Sadaļas Sadaļas

Ar teātri cīņā pret nāvi. Saruna ar Daugavpils teātra vadītāju Oļegu Šapošņikovu

Pirms desmit gadiem, 2011. gada februārī, Daugavpils teātrī, kas tobrīd piedzīvoja ne pašus labākos laikus, parādījās jauns mākslinieciskais vadītājs. Viņš atbrauca no Rīgas, nosauca teātri par “slimu sportistu” un enerģiski ķērās pie ārstēšanas. Tā kopš tiem laikiem arī “ārstē”.

Rus.lsm.lv Daugavpils teātra vadītāju Oļegu Šapošņikovu uz sarunu aicināja gandrīz Dimā formātā – “pēc desmit gadiem”.

Ludmila Vessele: Kādēļ jūs toreiz pametāt galvaspilsētu un kļuvāt vispirms par teātra māksliniecisko vadītāju, bet pēc tam arī direktoru pilnīgi nepazīstamā pilsētā, ar kuru jūs nekas nesaistīja? Viens ir iestudēt izrādi, bet kas cits – uzkraut sev smago nastu – milzīgos parādus, savstarpējās nesaskaņas un nenoteiktību trupā, pastāvīgās runas par gaidāmo slēgšanu…

Kad mani uz šejieni uzaicināja kā māksliniecisko vadītāju, domāju tikai par izrādēm. Nekas cits prātā man īpaši nenāca. Un man arī nebija zināmi visi tie zemūdens akmeņi un tas, cik bēdīgā stāvoklī ir teātris. Gluži kā slazds, kas nomaskēts ar zariem, un šajā slazdā es iekļuvu vēlāk, iekritu tajā.

Sākumā domāju, ka varēšu saplānot repertuāru, iestudēt, protams, arī savas izrādes. Bija arī režisora savtīgums bez jebkāda patosa – pastāvīgs darbs noteiktā teātrī sniedz daudz vairāk radošo perspektīvu nekā vienkārši atsevišķs iestudējums, kad iestudē un aizej. Tāds pastāvīgs jumts virs galvas, iespēja strādāt diezgan izmirstošā virzienā, kāds ir repertuāra teātris, – laba perspektīva manas paaudzes režisoram. Atkārtošos – sākumā bija vienkārši režisora ambīcijas. 

Bet pēc tam es uzkāpu uz šiem zariem un iekritu sagatavotajā slazdā, starp citu, tas nebija taisīts man, taču es tajā iekritu. Un tad radās cita ambīcija, jo pirmo nebija iespējams realizēt, – teātris atradās tādā finansiālajā un radošajā stāvoklī, ka ne par kādiem iestudējumiem nevarēja būt ne runas. Es negribēju veģetēt, tāpēc otrā ambīcija – glābt šo teātri. Jā, skan patētiski, bet esmu pārliecināts, ka pēc aicinājuma esmu ārsts (Šapošņikovam ir divas augstākās medicīniskās izglītības – L.V.), es kopš bērnības gribēju glābt cilvēkus.

Kāda starpība – vienu cilvēku vai organizāciju. Te iedarbojās mans aicinājums, mans mediķa reflekss – gribējās izglābt.

Sajutu sevī spēkus, pēc savas būtības esmu cīnītājs – man patīk sacensības, patīk tajās piedalīties. Skolā biju viens no aktīvākajiem visu iespējamo olimpiāžu dalībniekiem, man ļoti patika iesaistīties dažādās sacensībās. Avantūrisma gars savienojās ar ārsta refleksu, un, kad radās jautājums, vai vadīt teātri, biju tam gatavs.

No 2011. gada februāra līdz augustam – domāju, ka neko labu izdarīt nepaspēju, bet šis periods bija vajadzīgs, lai saprastu situāciju, lai atteiktos no kaut kādām ilūzijām. Man šis pusgads bija piepildīts ar pārdzīvojumiem un šaubām, ar situācijas analīzi, neiztika arī bez intrigām teātrī. Tas nebija pats labākais periods manā dzīvē. Mans pilnvērtīgais darbs šajā teātrī tomēr sākās augustā, tāpēc mums būs vēl viens iemesls tikties…

Noteikti ņemšu vērā. Nosauciet galvenos sasniegumus un neveiksmes šajos desmit gados.

Ja reiz mērķis bija glābt teātri, tad, bez šaubām, galvenais sasniegums – teātri neviens negatavojās slēgt, tam tika atļauts dzīvot, un tas notika burtiski pēc pāris gadiem. Tas ir sasniegums no pagātnes, taču bez tā tālāk nekā nebūtu.

Jā, protams, bija labas izrādes. Es tagad runāju par savām – “Kailais karalis”, mūzikls “Dāmu paradīze”, operete “Mistera Ikss noslēpums”… Domāju, ka ļoti nopietns darbs ir “Revidents Sylagolā”. Lai gan šīs izrādes vēl neviens nav redzējis – divas “Kaijas” – Čehova un Akuņina – man ir svarīgas.  Bet pats galvenais mans personiskais panākums nav konkrētas izrādes. Galvenais ir tas, kas ir noticis ar mani kā ar cilvēku, režisoru, vadītāju. Tieši tāds eksistenciāls jautājums.

Es tiešām zinu – to, kāds esmu kļuvis šajos desmit gados, ietekmējis teātris, nevis teātris vispār, bet šis konkrētais teātris. Ne pilsēta, ne valsts – teātris…

Man tāds salīdzinājums ienāca prātā. Šausmīgs. Kad cilvēks nonāk cietumā, viņš nevar no tā norobežoties. Desmit gadi aiz restēm ietekmēs jebkuru cilvēku.

Es absolūti negribu īpašību ziņā salīdzināt teātri un cietumu, bet ietekmes ziņā tie ir zināmā mērā līdzīgi.

Es nokļuvu diezgan noslēgtā vidē, ar spēcīgu iedarbību, ar saviem tikumiem, un tas viss mani pārveidoja kā personību.

Mēs visi esam kļuvuši citādi; viss, kas saistīts ar Daugavpils teātri un mani tajā, – tā nav mīņāšanās uz vietas, tā ir virzība uz priekšu. Mēs esam mainījušies, kļuvuši pieaugušāki, esmu pārliecināts, ka kļuvuši gudrāki. Es atrodos tādā dzīves posmā, kad pasaulīgie, teiksim tā, sasniegumi vairs nešķiet galvenais. Svarīgāk ir – kas tu esi dzīvē, kāpēc te esi, ko tu vispār dari uz šīs Zemes. Ja agrāk es nācu uz teātri, lai uztaisītu izrādes, tad tagad – nē, nav tā, ka vairs negribu to darīt – bet tagad es vairāk domāju, kāpēc es šīs izrādes taisu.

Pirms desmit gadiem es gribēju panākumus gūstošas izrādes, taču jautājums “kāpēc?” man nebija svarīgs. Tagad es saprotu, kāpēc… Un es saprotu, ko tieši es šeit daru, kad šeit atrodos.

Vēl, runājot par sasniegumiem, man šķiet, jāteic, ka esam radījuši teātri, kurš nav līdzīgs citiem Latvijas teātriem.

Mans nākamais jautājums ir tieši par to, ar ko Daugavpils teātris atšķiras no citiem Latvijas teātriem…

Bet, ja runā par neveiksmēm… Ir nepilnības, ir kļūdas droši vien. Sasniegumus es izjūtu pamatīgi, tiem ir smags svars. Tikpat pamatīgas neveiksmes neatrodu, ir kaut kādi sīki smilšu graudiņi, gruzīši, salīdzinot ar sasniegumu bluķiem.

Tātad – ar ko Daugavpils teātris atšķiras no citiem?

Mēs gatavojām savu virtuālo skati, tās rezultātus mēs vēlāk publiskosim. Kritiķi un žurnālisti, noskatījušies mūsu izrādes, katrs pa savam atzīmēja to, ko arī man gribētos atzīmēt. Priecē, ka viņi to saskatīja.

Runa ir par to, ka Daugavpils teātris ir ļoti godīgs teātris.

Tā ir reta parādība mūsu dzīvē. Viena no man svarīgajām filozofiskajām tēmām ir atsvešinātības tēma. Atsvešinātība aizvien vairāk un vairāk pārņem Rietumeiropas civilizācijas cilvēkus. Tās būtība ir nespēja ar sirdi un dvēseli atdoties tam, ko tu dari. Vairākumam cilvēku ir iekšējā pasaule, kurā cilvēks ir godīgs. Tās ne vienmēr ir attiecības ģimenē, tās bieži ir tādas intīmas lietas – varbūt hobijs; kaut kādi ļoti personiski stāsti; tas, ar ko cilvēks ir vienots, kad viņa būtība neatdalās no tā, kas atrodas ārpus viņa. Lūk, tā ir tāda godīga pasaule.

Bet kaut ko cilvēks dara tikai nepieciešamības dēļ, nereti izliekoties. Piemēram, ceļu policists. Lūk, kad viņš ķer pārkāpēju uz ceļa, vai viņš jūt gandarījumu par to, ka nostiprinājis kārtību valstī? Vai arī viņš priecājas, ka kādu notvēris kā mednieks un viņam, pieņemsim, par to piešķirs prēmiju…?  Kāda ir viņa interese? Ja policists patiesi domā, ka ar savu rīcību nostiprina kārtību, tad viņš neatrodas atsvešinātības zonā. Savukārt, ja viņš to dara sportiskas intereses vai prēmijas dēļ, tad viņš ir atsvešināts. Tas pats – dakteris, kurš ārstē slimnieku. Vai viņam ir svarīgi izglābt cilvēku vai arī gribas ātrāk doties mājās? Starp citu, lai aizietu mājās, vajag, lai cilvēks ātrāk atveseļotos. Bet galvenais tomēr ir aiziet mājās.

Atsvešinātība ir tajā, kāpēc kaut kas tiek darīts. Un, kad es runāju par Daugavpils teātra godīgumu, patiesīgumu, tad runāju par atsvešinātības minimālo pakāpi. Aktieriem un lielajam vairākumam teātra darbinieku, pat apkopējām, nav atsvešinātības izjūtas, kad viņi ierodas darbā.

Viņi neveic kaut kādas mehāniskas darbības, tas, ko viņi dara, ir viņu dzīve. To es arī par sevi varu teikt.

Neesmu mērījis atsvešinātības pakāpi citos teātros, nevaru to novērtēt. Negribu teikt, vai citur ir atsvešinātība vai tās nav. Mūsu teātrī šī atsvešinātība ir minimālā līmenī. Un šajā ziņā mēs droši vien esam priekšā daudziem Latvijas teātriem, priecājos, ka to saka visi, kas atnāk šeit strādāt. Ir cilvēki, kuri vispār nespēj pārvarēt atsvešinātību, viņi nespēj kaut kur mesties ar galvu iekšā, izņemot savu maksimāli personīgo telpu. Tādi cilvēki, atnākot pie mums, nespēj sastrādāties ar kolektīvu. Un otrādi. Teātris it kā “apstaro” katru jaunu cilvēku: ja deri – paliec, ja ne – tad ne. Mēs no tā neko nezaudējam, mēs turam savu godīguma marku.

Vēl mūs atšķir ambiciozums. Galu galā es to daudzējādā ziņā nosaku kā vadītājs.

Mēs negribam palikt teātris, kurš ir pazīstams tikai savā valstī.

Mums ir ļoti svarīgi, man ir svarīgi, pilsētai ir svarīgi, lai teātris būtu starptautiski pazīstams. Man šķiet, ka starptautisko kontaktu plašuma ziņā mēs varam sacensties tikai ar Jauno Rīgas teātri, citiem tik plašu nav, ja runājam par Latviju.

Par ko teātrī jūtaties atbildīgs?

Par visu. Citādi, man šķiet, arī nevar būt. Demokrātija ir vertikālo un horizontālo attiecību savstarpējā saistība. Mūsu valstī ir kaut kāda nobīde tajā virzienā, ka demokrātija – tās ir tikai horizontālās attiecības. Taču tas ir pretrunā būtībai – demokrātija tiek būvēta kā piramīda no apakšas uz augšu. Tikai horizontālajā līmenī – tā nav demokrātija, tā ir anarhija. Iespējams, esmu vecmodīgs, taču uzskatu, ka cilvēkam, kurš atrodas piramīdas virsotnē, ir atbildība par piramīdas pamatnē esošo horizontāli.

Vai ir konflikts starp Šapošņikovu režisoru un Šapošņikovu direktoru? Viens grib iestudēt sarežģītu un dārgu eksperimentālu izrādi, otrs skaita naudu un saprot, ka skatītāji eksperimentu var nenovērtēt…

Tas ir ne tikai mans iekšējais konflikts. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums, kaut kādā ziņā valsts teātra politikas stūrakmens. Pašreizējais kultūras ministrs mani ir iekļāvis Teātra padomē, kas darbojas pie Kultūras ministrijas, es mēģinu kaut kā iziet uz noteiktu sarunas līmeni. Mums nav skaidras vienotas izpratnes, ko dara teātris, – kas no tā, ko tas dara, ir valsts pasūtījums, kas ir teātra paša iniciatīva un ko vispār nepienāktos darīt teātrim un valstij. Mums nav tādas vienošanās. Es nerunāju par kaut kādu direktīvu, taču mums par kaut ko ir jāvienojas.

Teātris – tas ir šeit un tagad, tas ir dzīvs skatītājs, dzīvs aktieris, noteikta pilsēta un valsts. Tāpēc es varu runāt tikai par to, kas ir pie mums, – par Daugavpils teātri un par Daugavpils skatītājiem.

Teātris, kurš nav vajadzīgs skatītājiem, nav vajadzīgs arī valstij; teātris ir zināma pakalpojumu sfēra, ja jau reiz tas pastāv par nodokļu maksātāju naudu.

Mēs nevaram noliegt šo saistību, kā daudzi to mēģina darīt. Es uzskatu, ka tas ir amorāli.

Droši vien šajā jautājumā atkal esmu vecmodīgs – ja tu dzīvo par kāda naudu, tu nevari šo faktu ignorēt. Mēs dzīvojam par valsts naudu, tā mums to piešķir no sava budžeta, un teikt, ka mūs neinteresē cilvēki, mums uz viņiem nospļauties, jo mēs esam augstāki (man to bieži gadās dzirdēt), es nevaru.

Es negribētu runāt par konfliktu, šis vārds izskanēja arī jūsu jautājumā, es runātu par pretrunu. Galu galā viss atduras pret personīgajām ambīcijām, jo teātris – tā nav režisora personiskā daiļrade. Teātris, pirmkārt, ir liela skatītāju zāle; otrkārt, tas ir kolektīvs, kurš šai skatītāju zālei kaut ko rada.

Teātris nav viena cilvēka ambīcijas, un Šapošņikovs režisors tādā vai citādā pakāpē apklust Šapošņikova direktora priekšā.

Un tas ir normāli – ja es gribu maksimāli radoši realizēties, tad man jāatrod tāds teātris, tāda vide, kas mani pilnībā apmierinās. Cits variants – man tāds teātris un tāda vide jārada. Protams, par savu naudu. Vai arī man jāpakļaujas kaut kādiem noteikumiem, kanoniem, savai sirdsapziņai un jāsaprot, ka par svešu naudu nevar darīt Dievs zina ko.

Tas viss attiecas uz mani. Kas attiecas uz citiem režisoriem, tad es viņiem stāstu to, ko tagad izstāstīju jums. Tomēr es neesmu orākuls, un gadās – parādās izrāde, kas ir piepildīta ar nebūt ne mazām režisora ambīcijām, bet galu galā nevienam nav vajadzīga. Mana atbildība ir atļaut kādam to darīt, bet es nekad to neatļauju sev, jo tad tā būtu dienesta stāvokļa izmantošana. Reizēm tomēr ir jāļauj citiem pamēģināt, citādi neuzzināsi, kā viss būs. Gadās, ka tiek iztērēts daudz naudas un spēku, bet skatītāju izrāde absolūti nav uzrunājusi. Mūsu teātrī tā gadās ļoti reti.

Daugavpils piedalās konkursā par tiesībām būt Eiropas kultūras galvaspilsētai 2027. gadā. Saistībā ar to visi kultūras darbinieki izsaka savus priekšlikumus. Gribētos dzirdēt jūsējos. Un vai ir vērts vispār mēģināt? Skeptiķu šajā ziņā nav maz.

Kad dzirdam “Eiropas kultūras galvaspilsēta”, tad uztveram to kā goda nosaukumu. Sociālistiskā darba varonis. Tāds kā brīnums Eiropā, kas atrodas uz pjedestāla. Tādā gadījumā mums tur nevajag bāzties. Uz kāda pjedestāla mēs esam? Ar ko gan varam pārsteigt Eiropu, lai uz šejieni plūstu cilvēki, jo galvaspilsēta – tā ir centrs visam, mēs pie tā esam pieraduši.

Te ir pavisam cita lieta. Tas nav goda tituls, tas ir darbs, kas prasa daudz pūļu un pacietības, kuram jādod noteikts rezultāts.

Vispār tas ir neveiksmīgs nosaukums – “Eiropas kultūras galvaspilsēta”, tas samulsina. Es to nosauktu par “Eiropas kultūras koncentrācijas punktu”.

Tāpat kā ar olimpiskajām spēlēm – tās taču nenotiek pasaules pašā sportiskākajā pilsētā, tā ir vienkārši pilsēta, kas izsauc uguni uz sevi un paziņo – mēs gribam attīstīt sporta infrastruktūru, uzņemt pie sevis starptautiskās delegācijas, noorganizēt nozīmīgas spēles un nākotnē pacelt savu sporta dzīvi jaunā līmenī. Tāpat ir ar Eiropas kultūras galvaspilsētu. Tā ir Eiropas kultūras Olimpiāde, tā to vēl varētu nosaukt. Pilsētai jāatbilst zināmiem priekšnosacījumiem, lai pievērstu sev Eiropas uzmanību, tai ir vajadzīgi kaut kādi resursi – materiālie un cilvēku, un uz tā visa rēķina līdz 2027. gadam jāpanāk rezultāts. Mums ir seši gadi, lai sasniegtu līmeni, kāds būtu interesants eiropiešiem. Un kāpēc gan ne?

Daugavpils ir tuvu trim citām valstīm. Tā atrodas kultūras krustcelēs. Pēc sešiem gadiem, dod Dievs, būs uzlabojušās attiecības starp dažādām valstīm, un Daugavpils varētu kļūt par dažādu kultūru, dažādu uzskatu tikšanās vietu. Tādas vietas Eiropā ir, un Daugavpils ir viena no tām.

Daugavpils nav galvaspilsēta, bet pilnībā var paziņot savas ambīcijas, līdzīgi kā mūsu teātris.

Šajā ziņā mēs varam kļūt par radniecīgām dvēselēm – pilsēta un teātris. Teātris grib starptautisku atzīšanu, pilsēta arī varētu to vēlēties. Mums ir lieli plašumi, lielisks cietoksnis un daudz kas cits. Un mēs varētu parādīt pavisam citu Eiropu. Tā pēdējos gados ir daudz pletusies plašumā, un daudziem nav skaidra priekšstata, kas ir šī Eiropa. Mēs esam tās daļa, un nav slikti zināt un paskatīties – Eiropa ir ne tikai Brisele, Berlīne un Amsterdama, tā ir arī Daugavpils ar tās problēmām tai skaitā. Un nevajag izrādīšanos – mēs esam tādi, kādi esam. Un tā arī ir Eiropa.

Jau ir izdomāta lingua franca koncepcija Daugavpilij kā Eiropas kultūras galvaspilsētai. Lingua franca – tā ir valoda, kas visiem ir saprotama, kurā visi bez grūtībām spēj runāt, sava veida esperanto. Te valoda ir nevis kā verbālais saziņas līdzeklis, te ir universālā komunikācija, tās meklēšana. Latvijā ar to ir problēmas, un lingua franca jāmeklē tādās vietās kā Daugavpils. Problemātiskais punkts var kļūt par uzmanības koncentrēšanas punktu, un tāpēc es uzskatu, ka iespējas Daugavpilij ir.

Pagaidām runa nav tikai par konkrētiem pasākumiem, tas jau ir nākamais posms, jābūt starptautiskiem projektiem, kuros Daugavpils varētu kļūt par spēku koncentrācijas punktu. Tas mums ir liels izaicinājums. Droši vien līdz 2027. gadam uztaisīs lidostu, izveidos transporta mezglu, par kuru tik daudz runā…

Aha, pie mums kā vēlēšanas, tā ķeras pie lidostas…

Šajā gadījumā būs jāatbild visas Eiropas priekšā. Ierēdņiem viss, kas saistīts ar kultūras galvaspilsētu, ir spēcīgs stimuls, un domāju, ka pieaugs varas iestāžu atbildība par notiekošo. Eiropa – tas ir cits atbildības līmenis. Latiņu mēs sev uzliksim augstu, un būs jāizpilda. Starptautiskajiem projektiem jāattiecas ne tikai uz kultūru, bet arī uz izglītību. Svarīga ir Daugavpils Universitātes loma. Priekšā vēl ir daudz sarunu. Pašlaik darbs notiek konceptuālā līmenī, konkrētas lietas vēl būs. Mums sava koncepcija jāprezentē pārliecinoši. Un, tiklīdz Daugavpils iekļūs konkursa fināla daļā, sāksies konkrētu pasākumu izstrāde. Tad kļūs skaidrs, piemēram, ka Daugavpils teātris sadarbojas ar Vīnes operu, Rotko centrs ar…

…Teita Laikmetīgās mākslas galeriju Londonā un Gugenheima muzeju Bilbao. Sapratu… Man jau kļuvis bail jums jautāt par plāniem. Gatavas četras (!) izrādes, skatītāji tās nav redzējuši, vienkārši neticama situācija.

Es uz visu notiekošo skatos kā uz karadarbību. Varbūt problēma ir tāda – es tagad nerunāju par teātri –, ka mums viss iznācis, kā mēdz teikt, ar kreiso kāju aiz labās auss. Vai nu neizlēmība, vai nekompetence. Būtībā tas, ko mēs pašlaik pārdzīvojam, atgādina karadarbību – uzņēmumi, kas nestrādā, teātris, uz kuru nevar iet cilvēki… Kam kara laikā vajadzīgas tūrisma aģentūras – kurš un uz kurieni brauks atpūsties? Un tā tālāk, un tā tālāk. Apakšbikses nav īpaši svarīgas, galvenais, lai būtu maize. Varbūt vajadzēja no paša sākuma skaidri pateikt – pārejam uz karastāvokli, un pēc tam būtu bijis mazāk vilšanos.

Esmu pārtraucis sūroties par situāciju, es visu esmu pieņēmis kā karadarbību. Un cilvēki taču iet bojā – lai arī ne tik masveidīgi kā karā, bet iet bojā. Uz šī fona viss pārējais nav tik būtisks.

Mēs kādreiz atgriezīsimies pie mūsu dzīves pēckara atjaunošanas – domāju, ka nākamgad. Jā, teātrim ir sarežģīti, jā, tā nav mūsu ierastā dzīve, bet mēs tiksim galā, visu pārvarēsim. Atcerēsimies vecās izrādes, nospēlēsim tās. Tikai savakcinēsimies, nodzīvosim līdz tam. Priekšā ir atjaunošanas periods un tikai pēc tam atgriešanās pie normālas dzīves.

Kā teātris, kā organisms mēs noteikti noturēsimies. Bet būs morālas problēmas. Tagad visi saka, ka grib atgriezties darbā. Ziniet, cilvēks ģipsī ļoti grib, lai ģipsi noņemtu. Noņems – un viss. Bet pēc noņemšanas sākas ļoti sarežģītas problēmas… Mēs ilgi atrodamies ģipsī, un būs sarežģīts rehabilitācijas periods. Nav mūsu spēkos kaut ko mainīt, mūsu spēkos ir tikai saprast, kas būs pēc tam.

Mēs kaļam plānus. Ja aprīlī publikai atļaus atgriezties teātrī, tad mēs spēlēsim, arī visu jūniju, un rudenī turpināsim. Tagad mēs nevaram pilnvērtīgi mēģināt, bet – turpinām iestudēt.

Un te atkal ir svarīgas manas mediķa prasmes – labāk kaut ko darīt, nekā nedarīt neko.

Tas droši vien ir neracionāli, taču ir svarīgi, lai teātrī tiktu uzturēta vismaz kaut kāda dzīvība – atjaunot pēc tam būs vieglāk. Mēs esam dzīvi un funkcionējam snaudas režīmā, ievērojot visus drošības pasākumus.

Priecāšos, ja pateiksiet kaut ko svarīgu, ko neesmu pajautājusi…

Tas ir saistīts ar mūsu sarunas sākumu. Pieņemts uzskatīt, ka pasaulē globālā plānā notiek labā un ļaunā cīņa. Savukārt man ir precīzi izveidojusies pārliecība, es to skaidri redzu, ka notiek cīņa starp dzīvi un nāvi. Notiek spēku savstarpējā cīņa, un tās nav kaut kādas kosmiskās enerģijas, tie ir cilvēki, kas kalpo nāves kultam, un cilvēki, kas kalpo dzīves kultam. Un man šķiet, ka pašlaik cilvēki, kurus pievelk nāve, ir stiprāki; viņi aizvien mazāk un mazāk ļauj pierādīt sevi tiem, kurus pievelk dzīve.

Neviens tieši nedeklarē – mēs jūs vedam pretī bojāejai. Notiek maskēšanās ar pilnīgi pretējo.

Pēc deklarācijām – mēs visi esam noskaņoti uz dzīvi, uz uzplaukumu, uz vairošanos galu galā. Bet faktiski notiek nekrofili procesi. Psihoanalīzē bija zinātnieki, kuri attīstīja nekrofilijas teoriju. Runa nav par seksuālo novirzi, kuru tā sauc, runa ir par nekrofiliju kā tiekšanos uz nāvi, par neapzinātu tiekšanos. Runājam par dzīvi, bet masveidīgi neapzināti tiecamies uz miršanu. Un šo miršanu var projicēt uz dažādām sfērām, līdz pat sabiedrības kā tādas miršanai un, protams, indivīda miršanai. Koronavīruss to visu ir izgaismojis, saasinājis. Var arī paskatīties statistiku par pašnāvībām, par vēža izraisītajiem nāves gadījumiem, karā kritušajiem galu galā. Mēs koncentrējamies uz koronavīrusu varbūt tāpēc, lai noslēptu kaut ko ne mazāk svarīgu. Mēs slēpjam nāves mērogus.

Tas viss ir redzams teātra procesos. Teātris pārstājis orientēties uz dzīvo skatītāju, bet mirusi zāle – tāda, kurā nav skatītāju – tiek uzskatīta gandrīz vai par īstas mākslas augstāko latiņu.

Izsakoties metafiziski, skatītājs ir miris, viņa nav.

Nav vajadzīgs dzīvs kontakts, dzīvi sirdspuksti. Nav dzīvi pavadošo emociju – prieka, laimes. Māksla kultivē citas emocijas.

Pasaules virtualizācija ir tas pats, kas tukša zāle. Viss pārvērties par mirušu. Lūk, es ieslēdzu kompensācijas mehānismu, – man uz galda vienmēr ir ļoti daudz papīru, tiem var pieskarties, tiem ir smarža, – bet citādi viss taču ir virtuāli, visi informācijas avoti. To mērķu līmenī, kurus sev izvirzu, cenšos atbalstīt tiekšanos pēc dzīves. Tostarp arī to izrāžu līmenī, kuras radu. Pat, ja runāju par nāvi, man gribas runāt par dzīves pulsēšanu, par tās triumfu, un aicināt uz to skatītājus.

Es cenšos cīnīties ar miršanu ar teātra palīdzību.

Man ne kā režisoram, ne kā teātra vadītājam nav pieņemama virzība uz nāvi. Nāve ir neizbēgama, jautājums ir par to, kad tu dzīvo, ko tu dari – mēģini pagarināt dzīvi vai tuvināt nāvi. Es varu pateikt, ka visus šos desmit gadus šai dāmai ar izkapti neesmu kalpojis. Izrādes tika radītas tā paša Erosa vārdā, dzīves vārdā. Un esmu priecīgs, ka manā dzīvē bija skolotājs – Romāns Viktjuks, ļoti spilgts Erosa kustības pārstāvis. Man palaimējās. Nezinu, vai būtu tas, kas esmu, ja nebūtu viņa.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Teātris un deja
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt