Ar pirmizrādi «Stāsts par MĪ...» darbu sāk «Willa teātris»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Cilvēka dzīvē nav nekā svarīgāka par divām lietām – mīlēt un būt mīlētam. Šī vispārzināmā atziņa ir galvenais vadmotīvs jaunajā izrādē „Stāsts par MĪ…”, ko iestudējis Varis Piņķis un ar ko 17. februārī tiks atklāts jaunais neatkarīgais „Willa teātris”, kas darbojas fon Stricka villā. Izrādes pamatā ir Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas uz dokumentāliem notikumiem balstīts stāsts par kādas sievietes ļoti neparasto mūža mīlestību, kas deva viņas dzīvei jēgu un patiesu piepildījumu. Lomas izrādē spēlē jaunā aktrise Elīna Bojarkina un Edgars Samītis.

Ar pirmizrādi «Stāsts par MĪ...» darbu sāk «Willa teātris»
00:00 / 00:00
Lejuplādēt

„Jūs taču redzat - te visapkārt viss ir tik daiļrunīgs. Griezies, uz kuru pusi gribi, visur rosās fantāzija. Skatītāju vietu mums būs pāri par 80,” saka Varis Piņķis.

Stricka villas zāle, kur tiks spēlētas izrādes, savdabīgās atmosfēras ziņā šķiet pat ļoti piemērota vieta teātrim.

„Šeit būs no augšas skatītāju rindas. Un šeit mums būs improvizēts, pamests kultūras nams, tādas solu rindas, un aktieri darbosies starp šīm solu rindām, izspēlējot savu varoņu dzīvi. Tālāk ir redzama skaistā, brūkošā veranda, kas būs kā viņu atmiņu zona, un tajā varēs redzēt arī video ar padomju reālijām,” rāda režisors.

Izrādes stāsts tātad aizvedīs uz padomju laiku. Tās centrā būs Viņa un Viņš – kāds ļoti neparasts pāris ar smagām pagātnes pieredzēm, kas atrod dzīves piepildījumu īstā mīlestībā.

Izrādes pamatā Varim Piņķim ļoti tuvās autores, Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksejičas stāsts, balstīts dokumentālos notikumos.

Sākotnēji režisors gribējis spēlēties ar izrādes formu, bet stāsts tam nav ļāvies, pieprasot pavisam vienkāršu spēles veidu.

"Es pat smejos, ka mūsu izrāde būs nemoderna. Kaut kādā ziņā ļoti godīga. Mēs sākumā gribējām ieviest atsvešinātāku stilistiku, poetizēt kādas lietas, bet tad mēs sapratām, ka tas viss ir lieks, jo mūsu gadījumā nav citas vērtības kā viena cilvēka dzīvesstāsta unikalitāte. Tā sievietes valoda ir varbūt banāla vai sentimentāla, bet tas ir viņas vienīgais dārgums, kas viņai ir, un tā ir tā galvenā vērtība,” turpina Piņķis.

Režisoram svarīgi, ka stāsts ļauj runāt par viņa vecāku un vecvecāku paaudzi, kuru dzīvēs tieši vai pastarpināti bieži vien ļoti traumatisku pieredzi atstājis karš, režīms, izsūtīšanas un citi notikumi.

Arī šī stāsta varonis Gļebs pavadījis 12 gadus Staļina gulaga lēģerī, izejot cauri ellei zemes virsū, zaudējis veselību, bet saglabājis cilvēcību un milzu gara spēku, ko viņā novērtē viņam it kā pilnīgi neatbilstošā jaunā sieviete.

"Šis te mūsu pāris – trīsdesmitgadīga sieviete, ziedoša, satiek tādu zem sešdesmit gadiem onkuli, ja to tā var nosaukt, pusaklu, ar aizdusu, un starp viņiem dzimst īsta un vitāla mīlestība," skaidro režisors. "Ja tā pavisam konkrēti – mēs runāsim par banālu, vienkāršu un reizē arī par vissarežģītāko lietu – par vēlmi mīlēt un vēlmi būt mīlētam. Kā nu mums katram dzīvē ar to iet un kā mēs ar to mākam eksistēt."

Sievietes lomā redzēsim jauno aktrisi Elīnu Bojarkinu. Viņa atzīst – mūsdienu jaunam cilvēkam ir ļoti grūti aptvert smagās pieredzes, kam iepriekšējās paaudzes gāja cauri, un spēja arī pēc tām sevī saglabāt cilvēcību un mīlestību.

Viņa pieļauj, ka viņas atveidoto varoni Gļebā piesaista tieši viņa cilvēciskais lielums.

„Sākumā, kad viņa ar šo cilvēku satiekas, viņa kaut kādā ziņā viņam pretojas, jo viņa nesaprot, kas ir tas, kas viņu velk pie šī cilvēka. Jo viņa tomēr ir jauna, plaukstoša, ziedoša būtne. Bet tomēr šis cilvēks ar to savu patiesumu, ar to, ka viņš neliekuļo, bet ir tāds, kāds ir, arī viņu „paņem”, viņa iemīlas. Tā nav tāda ne romantiskā, ne kaislīgā mīlestība, tā ir kaut kāda garīga mīlestība,” stāsta Bojarkina.

Gļebu atveidos Edgars Samītis, kurš strādājot pie lomas, daudz pētījis Okupācijas muzeja materiālus un lasījis intervijas ar cilvēkiem, kuri piedzīvoja līdzīgus likteņus.

„Lasot to stāstu, bija sajūta, ka tas ir par lieliem cilvēkiem, par tādiem, kas spēj stāvēt pāri kaut kādai sīkmanībai. Bet tas laikam ir iespējams tāpēc, ka ir šāda dzīves pieredze," spriež aktieris. "Knuts Skujenieks ir tāda liela personība, kurā var atrast ko ļoti līdzīgu manam atveidotajam varonim, tikai Skujenieks ir liels dzejnieks, bet mans varonis ir, ja tā var teikt, vienkāršāks cilvēks."

Lai arī stāsts ir par mīlestību, izrādes veidotāji mazliet gribējuši notušēt šī vārda lielo patosu, tāpēc izrādei dots nosaukums „Stāsts par Mī..”, ļaujot katram skatītājam pašam šo aprauto vārdu turpināt.

Iestudējuma pirmizrāde „Willa teātrī”, kas darbojas fon Stricka villā, skatāma šovakar un ar to arī tiek atklāta „Willa teātra” darbība.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti