu tēliem ir izteikti būtiska loma dramaturģiskā konflikta risinājumā.

Savukārt fantastiskajā drāmā "Ragana" dramaturģe rada raganas meitu Liesmu – sievieti, kurā mīt alkas un to radītās pretrunas, kuras tai liek "krūtīs ogli degošu just". Tā laika kritika Liesmu pat nodēvē par sievieti Faustu. 

Jaunstrāvnieciski noskaņotās Aspazijas darbu ar izdzēstajām beigām muzikālam eksperimentam izvēlas režisors Andrejs Jarovojs, kurš pēdējā laikā aizrāvies ar dažādu muzikālu formu meklējumiem postdramatiskā teātra valodā. Piemēram, kustību skaņas un fonētikas horeogrāfiju sapludinājis iestudējumā "Pazaudētās dziesmas" (2020), turpretī Saeimas vēsturiski garāko sēdi pārvērtis vokāli virtuozā absurdā "Nasing Spešal" (2021). Taču gandrīz mūzikls "Ragana", kā pamatā ir Aspazijas luga, izvēlētās formas ziņā visvairāk sasaucas ar Ģertrūdes ielas teātra izrādi ilgdzīvotāju "Āda" (2011), kas tapusi pēc Ingas Gailes dzejprozā rakstītās lugas Jāņa Burmeistera ritmos un vēl aizvien turpina skatuves dzīvi. 

Izrāde "Ragana"

Neatstājot bez ievērības lugā "Ragana" ierakstīto sievietes emancipācijas zemslāni, iestudējums maigi ironiski spoguļo ačgārni teātra vēsturi. Ja visas lomas teātrī reiz spēlējuši vien vīrieši, tad šoreiz visu lugas "Ragana" varoņu – Karaļa, viņa māsas Līgitas, prinča Almara, galmenieka Visvalža, galma dāmu Aldonas un Valdas, vecās raganas Giltinas un pašas raganas Liesmas –  metamorfozes teju mirdzošā dragkingiskā garā kā verbāli, tā neverbāli pašironiski iemieso četras aktrises: Anta Aizupe, Ilva Centere, Sandija Dovgāne, Ance Muižniece.

Jo kāpēc gan lai sievietes savā ierastajā sociālo lomu pūķgalvainībā neizspēlētos arī dažos paprastu tipāžu vīriešos?

Taču šī pilnīgi noteikti nav dusmīga feminisma manifestācija, bet gan vizuāli atjautīgs sievišķā un vīrišķā sakausējums vienā veselumā teatralizētā koncertformā, kā dzejas buramvārdus, tā bītus raidot ar mikrofonu starpniecību tieši skatītājos. 

Izrāde "Ragana"

Teiksmainais reps un pikseļrakstu auseklīši 

Tumsas pasauli telpā iezīmē gaismu mākslinieces Jūlijas Bondarenko interpretācija: spēles laukuma tumsā kā spīgaiņi-malduguņi izkaisīti neona zižļi, brīžiem stindzinoši balti, bet citbrīd gailoši sārti. Četras aktrises, teju madernieciskiem pikseļrakstiem izrakstītos, piegulošos ne-tautastērpos, cakainām tīkliņzeķēm galvās un armijas tipa šņorzābakos, krāsainu mikrofonu vadu čūsku mudžekļos laipojot, nostājas aci pret aci ar skatītāju rindām. Nodeklamē īsu dokumentālo faktu izklāstu par lugas tapšanas aizkulisēm un Aspazijas tā brīža sociālpolitisko stāvokli sabiedrībā un, ņemot rokās mikrofonus, sāk izritināt vēstījuma pavedienu. 

Palūk, sievietes bezbailīgi ienāk vēl vienā līdz šim šķietami par vīriešu lauciņu uzskatītā teritorijā – repošanas pasaulē, kur sieviešu balsis (vismaz Latvijā) ir retums (sveiciens novadniecei Ūgai). Un artistiskā vieglumā pārsteidz ar aizraujošu, brīvu rečitatīvu, kur Aspazijas vārsmas pārsteidzoši laikmetīgi atbalsojas mūzikā. Lugas rindu pārlikšana mūzikā Jāņa Burmeistera ritmiskajos bītos piešķir stāstam episkumu, dramaturģiskā teksta deklamēšanu aizvietojot ar tā dramatizētu repošanu.

Aspazijas tekstu sintezēšana ar bītu klauvējieniem iegūst maģisku efektu, kļūstot savā ziņā par buramvārdiem, kam tik ļoti ir raksturīgs ritms, arī atkārtojums.

Kur nu vēl labāku formu kā ne lugā "Ragana", ko radošā komanda piesaka kā gandrīz mūziklu pēc Aspazijas, bet es "Raganas" vietā to labprātāk dēvētu par "Aspaziju un viņas māsām". (Tik raganisks izteiksmes veids, ticu, ka var pieburt šai drāmai pat literatūras stundu bastotājus.)

Izrāde "Ragana"

Izdzīvot lugas kaislības ritmiskās lomu spēlēs aktrisēm viennozīmīgi palīdz Ievas Veitas-Breidakas kostīmi, no kuriem daļa vēl pacietīgi gaida savu uznācienu turpat uz skatuves, sasēduši anonīmu manekenu mugurās, un Ilonas Zariņas veidotais ekspresīvais grims, kā izkāpis no pagājušā gadsimta sākuma aktierdīvu portretiem. Laikmetu kultūrslāņu ziņā asprātīgi reciklēto un upciklēto tērpu performativitāte žilbina kā zeltīti gliteraino un neonisko detaļu trāpīgumā, tā arī aktrišu psihofizikā. Tā Sandijas Dovgānes trausli spēcīgā spulgace Liesma, atavistisko sievišķības reliktu – kasešu lentu bizi – nomaina pret visai neērto metāliskās, gofrētas caurules karaļvaiņagu, kurš izrādās "smags, smags, ak, cik smags", bet šņorzābakus pret ne visai stabilajām augstpapēžu kurpēm, gluži burtiski ilustrējot varas smagmi un sievietes pirmos soļus tajā. Antas Aizupes līgavas pašnoteikšanās ietīta austrumnieciski jūgendiskā bārkšlakatā, paironizējot gan par lugas tapšanas laiku, gan par sievietes pasīvo lomu precību rituālā, citbrīd atkal napoleoniskā mice kā pasmīnēšana par mazā vīriņa lielajām varas ambīcijām. Turpretī Ilvas Centeres Karaļa pacelto uzacu horeogrāfija vienlaikus ar plato uzpleču militāri kokainajām kustībām neatvairāmi pietuvina šī lugas varoņa tēlu komiskam, aprobežotam vientiesim. Ances Muižnieces galminieks Visvalds ādas baikerjakā, neona līmlenšu auseklīšiem izrakstītā, izlaiž pie kājām garu kā varonis pēc piektdienas vakara rokkoncerta pirmajā rindā. Atsvešinošai pašironijai aktrisēm noder arī pie savu varoņu tekstiem pielipinātas remarkas. Sieviešu-aktrišu sniegums vīriešu lomās vēl vairāk uzsver teiksmu drāmas butaforisko, teatrālo dabu, ļaujot skatītājam baudīt ainu pēc ainas kā stilizētu pagājības videoklipu kolāžu pusotras stundas garumā. Baudīt procesu, kurā Aspazijas ideju aizmetņi paliek pusplaukuši, formai un vizualitātei izvirzoties priekšplānā. 

Izrāde "Ragana"

Vaļā atstātās beigas 

Kā liecina Aspazijas un Raiņa sarakste 1894. gada vasarā, ierosmi lugai Aspazija guvusi, ciemojoties Nītaures pusē un izzinot vietējās teikas un nostāstus, tostarp par Raganu kalnu. Neraugoties uz folklorā pasmeltiem motīviem, pati dramaturģe šī darba rindās ievijusi sabiedrības tā laika nemierpilno noskaņojumu. Jau pēc gada luga piedzīvo pirmiestudējumu Rīgas Latviešu teātrī Pētera Ozoliņa režijā ar Daci Akmentiņu Liesmas lomā, bet gūst neglaimojošu kritiku. Ar ko tad tolaik nesamierinās kritikas acs? Kritika iebilst pret 4. cēliena noslēgumu, kur Liesma pēdējā brīdī novērš prinča Almara un viņa līgavas Līgitas nāvessodu, atzīdamās, ka pati gribējusi nogalināt Karali un pati pazūd, "piepeši zemē iekrizdama", un 5. cēliena risinājumu, kur Liesma, saņēmusi pārmetumus par neuzticību savai raganu kopienai, klīst pa nodedzināto mežu, līdz sastopas ar Almaru un Līgitu, sajuzdama atriebības kāri, bet tai pašā laikā nespēdama izpildīt raganu pavēli ar burvju zizli iznīcināt visu karaļvalsti. Liesma atkāpjas, Almars to vēl mīl, Līgita ir gatava atteikties no līgavaiņa Liesmas labā, bet pati Liesma bēg no saērcinātajām raganām, līdz iekrīt bezdibenī, atstājot aiz sevis vārdus: "Ak, saule, saule – turpu gribu steigties." 

Izrāde "Ragana"

Pēc pirmā pilnīgā lugas publicējuma "Mājas Viesa Mēnešrakstā" (1896, Nr. 10–12) turpmākajos izdevumos tā iespiesta fragmentāri, taču pagājušā gadsimta divdesmitajos gados luga "Ragana" vēl vairākkārt iestudēta tās sākotnējā variantā. Lugas nobeigums, kas vēlāk vairs tā arī netiek publicēts, atstājot lugu bez izskaņas, atklāj, ka sieviete tomēr nav gatava iznīcināt karaļvalsti savu mērķu vārdā, bojā aiziedama pati. Lugas pirmajā versijā Liesma cenšas atgriezties atpakaļ, taču tas vairs nav īsti iespējams: ne doties atpakaļ, ne arī iet uz priekšu.

Kamēr Rainis vēl tikai risina pazudušā dēla motīvu, Aspazija centrā liek sievieti un viņas iekšējo pretrunīgumu. 

Izrāde "Ragana"

Lai arī savas radošās dzīves laikā Aspazija vairākas reizes atgriezās pie aizsāktās tēmas, par ko liecina pat vairāki uzmetumi iespējamam jaunajam lugas noslēgumam, tomēr neviens no tiem līdz galam nav ticis īstenots. Kādas piezīmes pat atklāj jau tobrīd izspraukušos ekofeminisma asnu, jo, izrādās, ka dramaturģe lugas darbību pat bija iecerējusi pārcelt uz 20. gadsimtu, lai tēlotu tā laika cilvēka cīņu ar dabu, vēršot uzmanību uz purvāju nosusināšanu. Kā zināms, purvs folklorā ir no kosmizētās telpas attālināta, līdz ar to cilvēkbūtnei bīstama vieta, kur mājo citas būtnes, tostarp raganas. Bet beigas tā arī ir atstātas vaļā. Kā uzdevums nākamībai, tās paaudzēm. 

Aprautās beigas, liekot skatītājam piepeši palikt tumsā, ir režisora Jarovoja rotaļīgajam rokrakstam tik piedienošs formas gājiens. Lugas un šajā interpretācijā arī Ģertrūdes ielas teātra (atļaujos teikt) koncertiestudējuma "Ragana" beigu iztrūkums simboliski savijas ar šī brīža ģeopolitisko situāciju, kur varas spēļu beigu ainas vēl nav. Viss turpinās. Priekšplānā – gaismas un tumsas spēku sadursme, bet kaut kur tam fonā vēl aizvien tie paši sieviešu un vīriešu līdzāspastāvēšanas dueļi, kas Aspazijas laikos.  

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti