Kultūras ABC
LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.
Īpaši grezna ir šīs pēc arhitekta Ludviga Bonšteta projekta veidotās 19. gadsimta klasicisma arhitektūras pērles ziemeļaustrumu fasāde, kuru rotā seškolonnu joniskais portiks un dažādas alegoriskas figūras – Apollons, traģēdijas un komēdijas simboli, drāmas ģēnijs un citi. Diemžēl 1882. gadā iespaidīgais teātris ar gandrīz 2000 skatītāju vietām nodega un tika pilnīgi atjaunots pēc pazīstamā Rīgas pilsētas arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta.
Nosaukumu “Latvijas Nacionālā opera” ēka ieguva tikai 1919. gada 2. decembrī, kad tās nonākšana Latvijas valsts īpašumā tika svinēta ar vērienīgu Riharda Vāgnera operas “Tanheizers” iestudējumu.
Starp citu, vēl pirms operas šajā vietā jau atradās Pilsētas teātris, kurā Vāgners divus gadus strādāja par galveno diriģentu.
No 1920. līdz 1940. gadam opera piedzīvoja uzplaukumu – divdesmit gadu laikā šeit notika vairāk nekā 300 izrāžu, kuras kopumā noskatījās 220 tūkstoši skatītāju. Svarīgas lietas norisinājās arī ārpus operas telpām – piemēram, kafejnīcā “Cafe del Opera” jeb ''Švarcītis'' Kaļķu ielā tagadējās viesnīcas “Roma” ēkā, kur diskutēt, dzert espresso (tieši šeit atradās pirmais espresso aparāts Rīgā) un rakstīt šedevrus nāca brāļi Kroderi, Volfgangs Dārziņš, Niklāvs Strunke, Pāvils Rozītis, Kārlis Padegs, Kārlis Skalbe un citi. Toties 20. gadsimta sākumā visi inteliģences pārstāvji pulcējās netālu Aspazijas bulvārī esošajā “Kazarova vīna pagrabā”, kur nākt ēst šašlikus, dzert Kahetijas reģiona vīnus un dedzināt savus simfoniskos darbus mēdzis komponists Emīls Dārziņš.
Mūsdienās operas rekonstrukcija veikta neilgi pēc neatkarības atgūšanas 1990. gadā, operas trupai uz skatuves atgriežoties tikai 1995. gadā ar Jāņa Mediņa operas “Uguns un nakts” iestudējumu. 2001. gadā ēkai tika izveidots piebūvju komplekss ar Jauno zāli un vēl 300 skatītāju vietām līdzās jau 946 vietām lielajā zālē.
Zigmāra Liepiņa vadīšanas laikā opera ieguva jaunu – garāku – nosaukumu “Latvijas Nacionālā opera un balets”. Viņa lēmumu var saprast, jo tieši šeit izglītību guvušas tādas pasaules slavenas baleta zvaigznes kā Mihails Barišņikovs, Māris Liepa un Aleksandrs Godunovs. Starp citu, ja Barišņikovs izcēlās ar Aleksandra lomu seriālā “Sekss un lielpilsēta”, tad Godunovs jau jaunībā tika pie ļaundara Karla lomas amerikāņu spriedzes filmā “Cietais rieksts”. Toties Māris Liepa tika vismaz pie pieminekļa Operas kanālmalā, kas ir pirmais dejas mākslai veltītais piemineklis Latvijā.
Pie pieminekļa operas parkā tika arī agrākais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds, kurš piemineklī attēlots kopā ar savu sievu un – diezgan netipiski pieminekļiem – arī suni. Pieminekļa atklāšanā piedalījās pat Anglijas karaliene Elizabete II.
Nacionālā baleta mākslinieciskais vadītājs jau kopš tālā 1993. gada ir Aivars Leimanis, bet nacionālā opera īpašu starptautisku spozmi piedzīvoja ilggadējā vadītāja Andreja Žagara laikā, kurš izlolojis tādas pasaules slavenas zvaigznes kā dziedātājas Elīnu Garanču un Kristīni Opolais, kā arī vairākkārt “Grammy” balvai nominēto diriģentu Andri Nelsonu.
Latvijas Nacionālajā operā ik gadu tiek uzvesti vidēji piecu operu un baletu jauniestudējumi, sezonas laikā no septembra līdz jūlijam nospēlējot aptuveni 200 izrāžu.
Šeit savijas klasiskās un romantiskās operas un baletu tradīcijas ar laikmetīgāku formu meklējumiem, regulāri sadarbojoties ar ārvalstu māksliniekiem un arī piedaloties viesizrādēs Honkongā, Maskavā, Meksikā, Francijā, Itālijā un citur. Latvijas Nacionālajā operā un baletā strādā vairāk nekā 600 štata darbinieku, tostarp 28 operas solisti, 105 orķestra mūziķi, 62 kora mākslinieki un 70 baleta trupas dalībnieki. Šobrīd operas vadītājs ir Egils Siliņš.
