Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kas sāpēja dzejniekam Jānis Ziemeļniekam?

Aktrise Guna Zariņa teātri un kino

Ārpusniece teātrī un dzīvē. Saruna ar aktrisi Gunu Zariņu

Aktrise Guna Zariņa sevi vienmēr izjutusi kā ārpusnieci – gan mācoties skolā, gan studējot Pēterburgā, gan vēlāk teātrī – un LTV raidījumā “Kultūrdeva” secina: “Tas priekš manis ir normāls formāts, es par to galīgi nebēdājos, nav arī tā, ka es ar to ārkārtīgi lepotos, vienkārši pieņemu, ka tāds ir mans ceļš.”

Henrieta Verhoustinska: Pie kā jūs Jaunajā Rīgas teātrī strādājat šobrīd?

Mēs esam sākuši mēģināt jaunu izrādi, kurai materiālu ir radījusi Margarita Zieda. Tur ir veikta gara izpēte, arī ieskriešanās laiks mums bija garš, viss pandēmijas laikā. Tas ir ķīniešu stāsts par kādas sievietes (manā veidolā) ceļojumu uz Ķīnu un gara gaismas meklēšanu Ķīnā, un par ko tas izvēršas.

Vai šobrīd teātris tiek spēlēts katru vakaru klātienē?

Mūsu teātris tika spēlēts katru vakaru klātienē, ar pilnu skatītāju zāli, nu jau viņi pēdējos vakarus sēž maskās, bet mēs spēlējam un esam ļoti priecīgi par to. Šķiet, ka arī skatītāji, cik aiz tām maskām var nojaust, ir ļoti pateicīgi par to, ka viņi var būt teātrī.

Vai tu jūti atšķirību auditorijas atsaucībā, kāda tā ir pandēmijas laikā, no tā, kāda tā bija iepriekš?

Varbūt tas ir man galvā, nezinu, vai tas ir objektīvi, bet man šķiet, ka esam viens otram vairāk dārgi nekā pirms tam.

Domājot par šo sarunu ar tevi, atcerējos kādu tavu lomu, kas bija Latvijas Nacionālajā teātrī izrādē “Uguns un nakts” – Spīdola. Atceros, ka rakstot par šo izrādi, es rakstīju, ka esi ārpusniece gan dzīvē, jo esi no cita teātra, gan arī šajā izrādē. Savukārt intervijā ar tevi izlasīju, ka tev tā ir pazīstama sajūta – būt ārpusniecei. Vai tev tā ir nozīmīga sajūta?

Tā esmu to lēnā garā noformulējusi. Varbūt es to noformulēju šoruden, pirms tam, protams, es biju ārpusniece… Tā savelkas līkne – es biju ārpusniece, es jutos kā ārpusniece Vecmīlgrāvī, skolā būdama ar citām interesēm, gribēdama būt citur. Es biju ārpusniece, Pēterburgā studējot, jo nebiju krieviete. Biju ārpusniece Nacionālajā teātrī, pēc tam tēlojot Mēdeju, kas bija ārpusniece ļoti uzskatāmi gan pēc stāsta, gan dzīvē. Tāpat, atgriežoties Jaunajā Rīgas teātrī, es biju ar citu skolu, starp pamatā Pētera Krilova un Māras Ķimeles studentiem. Es sevi ar šo domu nebaroju, man nācās par to reflektēt šoruden, un tas man arī kaut ko izskaidroja pašai par sevi. Tas priekš manis ir mans normāls formāts, un es par to galīgi nebēdājos, arī nav tā, ka es ar to ārkārtīgi lepotos, vienkārši es to pieņemu, ka tāds ir mans ceļš.

Pie minētā Pētera Krilova, kas ir pedagogs lielākajai daļai tavu kolēģu Jaunajā Rīgas teātrī, tu nospēlēji vairākas lomas izrādē “Dublinieši Miera ielā”, un es sapratu, ka tev nācās pamatīgi ieurbties Džeimsā Džoisā, gan viņa stāstos.

Nepārspīlēsim. Pamatīgi es neieurbos. To arī nevar tādā ātrumā nemaz izdarīt.  

Es neesmu bijusi čaklākā urbēja, bet man tas sagādāja baudu, un tur ir vēl, ko darīt Džoisa apguvē vai pašpārmetumos par to, ka es to nedaru.

No kreisās: Guna Zariņa, Henrieta Verhoustinska

Tu esi teikusi, ka daudzas lietas uz skatuves nāk no tīra, dzīvnieciska prieka. Tu domā, ka intelekts varētu patraucēt tīrajam, dzīvnieciskajam priekam?

Nē, nu ir jauki, ja tas intelekts ir uzbudinātājs tīrajam priekam, ja tas ir prieka avots, tas nav nekas slikts, bet intelekts galīgi nekaitēs nevienam. Bet bieži vienā brīdī tas ir jāatmet, refleksija ir jāatmet un jāmetas iekšā tajā spēlē, jo tas jau ir tas, uz ko nāk skatīties skatītāji beigu rezultātā. Tas ir arī tas, kas to visu padara baudāmu gan pašam, gan skatītājam.

Domājot par tavām lomām, es varu saprast, ka prieks var būt, teiksim, spēlējot Ņurbuli izrādē “Dieviņš pillā”, bet kā gūt prieku spēlējot, piemēram, lomu kā Mēdeja, kas nogalina savus bērnus?

Arī tas ir jādara ar azartu.

Es nezinu, vai to vienmēr var nosaukt par “prieku”, bet tas ir jādara ar aizrautību, bez skatīšanās atpakaļ, bez analīzes uz vietas.

Es zinu, ka tad, kad, Mēdeju spēlējot, es pati grimu kaut kādās nepanesamās vai panesamās ciešanās, tad tas nestrādā. Tas stāsts neplūst, tam tik un tā ir jābūt dzīvam, piepildītam ar asinīm, nevis ar smadzenēm.

Tu piedalījies seriālā “Emīlija. Latvijas preses karaliene”, kur atveidoji Latvijas pirmskara preses magnāti Emīliju Benjamiņu. Eduards Liniņš uzskata, ka šis seriāls gana precīzi ataino laikmetu. Ko tu saprati par to laikmetu? Vai šis laikmets ar kaut ko atšķiras no tā laikmeta, kurā dzīvoja un strādāja Emīlija?

Es domāju, ka noteikti. Par mūsu laikmetu mēs varēsim spriest no tādas distances, kāda mums ir attiecībā pret Emīlijas laikmetu šobrīd, bet man tomēr gribas domāt, ka tas bija trauksmaināks un kardinālākām izmaiņām pilns laiks. Tomēr Emīlija… Tie kāpumi, kritumi, lūzumi, rokādes, ir mazliet cita mēroga tomēr. Tur tiešām mainās tektoniskās plāksnes.

Mūsu laiks ir mierīgāks…

Varbūt. Varbūt mēs maldāmies, varbūt no attāluma mūsu laiks izskatīsies tikpat…

Drudžains.

Varbūt, kas to lai zina, bet tieši viena cilvēka likteņa ietvaros. Emīlija, – ne par velti viņu var saukt par karalieni, – ar viņu notika tās lielās lietas. Mēs varbūt dzīvojam to pieticīgo pilsoņa dzīvi, ne tā, tā es to nesauktu…

Mums nav tādu iespaidu uz mūsu līdzcilvēkiem.

Tieši tā, ar mums tas nenotiek tādā veidā.

“Emīlija ir bijusi lepnīga, neganta, viņa ir bijusi bezkaunīga, kā tēls viņa ir šausmīgi sulīga, un arī ļoti talantīga un apdāvināta.” Tā tu esi teikusi par Benjamiņu. Emīlija seriālā mainās, viņa sākumā ir impulsīvāka, ekstravertāka, skaļāka, iespējams, un kļūst aizvien iekšupvērstāka, introvertāka, cietāka. Kas ir tie biogrāfiskie pieturas punkti, kas izmaina Emīliju?

Tie ir gan vēstures grieži, kas viņu griež un lauž, gan arī tie pārbaudījumi, ko savā ziņā viņa sev pati uzliek – varu, mantu, ietekmi. Tas viņu maina kā personību, noteikti. Bet, Henrieta, nezinu, kādēļ man negribas to saukt par seriālu, galīgi. Tīri tehniski, man tomēr gribas to saukt par daudzsēriju filmu.

Par daudzsēriju spēles filmu.

Jā, kaut kā tā sajūta par… Varbūt es maldos, es vēl neesmu redzējusi, esmu redzējusi tikai pirmās divas sērijas.

Un es esmu redzējusi visas sešas, esmu tev soli priekšā!

Tu esi man esi priekšā, tad tu varbūt zini vairāk par Emīliju, nekā es šobrīd.

Jā, es nolasīju šīs izmaiņas viņā.

Jā, tās izmaiņas es galu galā centos iedarbināt. Es domāju, ka tas, ko Emīlija iekāroja, būdama jauna, tas, ar ko sākas filma, ar viņas sapni par jaunu izdevumu, par to, kādā ātrumā un bezbailībā viņas galvā nāk idejas, kā attīstīt uzņēmumu. Tādā ziņā viņa ir absolūti ģeniāla vienkārši ar to, ka viņa neliek sev nekādu rāmi.

Viņai nav vārda “nevar”, viņai ir vārdi “var, gribu, es to dabūšu”.

Viņa nebaidās gribēt. Tas viņai ir valdzinošākais. No šodienas skatupunkta mēs varbūt nespējam aptvert viņas drosmi, kas valda viņas domās, bet tas, ka viņa līdz ar to sev uzliek nepanesamu, manā izpratnē, slavas, ietekmes un mantas nastu... Strādājot pie Emīlijas, man par to bija jādomā, un tas galu galā ir arī ierakstīts scenārijā.

Vēl scenārijā ir ierakstīta un attēlota redakcijas gaisotne. Esmu strādājusi vairākās redakcijās. Tas ir ļoti tuvu tam, kā tiešām redakcijā notiek darbs, un viens no šīs redakcijas spilgtākajiem darbiniekiem ir dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Vai Jānis Ziemeļnieks ir nonācis tavā uzmanības lokā arī kā dzejnieks, jo esi zināma kā ļoti laba dzejas interprete.

Ziemeļnieks, zini, – nē. Ar Ziemeļnieku man nav bijusi nekāda darīšana, nu tik daudz, ka esmu viņu lasījusi, un tik daudz kā programmā “Ētera odējs”. Tādas ir manas pieticīgās zināšanas.

Es zinu, ka tu daudz lasi dzeju, kādi dzejnieki šobrīd ir tavā listē?

Man īsti negribas apkalpot šo lielākās dzejas patērētājas tēlu, bet listē viļņveidīgi ienāk viss kaut kas. Šoruden biju uzaicināta Velgas Kriles mājās lasīt viņas nepublicētus dzejoļus, ko viņas māsa man atsūtīja pa pastu vēstulē. Tad – Juris Kronbergs, jau visu šo pandēmijas laiku. Mēs ar Kasparu Znotiņu un Kristapu Grasi radījām programmu ar Kronberga dzejoļiem, man ļoti dārgu un iepriecinošu. Ar interesi cenšos lasīt latviešu jaunos dzejniekus, kurus publicē žurnāls “Žoklis”, un arī tos, kuriem šobrīd iznāk grāmatas.

Vai Kirils Ēcis, tavs dēls, ir tavā listē?

Kirils Ēcis šobrīd ļoti daudz neraksta, bet cenšos orientēties viņa daiļradē, es ceru, ka tur būs kaut kas jauns tuvākajā laikā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt