Atspere

Lai cilvēks cilvēkam cilvēks. Saruna ar Polijas vēstnieci Latvijā Moniku Mihališinu

Atspere

Diriģents Aivis Greters: Ja durvīm paredzēts atvērties, tad tās arī atvērsies...

Ar vienu treniņstundu nepietiek. Latvijas Nacionālā baleta vadītājs Aivars Leimanis

Ar vienu treniņstundu nepietiek. Saruna ar Latvijas Nacionālā baleta māksliniecisko vadītāju Aivaru Leimani

14. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā un baletā pirmizrādi piedzīvos balets "Ņižinskis", ko radījis viens no šī brīža pasaules horeogrāfu piecinieka – Marko Geke (Marco Goecke). "Šoreiz ir tas gadījums, kad es tiešām ieteiktu drusku sagatavoties izrādei – palasīt gan Ņižinska biogrāfiju, gan drusku vairāk uzzināt par viņa lomām, jo šajā iestudējumā sīkās niansēs attēlota gan viņa dzīve, gan lomas. Geke iegājis pat tādos sīkumos, ka neveikli paceltā kāja simbolizē Annu Pavlovu, dejojot "Arabesku", ko viņa vecumā vairs nevarēja "pacelt"," pasmaida Latvijas Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis.

Sarunā ar Latvijas Radio 3 "Klasika" direktori Gundu Vaivodi mūsu baleta vadītājs stāsta ne tikai par jauniestudējumu un pašu Ņižinski, bet arī par lieliskajām ukraiņu balerīnām Ivanku, Elīnu un Angelīnu, kuras Baltajā namā guvušas profesionālu un emocionālu patvērumu, baleta māksliniekiem pasaulē un arī to, ko mūsu baletam nozīmējusi pandēmija.

Nelīdzinās nevienam

Marko Geke šobrīd ir Hannoveres baleta mākslinieciskais vadītājs, Štutgartes dejas kompānijas "Gauthier Dance" rezidējošais mākslinieks un asociētais horeogrāfs slavenajā Nīderlandes Dejas teātrī. Horeogrāfs veido jaundarbus vadošajām Eiropas dejas kompānijām, to vidū Parīzes operas balets, Vīnes Valsts balets, Bavārijas Valsts balets. Geke ir radījis vairāk nekā sešdesmit darbus, daudzus no tiem dejo arī kompānijās, kurām tie oriģināli nav radīti, piemēram, Telavivā, Sanpaulu, "Les Grands Ballets Canadiens" Monreālā, Kanādas Nacionālajā baletā, Minhenes Baleta teātrī, Somijas Nacionālajā teātrī Helsinkos, Cīrihes baletā, Vācu operā pie Reinas Diseldorfā. Geke saņēmis daudzus starptautiskus apbalvojumus.

Horeogrāfs Marko Geke

Marko Gekes veidotā laikmetīgā baleta izrāde "Ņižinskis" stāsta par baletdejotāju un horeogrāfu Vaclavu Ņižinski, atklājot viņa dzīves nozīmīgākos brīžus uz skatuves un ārpus tās, parādot ciešo mākslas un neprāta saikni. 

Desmit gadus Vaclavs Ņižinskis (1890–1950) bija leģendārā Sergeja Djagiļeva vadītā Krievu baleta (Ballets Russes) vadošais solists un horeogrāfs. Viņa virtuozie lēcieni un androgīnā harisma apbūra skatītājus, savukārt viņa pārdrošās horeogrāfijas provocēja skandālus. Mūža pēdējos trīsdesmit gadus mākslinieks pavadīja garīgās veselības ārstniecības iestādēs.

Pasaules pirmizrādi iestudējums "Ņižinskis" piedzīvoja dejas kompānijā "Gauthier Dance" Štutgartē 2016. gadā. Kopš tā laika iestudējums plaši izrādīts viesizrādēs visā pasaulē. 2017. gadā Marko Geke par šo iestudējumu saņēmis Itālijas dejas balvu "Danza&Danza" nominācijā "Gada labākā horeogrāfija".

Gunda Vaivode: Vaclavs Ņižinskis ir leģendāra personība baleta vēsturē, bet kas mums noteikti būtu par viņu jāzina, pirms skatāmies tieši šo dejas stāstu?

Aivars Leimanis: Šoreiz ir tas gadījums, kad es tiešām ieteiktu drusku sagatavoties izrādei – palasīt gan viņa biogrāfiju, gan drusku vairāk uzzināt par viņa lomām, jo šajā iestudējumā sīkās niansēs attēlota gan viņa dzīve, gan lomas, gan attiecības ar to pašu Djagiļevu, māti, sievu, draugiem.

Geke iegājis pat tādos sīkumos, ka neveikli paceltā kāja simbolizē Annu Pavlovu, dejojot "Arabesku", ko viņa vecumā vairs nevarēja "pacelt". (smejas

Tātad jāzina arī tādas nianses, ko atpazīst tikai īstie baletnieki…

Tas pats "Rozes gars" – dabiski, ka kustības absolūti nav tādas, kādas bija Fokinam "Rozes garā", bet to var atpazīt pēc sarkanajām ziedlapiņām, pēc krēsla uz skatuves, pēc meitenes krēslā.

Bet Ņižinskis pats kā dejotājs – kāds viņš bija savā laikā?

Leģenda stāsta, ka viņš lēcis trīs metru tālumā. Varbūt pēc piecdesmit gadiem runās, ka viņš lēcis četrus metrus. (smejas)

Bet viņš bija tas, kurš pacēla vīrieša deju, jo vīrietis pirms tam baletā bija kā stute balerīnai, kas viņu pieturēja. Bet ar Ņižinski sākās tieši vīrieša deja, un 20. gadsimts ir tieši vīriešu dejas gadsimts, kad attīstījās vīriešu dejas tehnika. Un Ņižinskis tam ir sākums.

Dejotājs un horeogrāfs Vaclavs Ņižinskis 1907. gadā, absolvējot Ķeizarisko Teātra skolu.

Pasaules pirmizrādi šis balets piedzīvoja Štutgartē pirms sešiem gadiem. Vai tā horeogrāfu Marko Geki šobrīd varam uzskatīt par vienu no pašiem spēcīgākajiem horeogrāfiem pasaulē?

Neapšaubāmi, viņš ir labāko pieciniekā. Pēc Štutgartes šis balets iestudēts gan Cīrihē, gan Hanoverā, gan vēl šur tur un saņēmis neskaitāmus apbalvojumus.

Ja man prasa, kam ir līdzīgs Marko Gekes rokraksts, es teiktu, ka nevienam – tas piemīt tikai viņam: šīs nenormāli ātrās kustības, turklāt tās nav pašmērķis. Teiksim, roka kustas tik ātri, ka uz skatuves vizuāli paliek pat ēna aiz tās.

Dejotājiem tas bija milzīgs izaicinājums, jo sevi pilnībā jāpārvērš par automātu, par robotu, lai paspētu vienā sekundē veikt piecas kustības. Un visam tam pamatā ir ļoti dziļa doma un stāsts.

Kristaps Jaunžeikars kā Vaclavs Ņižinskis

Mums šajā brīdī ir divi premjeri, kuri iestudējuši titullomu – Kristaps Jaunžeikars un Aidens Viljams Konefrijs. Vai viņi ir atšķirīgi?

Jā,  abi ir ļoti atšķirīgi, bet abi divi – ļoti plastiski, emocionāli. Viņi abi divi tiešām ir mākslinieki ar lielo burtu. Un šī loma ir izaicinājums jebkuram! Reti kurš arī to var. Jo faktiski Ņižinskis pusotras stundas laikā no skatuves noiet ļoti maz. Viņa dejas materiāls ir vienkārši milzīgs. Pirmoreiz skatoties šo izrādi, domāju, kā vispār viens cilvēks to var iemācīties, kā to var atcerēties… 

Aidens Viljams Konefrijs kā Vaclavs Ņižinskis

Tieši par to arī preses konferencē stāstīja viens no titulvaroņiem – Aidans Viljams Konefrijs. Amerikānis, kurš četrus vai piecus gadus dzīvo Latvijā.

Jā, un beidzamajos gados iemācījies latviešu valodu. Dažs labs visu mūžu te dzīvo un nevar iemācīties...

No kreisās: Djagiļeva lomas atveidotājs Antons Freimans, horeogrāfs inscenētājs Fabio Palombo, un divi Ņižinski - Aidens Viljams Konefrijs un Kristaps Jaunžeikars

Ņižinska biogrāfija ir kaislību plosīta, tur parādās visas viņa dzīves fāzes – gan  jaunība un mīlestība, gan pēdējais posms. Kur īsti viņš savu dzīvi beidza?

Diemžēl psihiatriskajā klīnikā. 

Ar māksliniekiem tā dažkārt diemžēl gadās... Bez titulvaroņa baletā būtiska loma ir Djagiļevam – impresārijam Sergejam Djagiļevam, kurš rakstījis, ka “viņam piemīt zināma dvēseles bezkaunība un pieradums spļaut acīs, tas ne vienmēr ir viegli, bet gandrīz visos gadījumos lietderīgi”. Kā par savu varoni izteicās arī viņa atveidotājs Antons Freimans – nav labs cilvēks bijis tas Djagiļevs… Kā īsti ir ar impresārijiem? Tu arī esi impresārijs. Reizēm viņam droši vien jābūt ne pārāk labam cilvēkam, un tomēr...

Uzskatu, ka pirmām kārtām jāsagādā maksimāli labi apstākļi māksliniekiem, tad arī kvalitāte uz skatuves būs attiecīgā līmenī.

Un runājot par pārējiem mūsu solistiem, kuri atveido lomas baletā?

Te ir ļoti daudz it kā nelielu lomu, bet tās ir ārkārtīgi nozīmīgas. Šeit faktiski katram izrādes dalībniekam ir savs solo un sava lomiņa, te tiešām katram ir ko teikt. 

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Baleta muzikālo partitūru veido tikai divi komponisti: Šopēns ar abiem klavierkoncertiem un Debisī ar "Fauna diendusu". Debisī vēl var saprast, jo Ņižinskis pats savulaik tai veidojis horeogrāfiju, bet Šopēna mūzika gluži nav tā dejiskākā!

Geke, studējot horeogrāfiju, reizēm iet pat pret mūziku. Ja mūzika ir ļoti lēna, viņam, gluži otrādi, kustības ir ārkārtīgi ātras, un otrādi.

Ukraiņu meitenes trupā jau iejutušās 

Citkārt varbūt tas būtu ne tik nozīmīgs fakts, bet tagad gribas uzsvērt, ka Vaclavs Ņižinskis, kurš sevi skaita pie poļu māksliniekiem, jo nāk no poļu ģimenes, ir uzaudzis Krievijā, tomēr piedzima Kijivā. Jums šobrīd teātrī arī ir uzņemtas trīs ukraiņu balerīnas, kas šobrīd ir pasargātas no kara šausmām. Kā viņas ir iejutušās?

Jā, Ivanka, Elīna un Angelīna… Pie manis vērsās ukraiņu baleta zvaigzne, bijušais baleta vadītājs Deniss Matvijenko ar lūgumu palīdzēt, jo daudzi ukraiņu dejotāji devušies bēgļu gaitās. Ar viņa atļauju izvietoju šo vēstuli čatā, kurā mēs, 120 baleta vadītāji no visas pasaules, kontaktējamies. Ļoti daudzi kolēģi uzreiz atsaucās un uzņēma ukraiņu dejotājus. Pirmās man uzrakstīja tieši šīs meitenes, un ar vienu no viņām bija pat joki – prasu, kur tu pašlaik atrodies? Viņa saka – pie Rīgas, Pāvilostā. Ukrainas un mūsu mērogi… Acīmredzot viņai Pāvilosta ir tas pats, kas mums, rīdziniekiem, Mārupe.

Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.

Un ko šīs meitenes šobrīd dara? 

Nodejoja jau "Gulbju ezerā" kordebaletā. Ļoti profesionālas, ļoti labi apmācītas meitenes. Tūlīt viņas gatavos speciālu numuru trijatā vienam lielam galā koncertam un pamazām ieies mūsu repertuārā. Līgums gan viņām pagaidām ir līdz sezonas beigām, bet tālāk skatīsimies.

Kijivā taču ir baleta skola?

Ļoti laba! Un ne tikai Kijivā. Baletskolas ir arī Harkivā, Doneckā, Odesā, Ļvovā, tāpat arī baleta kompāniju Ukrainā ir ļoti daudz.

Vai arī pirms baleta izrādēm mūsu Baltajā namā tiek spēlēta Ukrainas himna?

Vienmēr. Un mani šausmīgi tracina tie daži cilvēki zālē, kas neceļas kājās. Ikkatrā izrādē atrodas kāds pārītis.

Nu, baleta publika droši vien ir daudznacionālāka nekā operas publika.

Domāju, ka tas arī mīts – vienu laiku runāja, ka uz operu vairāk nāk latvieši, bet uz baletu – krievi. Nē, tā absolūti nav. 

"Neesam ceļojošais cirks"

Šobrīd tik daudz mulsuma un pārbīžu ir mākslinieciskajos plānos un mākslinieku personīgajos uzskatos un postulātos. Ir dejotāji, kā Barišņikovs, kas nosodījis karadarbību, ir krievu dejotāji, kas pametuši Lielo teātri Maskavā un emigrējuši uz Eiropu, ir tādi, kas, visticamāk, nemainīs savu viedokli un paliks izolēti. Kādas konsekvences nesīs līdzi šis turpmākais  laiks, jo balets pēc būtības jau ir starptautiska un konvertējama māksla?  

