Šņorbēniņi

Aktieris Kaspars Znotiņš: Es esmu tāds, kā jums vajag

Šņorbēniņi

Uzticēties un ļauties. Latvijas Nacionālā teātra aktrise Agnese Budovska

Teātris kā rotaļa, kā psihoterapija. Valmieras Drāmas teātra aktrise Elīna Vāne

Ar šņorbēniņiem uz pleca. Saruna ar aktrisi Elīnu Vāni

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Pirmajā izrādē, lai cik mēs tai gatavi arī nebūtu, vienmēr ir kaut kāds nevajadzīgs satraukums. Bet tad, kad jau sākam elpot, mēs vienkārši ejam rotaļās, mēs spēlējamies. Arī "izreaģējam" savas jūtas, kas ir ārpus teātra. Tāda psihoterapija," teic Valmieras Drāmas teātra aktrise Elīna Vāne. Par Martas lomu Ineses Mičules iestudētajā Edvarda Olbija drāmā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" viņa nominēta šā gada "Spēlmaņu nakts" balvai.

Uz Ievas Strukas jautājumu "kas ir moderna sieviete?", Elīna Vāne atbild: "Brīva sieviete: basām kājām, slapjā zālē, ieelpojoša mežu." 

Ar akmentiņiem kabatās

Ieva Struka: Olbija lugā "Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?" tu spēlē Martu – cienījamu kundzi labākajos gados, kura kopā ar vīru uzņem ciemos jaunu zinātnieku pāri. Un tad tā nakts ir visas lugas un izrādes kodols. Vai mēģinājumu procesā jums nācās domāt par lugas nosaukumu? Pirms nu jau diezgan daudziem gadiem šo pašu lugu iestudēja Regnārs Vaivars – arī tā bija godalgota izrāde, bet Regnārs to iestudēja ar nosaukumu "Kam no Vilka kundzes bail?" Tikai gatavojoties sarunai ar tevi, aizdomājos, cik ļoti izšķiroši ir šādi nosaukumu pārveidojumi, jo nevienu brīdi, skatoties Regnāra izrādi, man nenācās domāt par Virdžīniju Vulfu kā par personību, jo viņš to bija iztulkojis latviski un nosaucis viņu par Vilka kundzi, kā muzikālo noformējumu izmantojot motīvu par trim sivēntiņiem. Režisore Inese Mičule mums atkal ļauj atgriezties pie nosaukuma un domāt par to. Vai jums bija sarunas par to, kāpēc šāds nosaukums un kas šiem varoņiem ir Virdžīnija Vulfa?

Elīna Vāne: Man liekas, mums nebija tādas apspriešanas – vai mainīt šo nosaukumu. Mēs, protams, zinājām par Regnāra izrādi "Kam no Vilka kundzes bail?", un es pati, ātri skrienot, tieši tā arī nosaucu šo darbu. Nē, mums nebija domas mainīt nosaukumu. Bet mēs daudz runājām. Ļoti daudz. Man tieši patīk tā "Virdžīnija Vulfa"! Pašās beigās, izrādes finālā, kad es skatos tālumā, lieku sev kabatās akmentiņus, lai ietu ūdenī. Tāds ir mans redzējums. Man personīgi Virdžīnija Vulfa ļoti patīk, bet turpmāk vairs atsakos lasīt šādus gabalus, kas mani skar [tik dziļi]. Laikam sākot no 24. februāra vairs nevaru palasīt neko, kas skar manas jūtas…

“Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”
“Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?”

Cik lielā mērā tev iznāk domāt par to, ka tava varone Marta ir tā modernā jeb emancipētā sieviete, kura var atļauties piedalīties tik izaicinošā, nežēlīgā un arī intelektuālā spēlē, jo man liekas, ka stāsts šeit ir arī par to – ka tas nav tikai psiholoģisks trilleris par ģimenes attiecībām. Te ir ļoti augstas pakāpes intelekts, kas ļauj šo spēli veidot kā tādu šarādi un arī izrādi ļauj skatīties atkārtoti, jo visu laiku ir interesanti, kurā brīdī būs kāds pavērsiens. Kas, pēc tavām domām, ir moderna sieviete šīs izrādes kontekstā, tavas lomas kontekstā un varbūt vienkārši šī darba kontekstā? Zinām, ka luga rakstīta 20. gadsimta vidū.

Moderna sieviete manā skatījumā ir brīva sieviete. Moderna sieviete ir sieviete ar basām kājām slapjā zālē un mežu ieelpojoša. Tā manā skatījumā ir brīva, moderna sieviete. Brīva – tas laikam ir pats svarīgākais.

Bet Martas sakarā... Man negribas teikt, ka esmu šīs lomas advokāte, bet tā ir daļa no manis. Es viņu ļoti mīlu, bet man ir ļoti, ļoti skumji par viņu. Iestudējumā esam paturējuši reālo laiku, kad tas viss notiek, un no Martas gaida tikai to, lai viņa labi apprecētos un dzemdētu bērnus. Man šķiet, ka tas ir tāds izmisums! Tas arī ir tas iemesls, kāpēc viņa sevi kopā ar savu mīļoto vīru novedusi tik tālu. Nezinu, vai viņa ir moderna, bet viņa tiecas uz brīvību. Jo viņa varētu vadīt gan to vēstures katedru, gan iet tētiņa pēdās. Vienkārši tā sabiedrības situācija ir tāda, kāda tā ir.

Izrāde «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?»
Izrāde «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?»

Bet domājat par Olbija lugu: it kā šķietami nesaprotams, šķietami dīvains nosaukums, kurš patiesībā ir tik ārkārtīgi spēcīgs. Kam tad īsti ir bail no Virdžīnijas Vulfas?

Domāju, ka mums visiem. Jo tagad, tik tikko, Krasnodarā tas reperis, kurš izdarīja pašnāvību... Tagad tik daudzi ir robežšķirtnē – vai iet nogalināt citus cilvēkus, vai bēgt. Ko darīt? Un šis reperis izvēlējās savu ceļu.

Izrāde beidzas ar akmeņiem tavās kabatās.

Nu – Martas ziņā uz to brīdi un ar to alkohola daudzumu asinīs – jā. Bet domāju, ka nākamajā dienā viņa būs izgulējusies un pārdomās. (smejas) Nezinu, kā viņi abi ar vīru dzīvos pēc tam, bet brīdī, kad izrāde beidzas, tāda doma ir.

Kursabiedri kā mīļi radinieki

Kā tev šķiet, kas konkrēto lugu padara par klasisku un kas ļauj pie tās atgriezties vairākkārt?

Nu kā – vienkārši jābūt labam materiālam. 

Tu domā, ka pietiek ar šo argumentu?

Man dažreiz pietiek – ja teātrī tiek domāts par to, lai aktierim nebūtu garlaicīga dzīve, lai viņam būtu daudzveidīgas lomas, lai viņam būtu labi, forši izaicinājumi. Ar Mārtiņu Liepu esam kursabiedri, un mums abiem pēc ilga laika spēlēt kopā, atkal satikties un tādiem garšīgiem vārdiem sarunāties… Tas ir viens. Tāpat jaunajiem, kuri tik tikko ienākuši – Ievai Esterei Barkānei ar Krišjāni Strodu. Man liekas, tas ir vienkārši lielisks darbs! Mums viss periods pagāja ļoti, ļoti intensīvi, jautri un aizraujoši. Tikpat labi tas var būt kaut vai Šekspīrs.

Tas, ka pie konkrētā darba atgriežas, jau vien parāda, kas tas kļūst par klasisku darbu. Autors jau pats nav uzrakstījis – sak’, esmu uzrakstījis klasisku darbu, lūdzu, atgriezieties pie tā!

To pēc tam izdara cilvēki, kuri strādā ar šo darbu un viņiem gribas to darīt atkal un atkal.

Runājot par kursa biedriem. Tu pameti to pašu tiltiņu, kuru arī es gribēju pamest tev: proti, tā ir ļoti neparasta sakritība, jo jau pieminētajā Regnāra Vaivara izrādē jauniešus spēlēja kursa biedri – Uldis Anže un Daiga Gaismiņa, un arī Toma Treiņa izrādē pavisam nesen bija kursa biedru pāris – Ivars Auziņš un Agnese Zeltiņa. Un jūsu pāris ir kursabiedru pāris. Un arī jaunieši – Ieva un Krišjānis – ir kursabiedri. Atliek to izvilkt kā tādu likumsakarību...

Domāju, ka tā ir sakritība. 

Un kā ir pēc ilgiem gadiem spēlēt ar kursabiedru? Ir kāda cita ķīmija?

Satiekamies kā mīļi radinieki! Jo ir bijušas garāmskrienošas lomas, bet tā, ka uz trim cēlieniem mēs te esam – tā tas sen nav bijis.

Mēģinājumus iesākām pagājušā gada 19. augustā ar domu izrādi izlaist oktobrī. Un mēs dabūjām visu: gan "lokdaunus", gan visu citu. Un tad, kad pārējie varēja mierīgi nestrādāt, mēs kultūras namā strādājām.

Mēs četri un Inese strādājām pēc grafika, ka mēģinājums beidzās tā, lai varam paspēt ieiet veikalā un nokļūt līdz mājām, jo astoņos taču jau bija jābūt mājās... (smejas) Un tad nu es skrēju apkārt ar suni gar pašvaldības policijas mašīnām, demonstrējot, ka esmu ar suni, es drīkstu atrasties ārā. (smejas)

Beigu galā pirmizrāde mums bija paredzēta janvāra sākumā. Tobrīd bija daudz, daudz pirmizrāžu pēc kārtas. Bet, tiklīdz izlaida pirmo izrādi "Mans tēvs Pīters Pens", uzreiz visi saslima – nolikās viss kolektīvs, un beigās mūsu pirmizrāde notika, šķiet, 7. februārī. Ar kovidu apstājās arī "Klaviernieka" izrādes, un "Virdžīniju Vulfu" dabūjām spēlēt astoņas izrādes pēc kārtas. Un tas bija ideālākais variants! Pēc tam vēl dabūjām karu... Kā drūmi teica Ieva Barkāne – "brīnišķīgi", mēs visiem esam nosvinējuši dzimšanas dienas, mums bijis kovids, un tagad vēl karš... Izrādes mums bija tieši 24. februārī, tad – 24. martā, 24. aprīlī. Man likās – ārprāts, jau atkal mēnesis pagājis, un atkal šī izrāde un atkal tā sajūta.

Vieni vienīgi joki  

Bet vēl par kursabiedriem. Skatoties izrādi, man bija par to jādomā: lai cik brīnišķīgi strādā jaunie, viņi strādā atbilstoši pirmās sezonas gatavības pakāpei, bet kā ar neapbruņotu aci var redzēt, ko dzīves un profesionālā pieredze darījusi ar jums un jūsu likteņiem. Runājot par šādas grūtības pakāpes lomu: cik lielā mērā ir svarīgi, ka tev bijusi radoši ļoti piepildīta dzīve ar sarežģītiem, augstas  grūtības pakāpes uzdevumiem, un cik tomēr svarīga ir tīri cilvēciska dzīves pieredze, kas piešķir odziņu tam, ka tas darbs tiešām ir lieliski padarīts?

Paldies par to, ka [tev šķiet, ka] darbs ir lieliski padarīts… Bet… es to nezinu. Uzskatu, ka šādas lomas ir jādod mūsu jaunajiem, kas ienāk teātrī. Obligāti! Vienkārši jāmet iekšā un peldam kopā. Bet dzīves pieredze... Tūlīt būs mana divdesmitā sezona teātrī. Viņiem – otrā.

Ļoti bieži mākslinieki saka – es katrreiz sāku no nulles. Tomēr tā brīvības sajūta tanī brīdī, kad darbs ir padarīts un tu esi uz skatuves... Vai izbaudi mākslinieka brīvību augstas grūtības pakāpes lomā uz skatuves? Jeb man tikai liekas, ka tu jūties vienkārši brīvi?

Laikam sevi aizsargājot, es kaut kā pati sev esmu vispār noņēmusi šo vārdu salikumu "grūtības pakāpes loma". Ņemu to kā vienu no lomām, jo, ja es sākšu domāt – ārprāts, kas par lomu... Es jau tā esmu želejveidīgs drebelis – vienmēr māku izdomāt, par ko satraukties. Tā ka vēl papildus uztraukums nav vajadzīgs. Bet par to brīvību – esmu ārkārtīgi laimīga to spēlēt! Un kas ir jauki – ka ne tikai es, bet mēs visi četri esam kaut kā ļoti, ļoti sagājuši kopā, mēs esam komanda, dūre, un mēs rotaļājamies uz skatuves, mums ir jautri. Mums ir ļoti, ļoti jautri! Tagad diemžēl mēs mājās to nevaram spēlēt, pārsvarā spēlējam Dailes teātra Mazajā zālē, un vienmēr pirmajā izrādē, lai cik mēs tai gatavi būtu, ir kaut kāds nevajadzīgs satraukums.

Bet tad, kad jau sākam elpot, mēs vienkārši ejam rotaļās, mēs spēlējamies. Arī "izreaģējam" savas jūtas, kas ir ārpus teātra. Tāda psihoterapija.

Runājot par jauniešiem, domāju, ka tas bija ļoti jauki, ka mēs tikām kopā muļļāties tos mēnešus mēģinājumu procesā, jo, protams, viņiem ir viens pasniedzējs, mums ir cits pasniedzējs, mums ir lielāka skatuves pieredze, bet viņiem nav tik liela. Un tas, ka mēs dabūjām kopā samīcīties kā tāds māls… Turklāt bija pietiekami ilgs laiks, lai saietu kopā, un tālāk jau tā ir katras izrādes rotaļīgā cīņa. Man arī ļoti patīk Olbija trīs nosaukumi katram cēlienam: pirmais ir "Vieni vienīgi joki", otrs ir "Valpurģu nakts", bet trešais ir "Eksorcisms". Un man personīgi tas ļoti strādā! Ja es kaut kur esmu nobrukusi, tad – ei, kāpēc ir tik smagi, te taču ir "vieni vienīgi joki"! (smejas) 

Jā, atslēgas vārds katram cēlienam, lai atcerētos, kurā no spēles pakāpēm tu esi. 

Un nevar nodarboties ar eksorcismu, kad vēl ir tikai vieni vienīgi joki...

Bet trešajā cēlienā vairs nav nekādi joki.

Ne vienmēr tā izdodas – tās astītes tomēr ieiet iekšā. Piemēram, dažreiz trešais cēliens jau ienāk ātrāk.

Bet spēlēt šajā izrādē ir absolūta bauda. Protams, pirms uzkāpt uz skatuves, varbūt  gribētos aiziet uz kafejnīcu, apēst kādu kūciņu un siltumā ērti pasēdēt.

Bet – tiklīdz kā tas pirmais solis tiek sperts, tad jau aiziet.

Elīna Vāne iestudējumā "Tilti"
Elīna Vāne iestudējumā "Tilti"

Amerikānietes un leģendas faktors

Pandēmija, protams, visus aprēķinus ir kārtīgi sajaukusi, bet paskatoties uz beidzamajiem trijiem gadiem, nevar neredzēt, ka dīvainā kārtā tu esi pastiprināti spēlējusi amerikāņu dramaturģiju, kas liekas ārkārtīgi dīvaini. Par Olbiju mēs jau parunājām. Bet vēl ir Kārena "Osedžas zemē", Margarēta "Labajos cilvēkos", Eimija "Ģimenē", un ja mēs vēl pievilktu klāt "Tiltus", tad tur ir pieci īsā laika posmā tapuši amerikāņu dramaturgu darbi. Es tur saskatu tādu likumsakarību, ka tev ir pietiekami ekspresīva un atvērta publiskā natūra. Bet kā tev pašai šķiet – kur ir tas āķis? Tāpēc, ka tu vienkārši esi laba Valmieras teātra aktrise, vai arī ir kāds noslēpums, kāpēc pieci amerikāņu autori tik īsā laikā?

Nu redzi, manas profesijas nosaukums ir aktrise. Ir režisori, kuri izvēlas darbus. Un ir teātra vadība, kura to akceptē. Un es negribētu domāt, ka tur ir kaut kas vairāk. (smejas) Es, starp citu, arī reizēm nodomāju – ai, atkal amerikāņu luga, nu labi, labi. Bet manā skatījumā tam nav tik liela nozīme. 

Elīna Vāne Eimijas lomā izrādē "Ģimene"
Elīna Vāne Eimijas lomā izrādē "Ģimene"

Ir vai nav nacionālajai piederībai jelkāda nozīme mākslas darbā? Jo tad, kad tu veido konkrēto raksturu, vide, kurā šis tēls dzīvo, taču ir tik atšķirīga no mūsējās. 

Protams, mentalitāte ir cita – man gan to grūti iedomāties, jo pati Amerikā neesmu bijusi, lai gan to ļoti vēlētos. Tās ir manas iedomas par to, kādi ir amerikāņi, un es varu arī kļūdīties. Filmas, ko mēs redzam, vai ziņas, kuras skatāmies – varbūt visi mums melo? Nezinu. Jo krievus, latviešus, frančus, skandināvus noteikti spēlētu citādāk. 

Tava jaunākā loma ir Elmāra Seņkova izrādē "Nelabie". Vai dziļā jaunībā tev iznāca redzēt Daugavpils izrādi?

Nē, tikai un vienīgi kaut kādus fragmentus, bet dzirdējusi par to esmu visu laiku un ļoti daudz, jo tas esot kaut kas tāds... 

Kā tev šķiet, kas konkrēto izrādi padara par leģendu? Ja man būtu jānosauc kāda no izrādēm, kurā esi spēlējusi, domāju, ka "Zojkina kvartira" kaut kādā nozīmē kļuvusi par leģendu. Raudupiete pie Elmāra Seņkova noteikti arī. Bet droši vien ir vēl kāds darbs. Kas ir priekšnoteikumi? Tā nav tikai "Spēlmaņu nakts" oficiālā atzinība. Kas vēl padara izrādi par leģendu, kuru piemin vēl un vēl? Un vai ir kāda izrāde, kurā tu esi piedalījusies un kuru piesauc tad, kad paskatās uz tevi, sakot – tur nu gan, Elīn, tu biji brīnišķīga!

Es tev pateikšu, ko es par šo visu domāju.

Mēs visi kādreiz nomirsim. Vai mūs atcerēsies vai nē, tas mums pašiem būs pilnīgi vienalga. Un galu galā – neviens darbs jau netiek taisīts ar domu, lai kļūtu par leģendu.

Jo tas tāds brangs vārds – leģenda. Varbūt par leģendu, ko savā fantāziju pasaulē iedomājos, es sauktu Pētera Krilova "Velnus". Tā jauniešu enerģija... Cik saprotu, arī jaunās kritiķes bijušas klātesošas iestudējuma procesā, un arī materiāls jau tur ir tāds iesūcošs – kā akacis. Iedomājos tās kopmītnes, kopmītņu dzīvi, mēģinājumu procesu. Dostojevskis un Pēteris. No tā jau nevar neveidoties leģenda – tas viss ir tāds liels kupols, kas pāri viņiem. Kā ķīmiskas reakcijas.

Izglābj paplāte

Kas ir tā leģenda, ar kuru varētu saistīt "Nelabos"? Jauniešu tur ir daudz, un ar viņiem varēji dalīties savā radošajā pieredzē. Kas vēl ir tie faktori, kas varētu šo izrādi padarīt par īpašu?

Nāksies tevi apbēdināt, jo man tas vispār neinteresē – vai tā izrāde būs īpaša vai nē. 

Skats no Elmāra Seņkova iestudējuma "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Skats no Elmāra Seņkova iestudējuma "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Bet spēlēt tev ir īpaši?

Spēlēt man ir īpaši.

Kāpēc?

Jo man bija ļoti liels prieks atkal satikt Elmāru – līdzīgi kā es teicu par kursabiedru Mārtiņu – ka ir radinieks satikts. Ar Elmāru ir tieši tāpat: desmit gadi pagājuši! Un man negāja viegli. Nekad, nekad neiet ļoti viegli ar lomas radībām.

Ja "Vulfa kundzē" mēs bijām divi un divi, tad te es biju citplanētietis: skatos, ko viņi dara, reāli nesaprotu, ko daru es un ko tas Elmārs no manis grib – katrs vārds, ko pasaku, ir ne tas, ko viņš grib. Biju diezgan pamatīgā panikā.

Kā Dace Eversa saka – ā, nuja, tad šī būs tā izrāde, kad es izgāzīšos. (smejas) Mani izglāba paplāte... Trešajā cēlienā, balles ainā, mēģinājumos staigāju ar paplāti, uz kuras saliktas plastmasas glāzītes. Tā nu es staigāju, viss kārtībā, un tad man iedeva īstās glāzes ar vīnu... Sapratu – nevaru! Esmu cilvēks, kurš nevar durvis atslēgt uz skatuves – ar to paplāti vienkārši nokritīšu. Man bija tāds saspringums – ka tikai tā paplāte nenokristu! Uz acīm saulesbrilles, neko neredzu – tikai to, ka man rokas trīc un vīna glāzes tā – trrrr... Un kaut kā fiziski tas noņem lieko satraukumu. Tā man tā Varvara atnāca – Justīnes Varvara, nevis Dostojevska Varvara.

Skats no Elmāra Seņkova iestudējuma "Nelabie. Pēc Dostojevska"
Skats no Elmāra Seņkova iestudējuma "Nelabie. Pēc Dostojevska"

Tātad tev vairs nebija jāuztraucas par Dostojevska idejām, bet par vīnu.

Tikai par to, lai tajā smukajā kleitā nenokristu. (smejas) Mēs esam arī izrunājuši, kas notiks, ja gāzīšos.

Dostojevska varoņi patiešām dzer vīnu? Vai viņiem nevajadzētu dzert šņabi?

Dostojevska varoņi dzer šņabi, bet Justīnes Kļavas Dostojevska varoņi dzer vīnu un vēl visādus smalkus dzērienus – visādas vielas lieto, kuras Dostojevska varoņi, teiksim tā, nelietotu. Lai arī tas vēl nebija tik aktuāli.

Ar jautrību drupās

Krievija jau arī mainās. Bet noslēgumā gribu tev jautāt par nelaimīgo Valmieras teātri, kurš ir drupās. Kā tev šķiet, cik ilgi var sevi motivēt strādāt tiešām nepiemērotos apstākļos?

Ilgi. Ilgi... Es tev teikšu tā.

Ir ļoti forši, ka Valmieras teātrim ir nominācijas "Spēlmaņu naktij". Tas ir ļoti liels atspaids, jo mūsu jaunais kurss ienāca pandēmijas laikā, un visu laiku tika raustīts. Tas bija ļoti, ļoti nepieciešami!

Nominācijas dos spēku turpināt. Šobrīd tā ir ļoti laba degviela, un ļoti priecājos, ka tik daudz mūsu jauniešu ir nominēti. Otra lieta: lielākā daļa nodarbojas ar tūrismu – nevienam nav sveša termoveļa vai, piemēram, piparu plāksteri, kurus var uzlīmēt uz ķermeņa, lai nav auksti. Arī jautrā kompānijā ir patīkami pavadīt laiku. Kā tas viss ir paciešams? Kad tika lauzts līgums, tas atsvieda mūs vēl pāris gadus tālāk līdz izrādēm uz lielās skatuves. Tā, starp citu, sāk pietrūkt. Bet galvenais, lai mūsu direktore [Evita Ašeradena] nesalūzt zem tā lielā konveijera. Ja viņa salūzīs, tad gan varētu sākt satraukties. Bet, kamēr viņa iet kā buldozers visam cauri pa priekšu, tikmēr mana sirds ir mierīga. Jo tāpat mēs iznāksim uz skatuves, lai kas būtu noticis, un spēlēsim.

Mani vairāk skumdina mīļais skatītājs. Man gribas, lai viņam kaut vai tā ārpusīte, līdz viņš ienāk teātrī, būtu komfortablāka un ērtāka. Neskatoties uz to, kādā stāvoklī ir teātris, uz to aizvien nāk skatītāji – par to viņiem ļoti liels paldies. Viņu atbalsts ir neatsverams.

Pārējais, kas mums tur drupās notiek – jautrība, atgriežas "Zirgu pasts", kalnā kāpšana, visi kažoki tiek izvilkti un viss ir kārtībā.

Elīna Vāne ar Teātra dienas izcilības balvu (2019)
Elīna Vāne ar Teātra dienas izcilības balvu (2019)

Visu rekonstrukciju laikā, lai kurš teātris tas būtu, vienmēr īpaša uzmanība tiek pievērsta skatuves dēļiem: kurš uzskata tos par svētumu, kurš – vienkārši tiem izrāda profesionālu godbijību. Tie tiek saglabāti, kļūst par suvenīriem. Bet kas notiek ar tik konkrētu, bet arī vienlaikus telpiski abstraktu jēdzienu kā šņorbēniņi? Kur šobrīd mitinās Valmieras teātra mūžībā aizgājušo mākslinieku gari, ja reiz viņiem nav šņorbēniņu, uz kuru maliņas sēdēt un skatīties? Jeb tomēr viņi tur ir un kaut kā pamanās sēdēt?

Ir vēl, ir. Un tas šņorbēniņš ir mums katram uz pleca. Mums pleci plati. Tur viņi visi sēž. Kur mēs vien iesim – vai nu tas būs kurtuvē, kur spēlēsim, vai Vecpuišu parkā, vai arī uz Daili brauksim, vai jebkur citur Latvijā – tie šņorbēniņi visur ir. Pilni pleci.

Un man ir unikāla iespēja atcerēties savu latīņu valodas pasniedzēju, jo tas ir vienīgais teiciens, ko atceros – "Omnia mea mecum porto". "Visu, kas man pieder, es nesu sev līdzi."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti