Iestudējuma kustību atslēga ir buto jeb japāņu laikmetīgā deja. 60. gados Japānā radusies dejas forma – buto – ir kļuvusi par starptautisku laikmetīgās dejas virzienu. Iespējams, tāpēc, ka meklē arhaiskā cilvēka identitāti un par problēmām runā saprotamā ķermeņa plastikā.
„Primāri tā ir palēnināta kustība, bet tas nenozīmē, ka tā ir viena no estētikas izpausmēm. Daudz runā seja, jo arī tā pauž ne tikai emocijas, bet arī to, kas ir iekšējā dzīvē,” skaidro režisore un horeogrāfe Simona Orinska.
Iestudējuma režisore Simona Orinska ir viena no vadošajiem Austrumu kustību mākslas ekspertiem Latvijā. Cilvēka projektā autore un studijas „Idea Gnosis” aktieri neaprobežojas tikai ar Uzlecošās Saules zemes kustību skolu. Šeit ir saskatāmi latviešu mitoloģijas un viduslaiku groteskas elementi.
Mani interesēja cilvēka esamības mirklis, skaistums, kailā esamība, bez teātra, savā skaistumā un savā pretmetā,” – tā Orinska.
Perfomance „Cilvēka projekts” ir tapusi sazobē ar izstādi “Saules sistēmas perspektīva”. Kā savdabīgas skatuves dekorācijas šeit ir izmantots izstādē eksponētais Kaspara Teodora Bramberga darbs. Arī citi izstādes darbu autori ir meklējuši cilvēka vietu Visumā un Visuma vietu cilvēkā. Gluži kā buto performancē. Šos signālus jau sen ir aizmirsis mūsu prāts, taču izjūtas spēj atcerēties.
„Jūs varat sajust vibrācijas, tas uzrunā neapzināto slāni, kuru jūs varat sajust ar ķermeni. Tas ir tas komunikācijas veids, caur kuru mēs runājam,” stāsta horeogrāfe. „Kāpēc tas ir cilvēka projekts? Mēs ejam, satiekam kādu, mēs pilnveidojamies, mēs šķiramies, tad iegrimstam dziļās sāpēs. Un tad mēs no tā izejam ārā un jau esam tapuši par to, kas ir cilvēks.”