Man raksta ne tikai ukraiņu, bet arī ļoti daudz krievu dejotāju – arī vadošie dejotāji no lielajiem teātriem. Bet es viņiem rakstu – atvainojos, bet pašlaik ar Krievijas pasi nevar saņemt ne darba, ne arī uzturēšanās atļauju.

Runājot ar kolēģiem, kas pašlaik atrodas Krievijā, jūtu tādu kā taisnošanos no viņu puses: ka mēs jau nekad to negaidījām, mēs jau to nezinājām, es jau neko, es jau tikai pa to savu lauciņu.

Bet vai tad mēs to gaidījām? Jā, it kā kaut ko zinājām, bet neviens taču arī negaidīja.

Es ļoti cienu Valdi Zatleru – gan kā ārstu, gan kā prezidentu, gan kā personību. Jau rudenī kādā intervijā viņš pateica – karš būs. Un arī es diemžēl par to biju pārliecināts.

Un kas tagad notiek ar dejotājiem? Tu saki, ka vesela virkne dejotāju no krievu teātriem devušies uz Eiropu – vai arī viņi tur jau iepriekš bijuši?

Vairāki ir bijuši, ir dažas zvaigznes, bet Krievijā pēdējā laikā strādāja diezgan daudz Rietumu zvaigžņu – izcili dejotāji bija gan Maskavas Lielajā teātrī, gan Marijas teātrī Sanktpēterburgā. Viņi visi ir aizbraukuši projām. Pašlaik viesizrāžu tirgū izveidojies tāds vakuums... Jo Krievijā ir simtiem kompāniju, kas orientētas tikai uz viesizrādēm. Arī mums te sāka birt priekšlikumi līdz absurdam – lūdzu, brauciet uz Angliju, trīsarpus mēneši, 110 izrādes. Un tad es ieraudzīju, par kādām cenām...

Tās pat nav dempinga cenas – nezinu, kas tās par cenām, ja orķestrim un baletam atmet tikai kādus grašus, un cilvēki par to mēnešiem dejo dubultizrādes dienā. Es vispār nespēju iedomāties, kas notiek ar balerīnu kājām puantēs pēc šādas slodzes...

Bet ir arī kaut kas jēdzīgs no šādiem piedāvājumiem?

Šis tas bija. Bet

mēs vairs nebraucam viesizrādēs, kas ir garākas par vienu nedēļu vai desmit dienām. Mūsu uzdevums ir uzstāties šeit – mēs neesam ceļojošais cirks... 

Attiecību vairs nebūs

Aivar, tev arī pašam ir personīgi draugi Krievijā. Mēs zinām, ka tu arī pats esi dzīvojis un mācījies Krievijā, slavenajā Teātra mākslas institūtā jeb GITIS, un tajā laikā iedraudzējies arī ar mūsu pašu tautiešiem. Nesen Māra Liepas slavenā atvase Andris savā jubilejas koncertā uzstājās uz Kremļa Kongresu pils skatuves, bet meita Ilze nāca klajā ar ne visai tīkamiem paziņojumiem. Kā tagad veidosies tavas personīgās attiecības? 

Acīmredzot vairs nekādu attiecību nebūs. Patiešām, gan ar Ilzi, gan ar Andri man bija ļoti tuvas attiecības – ar Andri vēl Ņujorkā pēdējos gadus kopā žūrijā sēdējām un it īpaši mani pārsteidza Ilze – vienkārši nošokēja. Man vienkārši trūkst vārdu, lai to komentētu.

Kā, tavuprāt, varētu attīstīties tā saucamā krievu baleta skola? Vai vispār tāda joprojām eksistē, un kāda varētu būt tās ietekme pasaules baleta mākslā turpmāk? Jo skaidrs, ka agrāk tāda bija.

Protams, tā eksistē, protams, joprojām tā ir ļoti laba un stipra, bet

pasaulē ļoti labas un stipras ir arī citas skolas. Nav vairs tā, ka krievu balets būtu numur viens. Tajā pašā Korejā ir vienkārši fantastisks nacionālais balets! Visi dejotāji ir kā kloni, ar fantastisku tehniku!

Kādas baleta kompānijas ir Anglijā, Francijā, Amerikā... Nav vairs tā, ka dominē tikai viena skola, viens balets.

Vai savas korekcijas šajā aizvadītajā periodā un kopīgajā dejritē ir ienesis arī ilgais pandēmijas laiks?

Diemžēl jā. Mums tūlīt būs konference ar baleta vadītājiem Helsinkos, un gribu uzdot šo jautājumu, jo zinu, ka visur ir šī problēma. It kā mēs šos divus gadus, kad bija lokdauns, trenējāmies – trenējāmies ''Zoom'' platformā mājās, trenējāmies katru dienu teātrī, kaut arī nebija izrāžu.

Tagad, kad atkal sākusies slodze, sācies birums ar traumām – turklāt ar ļoti smagām: muskuļu plīsumiem, muguras traumām. Acīmredzot ar vienu treniņstundu nepietiek, jo mūsu ķermenis tomēr radināts pie tā, lai būtu regulāras izrādes, regulāra slodze.

It kā grūtākais laiks ir pāri, bet mums ir ārkārtīgi daudz ļoti labu dejotāju, kas pašlaik ļoti ilgstoši atrodas uz slimības lapas. 

Un zinot vēl neilgo baletdejotāja mūžu, pāris gadi ir ļoti, ļoti liels iekritiens.

Jā, gan pandēmijas gadi, gan traumu laiks. Tas viss, protams, ir ļoti bēdīgi. Varbūt varam parunāt par kaut ko priecīgāku?

Vīriešiem rezerves soliņš brīvāks

Tieši tāds arī ir mans nākamais jautājums. Tu saki, ka šobrīd mūsu teātrī ir ļoti daudz labu dejotāju. Tas nozīmē, ka jaunā baletdejotāju paaudze un arī horeogrāfu paaudze ir ļoti spēcīga. Tev pašam bija izcili skolotāji – Juris Kaprālis, Artūrs Ēķis, Valentīns Bļinovs, Vladimirs Cukanovs. Vai arī tagad jaunajiem dejotājiem ir labi pedagogi, pie kā mācīties?

Neapšaubāmi,

ir daudz ļoti labu sieviešu pedagogu – Indra Lapšina, Zane Lieldidža, Rita Harlapa. Vīriešiem – Marians Butkēvičs, Sergejs Neikšins. Tomēr vīriešiem tas rezerves soliņš diemžēl nav tik garš,

un rezultātā – ja visas mūsu balerīnas simtprocentīgi ir mūsu skolas absolventes, ar puišiem ir, kā ir. Tikko atkal izsludināju konkursu – pieteicās vairāk nekā divsimt dejotāju, kas gribētu pie mums strādāt, un varēja atlasīt.

Tomēr dejotāju trūkuma patlaban mūsu baletā nav. Kā ir ar tiem, kuri šobrīd piesakās – daudziem ir vēlme doties uz horeogrāfijas skolu?

Daudzu gadu garumā bija iztrūkums, un to mēs pašlaik izjūtam – ka mums entos gadus pēc kārtas nav puišu izlaiduma. Tagad situācija ir krietni uzlabojusies – redzu, ka baletskolā ir samērā daudz puišu gan vidējās, gan jaunākajās klasēs.

Tu pats arī šobrīd strādā pie kaut kā jauna?

Pašlaik nē.

Pašlaik mans uzdevums ir pavērt vārtus jaunajiem horeogrāfiem, jo viņi to dara ļoti veiksmīgi. Sākot jau uz jaunās skatuves, pēc tam – arī uz lielās: te varu minēt Elzu Leimani, Antonu Freimani, drīzumā būs arī Milana Komorova, Raimonds Martinovs.

Tā ka paralēli vieshoreogrāfiem mums būs arī mūsu horeogrāfu darbi.

Gunda Vaivode un Aivars Leimanis

Ilgas pēc makšķeres| 

Kam tev vēl atliek laika?

Laika man pašlaik pat drusku paliek pāri, jo šobrīd nevaru makšķerēt – pašlaik nav sezona.

Oho, nezināju, ka esi arī makšķernieks! 

Jā, spiningotājs. 

Tad tu ej uz forelēm?

Nē, uz līdakām.

Un kurās vietās?

Babītē, Lielupē, man patīk aizbraukt arī uz Somiju vai Norvēģiju.

Tas ir tas nepieciešamais klusums un atslēgšanās?

Atslēgšanās, es domāju.

Teikšu paldies tev par sarunu un gribu nodot sveicienus tavai mammai Baibai Indriksonei, kurai nesen nosvinējām 90. dzimšanas dienu. Vai viņa joprojām sēžas pie auto stūres?

Pēdējos divus gadus vairs ne, bet viņa ar prieku vizinās līdzi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti