Kultūras ziņas

Eirovīzijas pirmais pusfināls ir klāt!

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Rīgā viesojas Mazās Bronnajas teātris

Ar «Varšavas melodiju» Rīgā viesojas Mazās Bronnajas teātris

Leonīda Zorina luga “Varšavas melodija” tika sarakstīta pirms 50 gadiem un joprojām nav zaudējusi aktualitāti. Tas ir mīlas stāsts, kuru sašķeļ pēckara gados izveidojies dzelzs priekškars. 9.maijā ar “Varšavas melodija” Rīgā viesojas Maskavas Mazās Bronnajas teātris.

Pirms pāris gadiem ir beidzies Otrais pasaules karš, un šķietami visas Eiropas tautas var turpināt draudzīgu ikdienu. Tā iesākas krievu puiša Viktora un poļu meitenes Geļenas mīlas stāsts Leonīda Zorina lugā “Varšavas melodija”. Diemžēl par kaislībām spēcīgāka izrādās šo divu cilvēku izpratne par savu vietu pēckara sabiedrībā.

"Padomju ideoloģija pēc savas būtības bija liekulīga. Turklāt 1949. gadā tika izdots likums, ka padomju pilsoņiem ir aizliegts precēties ar ārzemniekiem. Sakiet, kāda te var būt citas tautas mīlestība vai par kādu internacionālismu varētu būt runa, ja cilvēkam atņem tiesības mīlēt?" saka režisors Sergejs Golomazovs.

9.maija vakarā “Varšavas melodija” Maskavas Mazās Bronnajas teātra sniegumā viesojas uz Dailes teātra skatuves. Galvenajām lomām iestudējuma režisors ir izvēlējies divus izcilus kaimiņvalsts aktierus – Jūliju Perisildu un Daniilu Strahovu.

"Mana varone ir izgājusi caur Varšavas geto. Viņas tēvs ir Polijas ebrejs, un pēc tā, ko viņa ir redzējusi, vēlreiz izjust mīlestību un uzticēties cilvēkiem ir ļoti sarežģīti. Bet tad, kad viņa tomēr iemīlēja un vēlāk bija spiesta šķirties, tas pielika punktu jebkādai iespējai mīlēt," stāsta aktrise Jūlija Perisilda.

"Ja iedomājas, ka Monteki dzīvo Polijā, bet Kapuleti Maskavā, tad, lūdzu jums - ''dzelzs priekškars''. Pēc būtības tas var mainīt nokrāsas vai šablonus, bet šī nesamierināšanās un spēja redzēt cilvēkos labo, nevis tikai ienaidnieku, ir tas pats. Vēsture nemainās, mainās apstākļi," skaidro aktieris Daniils Strahovs.

Galamazova iestudējumi Latvijas publikai ir labi pazīstami. Turklāt deviņdesmitajos viņš aktīvi strādāja Rīgas Krievu drāmas teātrī. Šobrīd, vadot vienu no zināmākajiem kaimiņvalsts teātriem, viņam ir labi izprotamas šodienas valsts un radošas personas attiecības.

"Ziniet, ir tāds teiciens: tālu no varas aizlidot nevar, jo nosalsi; būsi pārāk tuvu – sadegsi. Vajag atrast kaut kādu vidējo orbītu. Vai ar to ir jēga nodarboties brīvā sabiedrībā? Domāju, ka nē. Ja nu vienīgi, meklējot kādu valsts finansējumu. Vai par to ir jēga aizdomāties Krievijā? Šobrīd domāju, ka jā. Valsts un mākslinieka attiecību jautājums diemžēl nav lieks," norāda Golomazovs.

Mazās Bronnajas teātra viesizrādes Rīgā turpināsies arī 14. maijā ar Moljēra komēdiju “Tartifs”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti